Pirkt e-laikrakstu  Laikraksta tirdzniecības vietas    Kontakti    Reklāma
   

Seko līdzi jaunumiem: Twitter Draugiem.lv Facebook
Sākums Raksti Interešu izglītība e-žurnāls Vecākiem e-Pirmsskolas Izglītība Abonēt

Palīgā izglītības reformai!

Autors: Dr. Andrejs Mūrnieks, LU docents @ 21.03.2018

Palīgā izglītības reformai!
Foto: Andris Bērziņš

Ažiotāža ap krievvalodīgo skolu pāreju uz mācībām tikai valsts valodā šobrīd aizēno pašu svarīgāko – izglītības satura reformu, kas ietver arī skolas gaitu sākšanu bērniem jau no sešu gadu vecuma. Reformas īstenošanai paredzēti ap 14 miljoni eiro.

Izglītības satura reformu tiecas realizēt projektu „Kompetenču pieeja mācību saturā” (turpmāk tekstā – projekts (https://www.skola2030.lv/)). Projektā iecerētajā un jau paveiktajā ir gan pozitīvas iezīmes, gan diskutablas tendences, arī kļūdas un aplamības.

 

 

 

 

Apsveicami, ka projekta gaitā 1) ir iespēja skolotājiem mācīties sadarboties, 2) notiek darbs pie tematiskās sasaistes starp mācību priekšmetiem, 3) daudzviet atjaunojusies komunikācija starp viena mācību priekšmeta skolotājiem, kas bija pārtrūkusi rajonu metodisko apvienību darbības apsīkuma dēļ, 4) notiek sadarbība skolas līmenī, veidojot kopīgus plānus vairākos radniecīgos mācību priekšmetos, dažādos kopīgos projektos iesaistot visu skolu vai vairākas klašu grupas, 5) sasniedzamie rezultāti tiek formulēti kā darbības, ko veic skolēns, 6) akcents tiek likts uz skolēna pašpieredzi. Patiešām – tikai paša pieredzē apjēgtais, izmēģinātais un iemīlētais – paliks skolēna atmiņā, sekmēs darba karjeru un veidos personisko vērtību sistēmu.

Projekta rezultātā ir tapis „Mācību satura apraksts”, kas tiek uzskatīts par jauna Pamatizglītības un Vidējās (vispārējās) izglītības standarta projektu. Diemžēl publicētajā piedāvājumā mācību satura apraksta faktiski nav, bet ir skolēna sasniedzamo rezultātu apraksti beidzot 3., 6. un 9. klasi un pabeidzot vidusskolu, kā arī izklāstītas konceptuālas idejas. Tieši šajā veikumā ir daudz kā pretrunīga. Piemēram, nav skaidrs kā tapušas mācību satura „lielās idejas”, kurš tās noteicis, kāpēc tās dažās jomās ir tik daudzvārdīgas un neskaidras. Taču galvenās bažas ir par mācību priekšmetu likteni.

Pirmkārt, latviešu valodas statusa pazeminājums: tā ievietota vispārējā valodu jomā, faktiski pielīdzināta svešvalodām. Šķiet, ka tas ir otrs lielākais izaicinājums valsts valodai kopš mēģinājuma referendumā panākt divvalodību. Pamatojuma šādām izmaiņām īsti nav arī no pedagoģiskā viedokļa. Dzimtās valodas apguves metodika atšķiras no svešvalodu mācīšanas. Igaunijā, uz kuru daudziem patīk norādīt kā uz paraugu, nekas tāds nav noticis, lai gan arī minēta „kompetenču pieeja”! Igauņu valoda un literatūra – joprojām ir pirmā un svarīgākā mācību joma pamatizglītības saturā. Tikai pēc tam seko svešvalodas.

Otrs „klupšanas akmens” ir vēsture. Projekta piedāvājumā Latvijas un pasaules vēsture jāmāca kopā, bet vēsturē sasniedzamie rezultāti ir formulēti kopējā sociālo un pilsonisko zinību jomā (neizdalot vēsturi atsevišķi). Taču sociālajās zinībās (un visā sasniedzamo rezultātu daļā pamatizglītībā) nav minēti Latvijas valstiskumam, kultūrai, vēsturei un mūsdienu pastāvēšanai svarīgi jēdzieni: „atmoda”, Latvijas okupācija, brīvības cīņas, reformācija, latviešu tradicionālā kultūra, Latvijai raksturīgi svētki Ziemassvētki, Jāņi. Toties minēta Valentīndiena, Helovīns, Masļeņica. Sasniedzamajos rezultātos nekas nav teikts par Eiropas Savienību, par NATO, par Latvijas stratēģiskajiem partneriem, toties minēta “Krievijas impērija”. Nekas nav par tādu sensitīvu tematu kā holokausts. Jāsecina, ka standarta autori ignorējuši ne tikai svarīgus tematus Latvijas un pasaules vēsturē, bet arī mūsdienu politiski svarīgas reālijas, diskusiju tēmas un aktualitātes! Neapgūstot pietiekami informāciju par Latvijas (un Eiropas) vēsturi – jaunietis var kļūt par ideoloģisku manipulāciju un ārvalstu propagandas upuri. Protams, skolotāji mācīs par Latvijas vēsturi un vērtībām pat, ja to neprasīs standarti. Arī PSRS okupācijas laikā nebija jāmāca par latviešu brīvības cīņām un tradīcijām, bet daudzi riskēja un to mācīja. Mācīsim arī tagad. Taču – vai vērts apstiprināt standartus, kuros tā visa nav?

Treškārt, izbrīna tas, ka sasniedzamie rezultāti daudzviet formulēti ļoti vispārīgi, piemēram, 114 reizes lietots vārdu saīsinājums „u.c.”. Tas nozīmē, ka sasniedzamo rezultātu robežas ir nenoslēgtas, izplūdušas, neskaidras. Turklāt runa nav tikai par šo vienu formu „u. c.”, bet par pārāk vispārīgiem formulējumiem visā sasniedzamo rezultātu daļā, kas nekonkretizē to, kas ir jāapgūst, un kā tas jānovērtē! Rodas šaubas, vai uz šāda tipa standarta pamata var veidot eksāmenus, pārbaudes darbus. Vai dažādās skolās tiks piedāvāta un iegūta tā pati izglītība? Vai nebūs apdraudētas skolēnu tiesības uz vienotu pamatizglītību, uz vienlīdzīgām starta pozīcijām turpmākajā dzīvē?

Standarta vietā tapušas plaši interpretējamas vadlīnijas (guidelines, richtlinien). Pieredze rāda, ka šāda vispārīga, brīvi interpretējama standarta gadījumā – galveno nozīmi iegūst „paraugprogrammas”, kas visos mācību priekšmetos kļūst par „vienīgās patiesības” avotiem. Turklāt mācību saturs, ko skolās māca, kļūst nevis apjomā mazāks, bet tieši otrādi – plašāks, jo – standarta neskaidrības dēļ – skolotāji nezina, kas tieši būs eksāmenos. Tādēļ drošības labad, māca skolēniem vairāk nekā paredz standarts. Lai risinātu minētās problēmas, ieteicams konkretizēt prasības jau standartā un veidot nevis vienu, bet vismaz divus mācību programmu paraugus. Tos veidojot, jāņem vērā atšķirīgā mācību vide skolās un skolēnu skaits klasē. Kompetences sasniegšana klasē ar 10 skolēniem atšķirsies no tā, kas būs klasē ar 30 skolēniem. Projektam ir iespēja diferencēt mācību programmu paraugus tieši šādiem atšķirīgiem apstākļiem.

Ceturtkārt, lai gan Projektā tiek uzsvērts, ka galvenais ir pieejas maiņa mācībām – un tas ir apsveicami, tomēr tiek piedāvātas pārbīdes, kas vairāk liek domāt par pārmaiņām pašu pārmaiņu dēļ. Literatūra, kas agrāk bija kopā ar latviešu valodu – pievienota mākslām, informātika – tehnoloģijām, lai gan zinātņu klasifikācijās tā ir pie matemātikas, vēsture gandrīz pilnībā „pazudusi” sociālajās zinībās, veselība – no sociālajām zinībām – savukārt pārcelta pie sporta, mājturība iepludināta tehnoloģijās. Paredzēti jauni mācību priekšmeti „kultūras izpratne” (pamatskolā) un drāma, lai gan tiem nav sagatavoti skolotāji. Kāds šādām izmaiņām ir pamatojums? Vai par to bijusi diskusija un zinātniski pētījumi? Par „kultūras izpratni” gan jāsaka, ka tā ir viena no izstrādātākajām tēmām, tomēr tajā paredzēto diez vai var īstenot, ja neievieš jaunu mācību priekšmetu ar kaut vai minimālu stundu skaitu. Savukārt „kulturoloģijas” pārveidošana par „kultūras studijām” vidusskolās varētu būt solis uz priekšu mācību satura pielāgošanā skolēnu reālajām uztveres iespējām, vajadzībām un interesēm.

Piektkārt, nav pietiekami izvērsta vērtību dimensija pamatizglītībā. Lai gan tikumi un vērtības minētas dokumenta sākumdaļā, tomēr sasniedzamo rezultātu sadaļā tas neparādās kā atsevišķa caurviju tēma (atšķirībā no 4 citām caurviju tēmām). Sasniedzamajos rezultātos nav minētas sākumā deklarētās vērtības solidaritāte, līdzcietība, mērenība. Nekur nav minēti jēdzieni: kapitālisms, komunisms, nacisms, liberālisms, revolūcija, ideālisms, materiālisms, antīkā kultūra, Bībele, romantisms, apgaismība, filozofija, pasaules uzskats, sirdsapziņa, apziņa, zemapziņa, prāts, miers, nevardarbība, disciplīna, diplomātija, nav minētas vērtības brīvība, uzticība, piedošana, patiesība, nav arī maldi un meli, kuru atpazīšana ir būtiska skolēnu kognitīvajā un tikumiskajā izaugsmē. Akcents likts uz globalizāciju, ikdienišķo, triviālo, ignorējot latviskās identitātes aspektu, arī nākotnes izaicinājumus, kas saistās ar pasaules uzskatu, reliģiju, civilizāciju mijietekmēm. Trūkst līderības attīstīšanas, gatavības uzņēmējdarbībai, konkurencei (Igaunijas izglītības saturā definētā entrepreneurship competence).

Lai gan projekta vadītāji līdz šim uzsvēruši, ka ar jēdzienu „kompetence” jāsaprot zināšanu, attieksmju, prasmju integrētu kopumu, tomēr proporcija starp tām sasniedzamo rezultātu sadaļā nav līdzsvarā (attieksmes minētas 21 reizes, prasmes – 75, zināšanas – 36 reizes)! Savukārt pats vārds „kompetence” (arī latviskais „lietpratība”) ne reizes tā arī neparādās sasniedzamo rezultātu aprakstos!

Nav skaidrs, kāpēc svarīgākas par laulībām ir partnerattiecības (teikumā „Diskutē par partnerattiecību un laulības mērķiem, salīdzina to ar citiem attiecību modeļiem”, laulības minētas tikai otrajā vietā.) Lai gan tieši laulībām aizsardzību un atbalstu sola LR Satversmes 110. pants. Skaidrs, ka skolēnam jāzina par dažādiem attiecību modeļiem. Tajos ietilpst ne tikai partnerattiecības, bet poligāmija, poliandrija, poligīnija, četrsievība islāmā utml. Taču nav nekāda likumiska pamata vienu attiecību modeli izdalīt īpaši. Vai tiešām strīdi un politiskās manipulācijas par partnerattiecību ieviešanu būtu jāuzbāž bērniem jau pamatskolā?! Tāpēc šis teikums maināms drīzāk tā: “Apzinās un raksturo cilvēka personību kā vienotu veselumu, kurā dzimumattiecības ir saistītas ar mīlestību un ilglaicīgām attiecībām ar pretējā dzimuma partneri – laulībā. Apspriež un analizē Satversmē minēto atbalstu laulībai un ģimenei, salīdzinot ar iespējamiem riskiem citās attiecību formās.”

Sestkārt, ja stundu skaits mācību priekšmetos tiks noteikts 3 gadiem (nevis katram mācību gadam), tad, pārejot no skolas uz skolu, skolēns var kādu mācību priekšmetu vai jomu vispār neapgūt! Pirmajā gadā viņš, piemēram, mācās skolā, kur visu gadu intensīvi māca sportu un tehnoloģijas, bet matemātiku nolemts mācīties trijgades otrajā un trešajā gadā. Nākamgad šis skolēns nokļūst citā skolā, kur matemātika mācīta pirmajā gadā, bet tagad visu gadu klase cītīgi apgūst tehnoloģijas. Šis skolēns tātad mācās atkal to pašu, ko iepriekšējā skolā. Trešajā gadā viņš pāriet uz vēl citu skolu, bet tur matemātika un valodas ir jau bijušas un atkal jāmācās tās pašas tehnoloģijas. Variācija var būt arī cita. Pārejot no skola uz skolu, piemēram, sanāk trīs gadus mācīties tikai valodas, vai tikai matemātiku utml. Risinājums: standartā jānosaka mācību stundu skaits mācību priekšmetiem katrā mācību gadā! Jau tā būs pietiekama brīvība, salīdzinot ar agrāko sistēmu, kad mācību plānos pamatskolās stundas tika noteiktas nedēļas ietvaros.

Ir arī citi iebildumi un kļūdas, kas iespējams izskaidrojamas ar nepietiekamu dažu izvēlēto ekspertu kompetenci. Jau projekta darbības sākumā tika norādīts uz neskaidrībām ekspertu izvēlē. Biedrība „Latvijas Pedagogu dome” tāpēc ieteica iesaistīt oficiāli skolotāju profesionālās biedrības jau izglītības satura izstrādes sākumposmā. Diemžēl šis priekšlikums tika noraidīts. Te nu ir rezultāti.

Absurdi ir arī apgalvojumi, ka skolās turpmāk nebūs vajadzīgi sociālie pedagogi un audzinātāji, zinot par disciplīnas problēmām, ar ko nākas sastapties skolotājiem.

Turklāt jānodala piedāvātās teorētiskās ievirzes, kas izklausās visai pārliecinoši, lai gan pārsvarā ir patapinātas no dažiem ārzemju avotiem, no to īstenojuma konkrētos formulējumos sasniedzamo rezultātu aprakstā.

Šķiet, ka pašlaik ir pāragri jaunos standartu projektus virzīt apstiprināšanai Ministru kabinetā. Tie būtiski jāpārstrādā tieši no Latvijas valsts nacionālo interešu un vēsturiskās atmiņas pozīcijām, par kritēriju ņemot atbilstību LR Satversmei, un – ņemot vērā Latvijas atrašanos ES, NATO, ANO.

Loģiski būtu, ja jaunus izglītības standartus apstiprinātu tikai pēc Projekta aprobācijas noslēguma un atbildošām korekcijām, labojot aprobācijā konstatētās nepilnības! Protams, projektā iesaistītās skolas var turpināt izmēģināt jaunās pieejas un materiālus.

Tieši rūpīga konkrētu mācību materiālu izstrāde varētu būt ieguvums no Projekta. Standartu formulējumi, lai cik skaisti un precīzi arī tie izdotos, paši par sevi vēl nemaina mācību procesā notiekošo. Ir nepieciešamas jaunas mācību grāmatas, digitāli materiāli, interesanti paņēmieni un metodes. Daudziem Latvijas skolotājiem ir inovāciju pieredze, ko Projekts varētu izmantot. Taču šī pieredze būtu nevis jāiespiež izdomātu prasību “Prokrusta gultā”, bet godprātīgi jāvāc un jāfiksē!

Skolotājiem ir aktīvi jāiesaistās Projekta materiālu veidošanā un aprobācijā, bet Projekta vadībai jāpiesaista viņi kā papildus eksperti! Līdz šim Projektā par daudz resursu izšķiests semināros, demonstrējot vienas un tās pašas prezentācijas, nevis rūpējoties par palīdzību skolām – ar mācību materiāliem un metodiku!

Ja jaunais izglītības saturs jau tagad tiks forsēti virzīts apstiprināšanai Ministru kabinetā – neaprobēts, neizlabots, tad par eksperimenta “trusīšiem” izrādīsies nevis tikai tās 100 skolas, kuras brīvprātīgi pieteikušās piedalīties Projektā, bet visi Latvijas skolēni un tās skolas, kas to nav izvēlējušās! 

Problēmas var radīt neapdomāti sastādīts līgums, kurā iespējams noteikts, ka Projekta rezultātā tapušo standartu neieviešanas gadījumā Latvijas valstij jāatmaksā piešķirtā struktūrfondu nauda!

Ko darīt šādā kļūmīgā situācijā?

Tādā gadījumā Ministru kabinetā ir jāapstiprina jaunie standarti kā viens no variantiem (lietošanai tām skolām, kuras tos izvēlas), bet pagaidām spēkā jāatstāj arī līdzšinējie standarti. Precedents tādai pieejai jau ir, kad iepriekšējais standarts Pamatizglītībā pieļāva divus atšķirīgus stundu sadalījuma (mācību plāna) variantus!

Projektā paredzēts izglītot tikai 6000 skolotājus, nevis visus, apgādāt 100 skolas ar jaunajiem materiāliem, nevis visas! Tātad, ja tiks apstiprināti tikai jaunie standarti, tad daļa skolu būs sliktākā situācijā nekā 100 eksperimenta skolas, jo lielākā daļa Latvijas skolu Projektā nepiedalās un palīdzību nesaņem, bet jaunās prasības uz tām jau attieksies. Tā būtu nepieļaujama skolu, skolotāju un skolēnu diskriminācija – par ko tiešām jāsūdzas tiesību sargiem!

Rīgā ir skolas, kuras ar vecāku padomes lēmumu atteikušās piedalīties eksperimentā. Godātie vecāki – ziniet, ka šis lēmums nepasargās jūsu bērnus no eksperimenta! Tikai – atšķirībā no eksperimenta skolām – jūsu bērns un viņa skola būs sliktākā situācijā!

Vienīgā cerība, ka neapdomīgi lēmumi varbūt netiks pieņemti, ir nākamo Saeimas vēlēšanu tuvums. Bet pagaidām, lai reforma izdotos, sabiedrībai ir jānāk tai palīgā. Ir nepieciešama ne vien pedagogu, bet arī zinātnieku un inteliģences līderu līdzdalība.

Gribētos, lai Latvijā notiktu nopietna, pamatīga izglītības reforma, lai ienāktu interesantas pieejas, metodes un mācību saturs, kurā būtu līdzsvarotas gan jaunākās tendences un globalizācijas radītās realitātes, gan vietējās tradīcijas un Latvijas kultūras vērtības, lai pieaugtu gan absolventu konkurētspēja darba tirgū, gan viņu vēlme būt uzticīgiem savas valsts patriotiem un aktīviem tās veidotājiem!

 

Komentāri:




Citi lasītāji iesaka:


E-pasts:
Parole
Reģistrēties
Skolas soma

Bērnu drošība

Pirmklasnieks

Latvijas Izglītības Vadītāju asociācija

LIZDA

Atziņas

Svarīga ir nevis varu–nevaru domāšana, bet atbilde uz jautājumu „vai es to gribu?”. Tad cilvēks pats kļūst par savas dzīves saimnieku.
Aija Tūna, izglītības eksperte


Gadās arī tā...

No skolēnu domrakstiem:
Edgaram bieži bija vēlme iedzert, bet viņš zināja savas robežas, kā par piemēru: viņš nelika galdā to, kas viņam pieder, un šajā gadījumā tas bija zirgs, kurš piederēja muižas valdniekam.

 

Kontakti

Laikraksts „Izglītība un Kultūra”

Laikraksta „Izglītība un Kultūra” elektroniskais pielikums „Pirmsskolas Izglītība”

Galvenā redaktore — Daiga Kļanska

daiga.klanska@izglitiba-kultura.lv

Tālr. 29808301

 

Elektroniskais žurnāls „Vecākiem”

Galvenā redaktore — Vita Pļaviņa

vecakiem@izglitiba-kultura.lv

Tālr. 29190557

 

Abonēšanas, reklāmas un mārketinga vadītājs: Andris Barkāns

info@izglitiba-kultura.lv

reklama@izglitiba-kultura.lv

Tālr. 67096393; 25628748

 

Literārā redaktore: Zigrīda Purvlīce

redakcija@izglitiba-kultura.lv

 

Maketētāja: Linda Prātniece

redakcija@izglitiba-kultura.lv

 

Izdevēja SIA „AB konsultants” rekvizīti:

Reģ. Nr. 40103361805

Juridiskā adrese: Stabu iela 46/48–61, Rīga, LV-1011 

Biroja adrese: Dzirnavu iela 21, Rīga, LV-1010

Banka: AS „Swedbank”

Kods: HABALV22

Konts: LV78HABA0551030067643

 

Stingri aizliegts portālā www.izglitiba-kultura.lv un avīzē "Izglītība un Kultūra" publicētos materiālus kopēt, pārpublicēt, reproducēt, izplatīt, tulkot vai jebkādā citā veidā rīkoties bez redakcijas rakstiskas piekrišanas. Ja rakstiska atļauja no laikraksta redakcijas ir saņemta, obligāti ir jānorāda atsauce uz laikrakstu „Izglītība un Kultūra”.

Publikācijās paustais viedoklis ne vienmēr atspoguļo redakcijas viedokli.