Kontakti    Reklāma
   

Seko līdzi jaunumiem: Twitter Draugiem.lv Facebook
Sākums Raksti e-žurnāls Vecākiem e-Pirmsskolas Izglītība Abonēt

Radoša līdere un fenomens Latvijas pedagoģijā

Autors: Ilze Brinkmane @ 25.10.2013

Radoša līdere un fenomens Latvijas pedagoģijā

„Vispirms radošu sadarbību katram skolotājam ar saviem skolēniem un viņu vecākiem. Ja nevarēsim uziet uz radošās sadarbības ceļa, bet joprojām gribēsim komandēt un vadīt, tad uz priekšu netiksim, jo tā ir demokrātijas pazīme. Cik esmu novērojusi, diemžēl skolās tas neizdodas, bet skolotājam jādomā radoši,” pedagogiem novēl Dr. habil. paed. Ausma Špona. Viņasprāt, ja skolotājs ir sadarbības partneris, tad zina, ko skolēns vēlas, kādas ir viņa zināšanas, kas viņam šķiet interesanti, – tad var arī ieteikt un rosināt mācīties.

 

A. Špona atklāj, ka izstrādājusi sadarbības modeļus, bet mūsu skolās tie ir sveši un neapgūti. Kolēģi Vācijā un Krievijā tos pieņēmuši ar sajūsmu. „Nesen biju Vācijā, tagad esmu uzaicināta uz Smoļensku par šo tēmu lasīt lekcijas. Doktora darbus vadu Rīgas Pedagoģijas izglītības vadības akadēmijas (RPIVA) doktorantiem no Vācijas,” stāsta profesore. Sāku domāt par pravieti, kuru savā zemē nesaprot, bet 18. oktobra pasākums RPIVA liecina, ka profesores A. Šponas 60 darba gadi snieguši arī lielu gandarījumu, kā arī kolēģu un studentu atzinību. Nākamgad profesorei arī apaļa dzīves jubileja.

Bibliogrāfijas „Profesore Ausma Špona” atklāšanas svētkos tās sakārtotāja Latvijas Universitātes (LU) bibliotēkas vadītāja Iveta Gudakovska atzina, ka izcilas personības mirgo pašas, bet kopā ar kolēģiem tikai sakārtojusi profesores līdz šim paveikto. Bibliogrāfija atspoguļo nozīmīgāko publicēto, rediģēto, recenzēto un sakārtoto darbu bibliogrāfiskos aprakstus laika periodā no 1957. gada līdz 2013. gadam.

system/application/uploads/file/A_Spona_labots.JPG

Profesore Ausma Špona ātri sapratusi, ka lekciju pieraksti jāmet projām un lekcijas jālasa no galvas, lai ar studentiem varētu radoši sadarboties un apmainīties domām.

 

Par savu laiku un cilvēkiem

„Caur A. Šponas biogrāfisko apceri, viņas kolēģu un līdzgaitnieku, doktorantu un tuvo cilvēku raksturojumiem iepazīstam izcilu skolotāju un aizrautīgu zinātnieci, lielisku kolektīva vadītāju un sirsnīgu kolēģi, Latvijas un izglītības patrioti, aktīvu jaunās zinātnieku paaudzes veidotāju, burvīgu sievieti un ģimenes cilvēku,” ievadā raksta I. Gudakovska.

Ar krāšņiem ziediem un labiem vārdiem ieradušies sveikt ļoti daudzi. Laikrakstam „Izglītība un Kultūra” profesore teic, ka šajā grāmatā pirmo reizi tik atklāti uzrakstījusi savu biogrāfiju. Daļu no tās uzklausām arī 18. oktobrī, to paspilgtina dažādu dzīves mirkļu fotogrāfijas uz lielā ekrāna.

Profesores darba grāmatiņā ir ieraksts, ka ar Cēsu rajona Tautas izglītības nodaļas pavēli pieņemta savā pirmajā darbavietā Pionieru namā par bibliotēkas–lasītavas vadītāju ar 1953. gada 15. oktobri. „Savos astoņpadsmit gados biju laimīga. Līdzās studijām 6. kursā Cēsu Skolotāju institūtā es krāju arī darba pieredzi,” raksta A. Špona.

Viņa bijusi apķērīga un zinātkāra jau kopš agras bērnības, jo, kad aizgājusi līdzi uz skolu divus gadus vecākajam brālim un skolotājs Skudriņš piedāvājis desmit skaitāmkociņu, lai Ausma mācās skaitīt, viņa sākusi skaļi smieties un teikusi, ka rēķina ar visām darbībām līdz simtam, tāpat raiti lasījusi.

Rozulas pamatskolā bijis labi organizēts ārpusstundu darbs un darbs pionieru vienībā un pulciņos, kas pēckara gados tika īstenots vienoti. Pionieri lasīja referātus, deklamēja dzejoļus, veidoja literāro darbu dialogus, dažādus uzvedumus un dramatizējumus, organizēja sporta sacensības un ierindas skates. Četrpadsmit gadu vecumā skolā rosināta stāties komjaunatnē, bet kategoriski atteikusies, jo dzirdējusi, ka 1947. gadā pie dažiem zemniekiem kulšanas laikā izcēlies ugunsgrēks un ticis runāts, ka to veikuši komjaunieši – tas Ausmā izraisījis dziļu nepatiku.

Kā teicamniece četrpadsmit gadu vecumā pēc 7. klases devusies uz Cēsu Skolotāju institūtu, lai kļūtu par fizikas un matemātikas skolotāju. Kad institūts likvidēts, turpmākās studijas 3. kursā izvēlējusies turpināt Dabaszinātņu–ģeogrāfijas fakultātē. 1954. gadā institūtu beigusi ar izcilību. Drīz kļuvusi par Pionieru nama direktori. Kuriozs bijis atgadījums ar tāmi: likts steidzīgi to iesniegt, bet Ausma nezinājusi, kas tā tāda ir, labi, ka palīdzējis institūta grāmatvedis Buiķis.

Tā dzīvē esot sastapti daudzi lieliski skolotāji, kolēģi, tādēļ joprojām, ja ar kādu jāiepazīstas, īpaši ārzemju viesiem, profesore aicina kopā visus tuvākos kolēģus un stāsta par viņu lieliskajām spējām un prasmēm.

Tomēr negājis secen arī darbs komjaunatnē. Kad Cēsu rajona Komjaunatnes komitejas pirmais sekretārs inteliģentais un gudrais Aldonis Builis pārgājis darbā uz Cēsu 1. vidusskolu par direktoru, A. Špona ievēlēta viņa vietā. Galvenais darba virziens bijis kultūras un izglītojošo masu pasākumu organizēšana. Pēc 1956. gada, kad nosodīts Staļina personības kults, sabiedriski politisko dzīvi varējuši realizēt nedaudz demokrātiskāk. Par viņas uzņēmību liecina arī fakts, ka pierunājusi dzimtsarakstu nodaļas vadītāju atbraukt ar reģistrācijas grāmatām uz Pionieru namu, kur salaulājusies ar Arvīdu Šponu, tērpusies tiem laikiem izaicinošā – garā, baltā – kleitā. Kāzas izdevās, bet jaunā sieviete bija noziegusies pret partiju.

Abiem ar vīru Cēsu rajona Kultūras nodaļas vadītāju vēlāk izdevies sarīkot daudzas komjauniešu kāzas, pilngadības svētkus, organizējuši skates un konkursus, tas bagātinājis skolēnu un skolotāju pieredzi, sadarbību.

„Toreiz bez ideoloģijas neko nevarēja uzsākt un tikai no organizatoriem bija atkarīgs, vai pasākumi kalpoja personības attīstībai vai propagandai. Komjaunatnes un pionieru organizācijas bija audzināšanā kā socializācijas līdzeklis, un es to mērķtiecīgi realizēju,” atmiņās raksta A. Špona. „Strādājot vadošā komjaunatnes darbā no 1959. līdz 1960. gadam, ar „diplomātiju” iemācījos pieņemt lietišķus lēmumus, kas saudzēja cilvēkus. Taču, ja jautājumi skāra ilgtspējīgas attīstības problēmas, biju nepiekāpīga.” Piemēram, nostājusies pret PSKP CK lēmumu, ka krievu valoda PSRS nacionālajās skolās ir izvēles priekšmets, jo tas liedza vidusskolas absolventiem turpināt studijas visās PSRS augstskolās. Pati krievu valodu apguvusi pašmācības ceļā. Par brīvdomību no darba komjaunatnē nācās aiziet.

„Es gribu atgādināt, ka situācijas bija daudzveidīgas, bet slepenība, necaurspīdīgums, meli, „pakāpšanās uz citu pleciem”, izlocīšanās bija sarežģītas sabiedriskas parādības. Daudziem latviešiem ar savu pārliecību nebija viegli dzīvot,” atzīst profesore.

Darbs ar studentiem

1962. gadā tikusi uzaicināta un uzņemta Latvijas Valsts universitātes (LVU) aspirantūrā. Disertāciju par pionieru kustību Latvijā pabeigusi 1965. gadā, bet daži partijas funkcionāri nevarējuši samierināties, ka A. Špona iegūs zinātņu kandidāta grādu, un turpinājuši cīnīties neatļautiem, bet tam laikam raksturīgiem līdzekļiem arī zinātnē.

Tomēr kopš 1965. gada viņa ar universitātes studentiem strādājusi 40 gadu. 1983. gadā ievēlēta par LVU Pedagoģijas un psiholoģijas katedras vadītāju. Darbs ievirzījies aktīvā zinātniski pētnieciskajā darbībā, jo 1986. gadā izdevās atjaunot promocijas padomes pedagoģijā un psiholoģijā, kas LVU nebija darbojušās desmit gadu. Katedrai un vēlāk profesores vadītajam institūtam izveidojās plaši zinātniski sakari ar Igaunijas, Lietuvas, Izraēlas, Šveices, Austrijas, Vācijas, Norvēģijas, Zviedrijas, Spānijas un Krievijas augstākajām mācību iestādēm. Daudz palīdzējis Adenauera fonds un tā pārstāvji, jo A. Špona vienmēr pratusi uzrunāt, sajūsmināt un pārliecināt. Par pieredzes bagātajiem apmaiņas braucieniem A. Šponas kolēģi ir pateicīgi joprojām.

„2004./2005. mācību gadā, pārnākot darbā uz RPIVA, priecājos, ka man izdevās pievienot savu pieredzi pedagoģijas maģistrantūras un doktorantūras programmu izstrādē un sekmīgi uzsākt doktorantūras programmas realizāciju. Tas ir jauns izaicinājums, kas neļauj apstāties. Kamēr dzīvošu – tikmēr strādāšu,” apņēmības pilna sola profesore. Uz viņu lūkojoties, solījums nešķiet tukša runāšana, jo no cienījamās profesores izstaro vitalitāte, enerģija, pārsteidz viņas lieliskā atmiņa un prāta asums, tāpat dzīvā humora izjūta un cilvēkmīlestība.

system/application/uploads/file/Spona ar mazdelu.JPG

Profesore Ausma Špona kopā ar mazdēlu Robertu.

 

Palīdz veidoties personībām

RPIVA rektore Dace Markus atklāj, ka nav devusies uz augstskolu rektoru konferenci Rēzeknē, jo vēlējusies godināt profesori A. Šponu viņas darba jubilejā. „Manuprāt, tieši zināšanas, strādīgums, pedagoģiska prasme izskaidrot un ieteikt ir pamatā tam, ka A. Špona ir sekmīgi līdz zinātniskajam grādam aizvadījusi 57 doktorantus,” uzsver D. Markus. Viņa atgādina, ka pirmoreiz par profesores A. Šponas zinātnisko profesionalitāti izjutusi lepnumu 1990. gadā, kad kādas profesionālajai izglītībai veltītas disertācijas aizstāvēšanā LVU viņa pārliecinoši labojusi no Maskavas atbraukušā profesora lietotos terminus.

Arī kādreizējais LU rektors Juris Zaķis atceras, kā profesore nepieņēma modē nākušo pedagoģijas pārdēvēšanu par izglītības zinātni, un viņas centienus aizstāvēt pedagoģiskās domas pamatievirzi – pastāvīgi vērtēt un radīt spējīgu personību veidošanos.

system/application/uploads/file/pedinas.JPGProfesore Zenta Anspoka atklāj, ka vācu doktoranti A. Šponu dievina,

viņa pati, savukārt, profesori ciena, apbrīno, mīl un no viņas mācās, kā jāstrādā ar cilvēkiem.

Daudzi profesores līdzgaitnieki viņu raksturoja kā izcilu, radošu līderi, kura jebkuras durvis pratusi atvērt ar sirdi. Psiholoģijas doktore Māra Vidnere, viņu raksturojot, saka: „Profesore ir ne tikai harismātiska personība un zinātnes līdere, bet arī apveltīta ar Dieva dotu talantu un atvērtu, patiesā gaismā degošu sirdi.”

Pirms gada profesorei Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmija piešķīrusi goda doktora nosaukumu, bet 1998. gadā viņai lielisku dāvanu pasniedzis astronoms Dr. paed. Ilgonis Vilks par to, ka atvērusi acis uz pedagoģijas mākslu, likusi saprast, ka tā ir kaut kas vairāk nekā izskaidrošana vien, nosaucot zvaigzni viņas vārdā. Lai to pamanītu Ķirzakas zvaigznājā, vajadzīgs teleskops, bet profesores neizsīkstošo darboties gribu un spēju izprast laikmeta iezīmes var pamanīt ikviens ar neapbruņotu aci.

 

Komentāri:




Citi lasītāji iesaka:



Kontakti

Izdevniecības vadītāja: Violeta Brenčeva

Tālr. 26002264

E-pasts: info@izglitiba-kultura.lv

Izdevniecības galvenā redaktore: Vita Pļaviņa

Tālr. 29190557

E-pasts: redakcija@izglitiba-kultura.lv 

vecakiem@izglitiba-kultura.lv

 

 

Laikraksts "Izglītība un Kultūra"

Laikraksta "Izglītība un Kultūra" elektroniskais pielikums "Pirmsskolas Izglītība"

Elektroniskais žurnāls „Vecākiem”

No 2019. gada augusta e-izdevumus izdod SIA "V-Media" (Reģ.nr. 4010336926) un SIA "Unigunde" (50003635891)