Pirkt e-laikrakstu  Laikraksta tirdzniecības vietas    Kontakti    Reklāma
   

Seko līdzi jaunumiem: Twitter Draugiem.lv Facebook
Sākums Raksti Interešu izglītība e-žurnāls Vecākiem e-Pirmsskolas Izglītība Abonēt

Dokuments sagatavots lielā steigā un ne īpaši pamatīgi un rūpīgi

Autors: Mihails Gorskis, Dr. chem., Daugavpils Universitātes pasniedzējs, Iecavas vidusskolas ķīmijas skolotājs @ 24.10.2018

Dokuments sagatavots lielā steigā un ne īpaši pamatīgi un rūpīgi
Foto: Toms Grīnbergs, Latvijas Universitātes Preses centrs

Līdzās reliģijai un medicīnai izglītība ir viena no galvenajām jomām, no kuras stāvokļa lielā mērā ir atkarīga sabiedrības pastāvēšana. Sabiedrībai attīstoties, neizbēgami mainās arī priekšstats par to, kādai ir jābūt laikmetam atbilstīgai pieejai nākamo cilvēku paaudžu izglītošanā. Tradicionāli tā ir viena no konservatīvākajām jomām, ar lielu inerci, jo skar burtiski katru cilvēku, un katram par to ir savi uzskati un pieradumi – lielai sabiedrības daļai diezgan stabili, jo balstās uz iepriekšējo paaudžu iegūtajām zināšanām un uzkrāto gudrību.

 

Tātad, mēģinot no augšas ieviest kādas izmaiņas, kuras skar plašus sabiedrības slāņus, būtu jārīkojas pakāpeniski, piesardzīgi un saudzīgi – tā, lai, šķiroties no vecā un vairs nederīgā, vienlaikus nepazaudētu kaut ko būtisku no tā, kas nodrošina sabiedrības ilgtspēju.

Attīstot izglītības sistēmu valstī, ir jābalstās uz savām saknēm, bet, protams, respektējot pasaulē uzkrāto labāko pieredzi. Humanitārajā jomā, ieskaitot pedagoģijas zinātni, ir atklāti savi objektīvi likumi, tomēr jāatzīst, ka subjektīvajiem uzskatiem arī ir liela ietekme un dažkārt praktiski nav iespējams atsijāt vienus no otriem. Ir vajadzīgs laiks, lai saprastu, kas ir bijis patiesība un kas ir bijis centiens sekot savā ziņā pedagoģijas modei.

Tāpēc laika gaitā var novērot zināmus pedagoģijas modes viļņus: katrs no tiem nesa naivu cerību, ka nu galu galā ir atrasts tas brīnumainais līdzeklis, kas ļaus kardināli uzlabot izglītības sistēmas darbības rezultātu; katru no šiem viļņiem pavada kārtējā izglītības reforma, kuru nostiprina likumdošanā; un katrs no viļņiem pēc 7–8 gadiem neizbēgami beidzas ar vilšanos, neapmierinātību ar esošo situāciju un jaunā brīnumainā līdzekļa meklējumiem.

Pēdējos gadu desmitos, piemēram, skolas ir pārdzīvojušas modes vilni, kas bija saistīts ar mācīšanos sadarbojoties jeb grupu darbu, kā arī pētniecisko pieeju. Saistībā ar to nākas atcerēties spārnoto teicienu, ka viss jaunais ir labi aizmirsts vecais. Saknes mūsdienu modernajām pieejām ir meklējamas XIX gadsimtā. Par tām var izlasīt arī latviešu valodā pirmajā dabaszinību metodikas grāmatā, kura tika izdota 1931. gadā izcilā metodiķa Jāņa Ģirupnieka redakcijā.

Pirmais mēģinājums masveidā ieviest Latvijas skolās pētniecisko pieeju mācību satura apgūšanā ir datējams ar pagājuša gadsimta 20. gadiem. Tika izveidotas programmas, izdotas atbilstīgas mācību grāmatas, kursos mācīja skolotājus, pilnveidoja skolu materiālo bāzi, pedagoģiskajā presē plaši popularizēja šo pieeju, bet, par spīti visiem centieniem, 1927. gadā Ludvigs Adamovičs, analizējot skolas lietas Latvijā, konstatējis, ka mēģinājums iesakņot pētniecisko pieeju bija izgāzies, galvenokārt mācību laika trūkuma dēļ. Minētais faktors nekur nav pazudis un neseno ieceri nav ļāvis pilnā mērā plaši iesakņot arī mūsdienu skolā.

Mūsdienu izpratne par kompetenču pieeju izglītības jomā sāka veidoties 1965. gadā, kad amerikāņu psiholingvists Noams Čomskis (Noam Chomsky, MIT) pirmo reizi teorētiskās zināšanas par valodu atdalīja no prasmes lietot valodu, komunicējot reālajos darba apstākļos. Vēlāk kompetenču pieejas jēdzienu sāka lietot arī pedagoģijā – ASV šādu pieeju (competence-based education – CBE) sāka izmantot, sagatavojot speciālistus, kuri būtu konkurētspējīgi darba tirgū, it īpaši – domājot par finanšu sektoram vajadzīgo nākamo darbinieku sagatavošanu. Sākotnēji kompetences apgūšana mācību procesā izpaužas vienkārši kā nākotnes profesijai nepieciešamo praktisko prasmju iegūšana.

Laika gaitā plašu teorētisko pētījumu rezultātā jēdziens par kompetenci un par kompetenču pieeju pakāpeniski attīstījies. Un mūsdienās ir izveidojušies jau vairāki šādas pieejas modeļi, starp kuriem atzīmēsim Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (OECD), Pasaules Ekonomikas foruma (WEF), 21. gadsimta mācīšanās partnerības (P21) un Mācību programmu pārprojektēšanas centra (CCR) izstrādātos kompetenču izpratnes modeļus, kuri zināmā mērā savā starpā atšķiras. Pedagogu un ekonomistu pūlēm reorganizēt izglītības procesu, pamatojoties uz kompetenču pieejas ideju, pieslēdzas arī politiķi: Eiropas Padomē 1996. gadā tika apstiprināta kompetenču klasifikācija un fiksēts priekšstats par pamatkompetencēm.

Runājot par to, kādas nostādnes šajā jomā mūsdienās ir Latvijā, minēšu, ka Latvijas Zinātņu akadēmijas Terminoloģijas komisija iesaka šādu termina „kompetence” skaidrojumu: „Nepieciešamās zināšanas, profesionālā pieredze, izpratne kādā noteiktā jomā, jautājumā un prasme zināšanas un pieredzi izmantot konkrētā darbībā. [..] Piekritība, tiesīgums (kādā jautājumā), pilnvaru kopums; sfēra, par ko ir uzdota atbildība, ņemot vērā personas izglītību, spējas, zināšanas un pieredzi attiecīgajā jomā”.

Savukārt Valsts izglītības satura centrs projekta „Kompetenču pieeja mācību saturā” ietvaros noteica šādus svarīgākos kompetences komponentus: indivīda gatavība dzīvesdarbībai mūsdienu mainīgajā pasaulē; spēja izmantot zināšanas, prasmes un paust attieksmi, risinot problēmas mainīgās, reālās dzīves situācijās; spēja adekvāti lietot mācīšanās rezultātu noteiktā kontekstā (izglītības, darba, personīgā vai sabiedriski politiskā).

Pamatojoties uz to, Saeima 2014. gadā apstiprināja dokumentu „Izglītības attīstības pamatnostādnes 2014.–2020. gadam”. Atbilstīgi tam tika sagatavots arī Ministru kabineta noteikumu projekts „Noteikumi par valsts pamatizglītības standartu un pamatizglītības programmu paraugiem”. No vairākiem līdzīga rakstura iepriekšējiem dokumentiem minētais atšķiras ar mēģinājumu paskatīties uz izglītības saturu ne no atsevišķu mācību priekšmetu viedokļa, bet akcentēt dabā un sabiedrībā pastāvošās saiknes starp lietām un parādībām.

Cik labi tas ir izdevies, pilnīgi varēs spriest tikai tad, kad tiks sagatavots arī vidējās izglītības standarts un atbilstīgās mācību priekšmetu programmas. Pagaidām var teikt tikai to, ka piedāvātais saturs noteikti vēl ir slīpējams. Par ilustrāciju šādam apgalvojumam var nosaukt dažus piemērus.

skolēns, raksturojot ķīmiskā elementa atoma uzbūvi (šāda prasība dokumentā figurē), var noteikt neitronu skaitu kodolā, ja saturā netika iekļauts izotopu jēdziens? Vai arī: kā lai skolēns interpretē šķīduma pH mērīšanas rezultātu, nesaprotot, kas tas tāds ir? Ir arī citas līdzīga rakstura nepilnības. Izskatot visu dokumentu, kopumā palika iespaids, ka tas ir sagatavots lielā steigā un ne īpaši pamatīgi un rūpīgi.

Mēģinājums sakārtot izglītības saturu atbilstīgi mūsdienu prasībām ir saprotams un pamatots. Pret šo mēģinājumu zināmā mērā piesardzīgi attiekties liek vairāki momenti.

Pedagoģijas zinātnē vēl nebūt nav izkristalizējies vienots un skaidrs priekšstats par to, kas un kādas ir kompetences, kā ir iespējams praktiski realizēt kompetenču pieeju izglītības procesā un kāds varētu būt galaiznākums, īstenojot iecerētās pārmaiņas. Viedokļu klāsts ir ļoti plašs un neviennozīmīgs. Izglītības process ir ļoti sarežģīts un daudzdimensionāls. Liekas pārāk vieglprātīgi ārkārtīgi jutīgas sistēmas reformas pamatā likt vienu nepierādītu hipotēzi, ja turklāt īsti nav saprotams, vai rezultāts, kas tiks iegūts, būs tiešām tāds, kādu sabiedrība vēlas sagaidīt.

Liek aizdomāties arī fakts, ka galvenie reformu iniciatori un bīdītāji pasaulē veido diezgan šauru cilvēku loku. Pārsvarā tie ir finanšu sfēras jeb spekulatīvā kapitāla pārstāvji un politiķi. Priekšstata par nākotnes cilvēkam vajadzīgajām kompetencēm izstrādē reāla ekonomikas sektora vai arī vairāku citu sfēru, piemēram, dabaszinātņu sektora, pārstāvju balss praktiski nav sadzirdama. Un vēl. Kā jau ir teikts, pedagoģijas zinātnes speciālisti pasaulē vēl nav izstrādājuši vienotu pieeju minētajai problēmai un nespēj ne pilnīgi paredzēt, ne garantēt šādas reformas sagaidāmo rezultātu, bet politiķi jau ir gatavi aizvietot zinātniski pētnieciskās institūcijas, iniciējot in vivo [latīņu val. ‘dabiskos apstākļos, dzīvajā’] eksperimentu, kas skars praktiski katru nākotnes sabiedrības locekli. Gaidīsim nākamo reformu?

 

Komentāri:




Citi lasītāji iesaka:


E-pasts:
Parole
Reģistrēties
Skolas soma

Bērnu drošība

Pirmklasnieks

Latvijas Izglītības Vadītāju asociācija

LIZDA

Atziņas

Parasti koncentrējamies uz to, ka sasniegumi mūs darīs laimīgus, bet tas ir nebeidzams aplis, kas neļauj izjust laimes brīžus. Laimes izjūtu sniedz vien tas, ko darām.
Zelanu Montminī (Zelana Montminy), grāmatas „21 diena pretī dzīvesspēkam” autore


Gadās arī tā...

No skolēnu domrakstiem:
Edgars šajā darbā ir izveidots kā aizmāršības tēls. Bet Kristīne kā idioloģiska persona, kam sliktas īpašības praktiski nav novērojamas.

 

Kontakti

Laikraksts „Izglītība un Kultūra”

Laikraksta „Izglītība un Kultūra” elektroniskais pielikums „Pirmsskolas Izglītība”

Galvenā redaktore — Daiga Kļanska

daiga.klanska@izglitiba-kultura.lv

Tālr. 29808301

 

Elektroniskais žurnāls „Vecākiem”

Galvenā redaktore — Vita Pļaviņa

vecakiem@izglitiba-kultura.lv

Tālr. 29190557

 

Abonēšanas, reklāmas un mārketinga vadītājs: Andris Barkāns

info@izglitiba-kultura.lv

reklama@izglitiba-kultura.lv

Tālr. 67096393; 25628748

 

Literārā redaktore: Zigrīda Purvlīce

redakcija@izglitiba-kultura.lv

 

Maketētāja: Linda Prātniece

redakcija@izglitiba-kultura.lv

 

Izdevēja SIA „AB konsultants” rekvizīti:

Reģ. Nr. 40103361805

Juridiskā adrese: Stabu iela 46/48–61, Rīga, LV-1011 

Biroja adrese: Dzirnavu iela 21, Rīga, LV-1010

Banka: AS „Swedbank”

Kods: HABALV22

Konts: LV78HABA0551030067643

 

Stingri aizliegts portālā www.izglitiba-kultura.lv un avīzē "Izglītība un Kultūra" publicētos materiālus kopēt, pārpublicēt, reproducēt, izplatīt, tulkot vai jebkādā citā veidā rīkoties bez redakcijas rakstiskas piekrišanas. Ja rakstiska atļauja no laikraksta redakcijas ir saņemta, obligāti ir jānorāda atsauce uz laikrakstu „Izglītība un Kultūra”.

Publikācijās paustais viedoklis ne vienmēr atspoguļo redakcijas viedokli.