Baltu vienības diena – pozitīvais mīts

Autors: Guntis Zemītis,Biznesa augstskolas Turība profesors @ 21.09.2016

Foto: Publicitātes foto

Mīts

Kamēr vien cilvēku sabiedrībā pastāv kopības, kuras sevi apzinās kā radniecīgas, pastāv mīti, kas tās saista. Radīšanas mīts, mīts pa kopīgiem senčiem, kopīgas atmiņas par pagātni. Kad zūd šīs atmiņas, aizmirstas mīti un kopiena beidz pastāvēt. Ir mīti, kuri ir izdomāti, visbiežāk tie ir radīšanas mīti. Cilvēce savu kopīgo izcelsmi var apzināties, atceroties Ādamu un Ievu, bet katra tauta vēstures dzīlēs var meklēt stāstu par saviem senčiem. Reizēm tas ir labi saglabājies, reizēm tikko apjaušams pasakās un leģendās, vai paslēpies tautasdziesmu rindiņās. Romiešiem tas bija stāsts par Romulu un Remu, kurus uzaudzina vilkumāte, latviešiem teiksmās par Lāčplēsi – puisi ar lāča ausīm, vai ķēves dēlu Kurbadu. Tomēr mīts nav tikai tas, kas dzimis vien cilvēku galvās, mīts var būt arī vēsturisks notikums. Valsts sākas ar radīšanas mītu, kas neapšaubāmi ir vēstures fakts. Kamēr valsts pastāv, mītu uztur. To atzīmē ar svinīgiem rituāliem, godina varoņus, kuri bija klāt radīšanas brīdī. Ja valsti iznīcina, mītu cenšas izdzēst no tautas apziņas, to aizstājot ar jaunu radīšanas mītu – mītu par revolūciju, tautas gadsimtu ilgu piepildījumu svešu tanku izskatā, vai ko tamlīdzīgu. Bez radīšanas mīta pastāv daudzi citi, kuri rodas no patiesiem vai daļēji patiesiem notikumiem, kurus mēs izvēlamies kā īpaši nozīmīgus tautas vai kādas citas kopības dzīvē.

Baltu vienotība

Baltu apdzīvotā teritorija senatnē – pirmajā gadu tūkstotī pirms Kristus bijusi apmēram sešas reizes lielāka par teritoriju, kuru mūsdienās apdzīvo latvieši un lietuvieši. Situācija daudz nemainījās arī pēc tam, kad mūsdienu Latvijas teritorijā dzīvojušās baltu tautas bija nonākušas bīskapa vai ordeņa pakļautībā. Padošanās noteikumi parasti paredzēja pakļauto tautu līdzdalību karagājienos. Tas savukārt deva iemeslu lietuviešiem iebrukt ordeņa un bīskapa zemēs. Postījumi vairāk skāra vietējās tautas nekā vāciešus, kuri patvērās savās pilīs.

Saules kauja

Par Saules kauju mums stāta „Atskaņu hronika”, kas sacerēta 13. gadsimta beigās, taču Saules kauja nav vienīgais baltu tautu sadarbības piemērs. Līdzīgas kopdarbības izpausmes redzamas arī 1260. gada 13. jūlijā Durbes kaujā, kad ar lielāku vai mazāku kuršu līdzdalību žemaiši pieveica Livonijas ordeni. 13. gadsimta beigās vērojama zemgaļu valdnieka Nameiša sadarbība ar lietuviešu valdnieku Traideni. 1281. gadā Nameisis atstāja Zemgali un devās pie Traidena uz Lietuvu, lai kopīgi cīnītos pret ordeni. 13. gadsimta beigās vēl nepakļautie zemgaļi nodedzināja savas pēdējās pilis un lielā skaitā aizgāja uz Lietuvu.

Noderīgais mīts

Ikviens mīts ir revidējams. Ir skaidrs, ka notikumu dalībnieki, īpaši tad, ja laika distance, kas mūs šķir no paša notikuma, mērojama gadsimtos, rīkojušies citu motīvu vadīti nekā tas šķiet 21. gadsimta cilvēkam. Tomēr, kamēr pastāv kāda kopība, tai ir savi mīti. Laika gaitā baltu teritorija sašaurinājusies – austrumbaltus asimilējuši slāvi, rietumbaltus – vācieši. Mazākās tautas – kurši, zemgaļi, sēļi iekļāvušies latviešos un lietuviešos, kurām izdevies kļūt par nācijām. Baltiskā identitāte ir viens no latviešu un lietuviešu nacionālās pašapziņas stūrakmeņiem. Ja runājam par identitāti, tad neapšaubāmi abām mūsu tautām piemīt gan eiropeiskā, gan baltiskā, gan nacionālā identitāte. Jautājums tikai, cik augstā vietā mūsu vērtību skalā katra no tām atrodas.

Lietuviešiem baltiskā identitāte tiek vērtēta augstāk

Par tās kopšanu rūpējās gan zinātnieki, gan mākslinieki, gan daudzas lielākas vai mazākas sabiedriskas organizācijas – neskaitāmas folkloras grupas, ansambļi, seno cīņu klubi utt. Lietuvieši jūt atbildību arī par zudušo baltu tautu piemiņas saglabāšanu. Lietuvas pilsētās ir ielas, kuras nosauktas senprūšu vadoņa Erkusa Manta (jeb Montes) vārdā. Latviešu domas parasti tik tālu nesniedzas. Tiesa, mums ir folkroka grupa „Skayforger”, kura ir izdevusi albumu „Senprūsija” – tajā atrodama arī dziesma „Erkus Monte”. Mīts par baltu vienību ir aktuāls. Vismaz tādēļ, lai kaut reizi gadā, 22. septembrī, apzinātos, ka neesam gluži vieni pasaulē – tepat līdzās mums ir vēl viena radniecīga tauta, un lai gan, esam staigājuši pa dažādiem ceļiem, kritiskos brīžos esam spējuši būt arī vienoti.