Abonēšana    Pirkt e-laikrakstu  Laikraksta tirdzniecības vietas    Kontakti    Reklāma
   

Seko līdzi jaunumiem: Twitter Draugiem.lv Facebook
Sākums Raksti Interešu izglītība e-žurnāls Vecākiem e-Pirmsskolas Izglītība Vakances izglītības darbā

Disleksija. Kā palīdzēt?

Autors: Eva Birzniece, Latvijas Disleksijas biedrības valdes priekšsēdētāja @ 19.01.2012

Disleksija. Kā palīdzēt?
Foto: No personīgā arhīva

Kas ir disleksija?

Disleksija ir smadzeņu attīstības un darbības īpatnība, kas nosaka to, ka daļai cilvēku ir grūti apgūt lasīt un rakstīt prasmi neatkarīgi no tā, ka viņiem ir pilnvērtīgs intelekts. Vairumā gadījumu disleksijas riska faktori rodas pirms bērna piedzimšanas, attīstoties smadzenēm; salīdzinoši reti disleksija rodas galvas smadzeņu slimību un traumu rezultātā.

Ir vairākas hipotēzes, kāpēc cilvēkam attīstās disleksija. Vadošā ir fonoloģisko prasmju hipotēze – ja cilvēkam ir grūti nošķirt un manipulēt ar valodas skaņām, tad ir ļoti liela varbūtība, ka viņam attīstīsies disleksija. Fonoloģisko prasmju vājums ir galvenais disleksijas riska faktors. Tas nozīmē to, ka, nenošķirot visas skaņas vārdā, cilvēkam ir grūti iemācīties tekoši lasīt. Īpaši grūti ir apgūt pareizrakstību, jo, nenošķirot visas skaņas, cilvēks pat nezina, kurš burts ir jāraksta, jo viņš visas skaņas nesaklausa. Vēl grūtāk par latviešu valodas pareizrakstību cilvēkam ar disleksiju ir apgūt svešvalodas, īpaši angļu valodu, kurai ir ļoti sarežģīta ortogrāfiskā sistēma. Dažiem cilvēkiem disleksija var izpausties, tikai apgūstot svešvalodas, ja viņu dzimtās valodas ortogrāfiskā sistēma ir vienkārša (piemēram, latviešu, somu un itāļu valodās). Ir pētījumi, kas norāda: apmēram 70% gadījumu disleksija ir ģenētiski pārmantota. Disleksija vai vismaz tās pazīmes, piemēram, lēnāks lasīšanas temps, saglabājas visu mūžu, bet ar ļoti labu, specifisku un intensīvu lasītapmācību disleksiju var krietni mazināt. Dažos gadījumos dzimtajā valodā to var pārvarēt, bet pazīmes saglabājas, apgūstot svešvalodas.

Kā to diagnosticē?

Attīstītajās pasaules valstīs disleksiju diagnosticē ar lasīt un rakstīt prasmes un valodas prasmju testu baterijām, t. i., vairākiem testiem, kas nosaka dažādas cilvēka valodas prasmes un salīdzina tās ar vecuma normu. Korelējot un analizējot šo testu rezultātus, speciālisti nosaka, tieši kuras prasmes ir vājākās un ir pamatcēloņi grūtībām apgūt lasīt un rakstīt prasmes. Uz šīs detalizētās analīzes pamata arī tiek izstrādātas pedagoģiskas rekomendācijas – skolēnam pastiprināti tiek mācītas tās prasmes, kas viņam ir vājākās. Pasaulē nav vienota testa, ar ko noteikt disleksiju. Dažādās valstīs tiek izmantoti 10–15 dažādi testi, no kuriem ļoti svarīgs ir fonoloģisko prasmju tests. Tāpat disleksiju nevar noteikt ar kognitīvo testu, jo disleksija nav intelekta problēma.

ASV daudzos štatos izmanto neatbilstības pieeju (angliski – discepency model) disleksijas noteikšanā – tiek uzskatīts, ka skolēnam ir disleksija, ja viņa kognitīvā testa un valodas testu baterijas rezultāti atšķiras par 15 punktiem. Lai arī disleksija ir iekļauta Pasaules Veselības organizācijas slimību klasifikatorā, tā nav medicīniska problēma. Disleksiju nevar noteikt medicīniski, jo tai nav ne medicīnisku izpausmju, ne medicīniskas ārstēšanas. Arī tajās valstīs, kur disleksiju nosaka slimnīcās, tam tiek izmantoti valodas un lasīšanas prasmju testi, ne medicīniski mērījumi. Diemžēl Latvijā pastāv diezgan plaša pseidoprakse, kad disleksiju nosaka neirologi un ģimenes ārsti. Latvijā nav ne vienotu valodas un lasītprasmes normu, ne testu disleksijas noteikšanai, pat pašas disleksijas definīcijas nav. Katrs speciālists strādā pēc savas izpratnes un sev pieejamajiem no citām valstīm patapinātajiem testēšanas instrumentiem vai – vēl biežāk – pat bez jebkādiem testiem, kas ir pretrunā ar labu pedagoģisku praksi. Pat pedagoģiski medicīniskās komisijas Latvijā nestrādā pēc vienādiem disleksijas noteikšanas kritērijiem un normām. Katrs speciālists dara to, kam viņš tic, un šie spriedumi ir ļoti subjektīvi un nav savā starpā salīdzināmi. Vienīgā ticamā disleksijas noteikšanas metode ir pedagoģiskā – kad ilgākā laika gaitā tiek analizētas skolēna tipiskās kļūdas un grūtības.

Disleksiju var redzēt pēc tās pazīmēm – ja skolēns, saņemot sistemātisku un kvalitatīvu apmācību ilgāku laiku (gads līdz diviem gadiem) nevar apgūt tās lasīšanas un rakstīšanas prasmes, ko apgūst viņa vienaudži, ir pamats uzskatīt, ka viņam ir disleksija. Pirmie, kas to redz un līdz ar to var noteikt, ir skolēna sākumskolas skolotāji. Diemžēl Latvijas izglītības prakse ļoti ierobežo skolotāja tiesības noteikt papildu palīdzību un modificēt apmācību, ja viņš redz kāda skolēna noturīgas lasīšanas un rakstīšanas grūtības.

Kā palīdzēt skolēniem, kuriem konstatē disleksiju?

Disleksija nav slimība; to var mazināt vai pat novērst tikai ar apmācību. Lai mazinātu disleksiju, skolēns ir ļoti intensīvi un kvalitatīvi jāmāca lasīt. Disleksiju raksturo arī tas, ka skolēnam ir vajadzīgs vairāk laika, lai automatizētu tās valodas prasmes, kuras viņu vienaudži apgūst tipiskā tempā. Tas nozīmē – skolēnam ar lasīšanas traucējumiem vienkārši ir vajadzīgs ilgāks laiks un intensīvāks darbs, lai apgūtu to, ko citi apgūst mācību stundu laikā. Skolēniem ar lasīšanas traucējumiem – vai nu tie būtu specifiski vai nespecifiski – ir vajadzīga papildu apmācība, lai viņu lasīt un rakstīt prasme maksimāli pietuvotos vecuma normai, t. i., tam līmenim, kādu ir sasnieguši viņu vienaudži. Mācot skolēnu ar disleksiju, liela uzmanība ir jāveltī viņa fonoloģisko prasmju attīstībai – spējai atšķirt valodas skaņas un darboties ar tām. Tā arī ir galvenā atšķirība starp skolēna ar disleksiju apmācību un tipisku lasītapmācību. Nākamie soļi ir burtu pazīšana un izpratne par to, kādu skaņu katrs burts apzīmē, lasīšanas tempa un precizitātes sistemātisks treniņš, vārdu krājuma paplašināšana un lasītā teksta kopuma izpratne.

Kādas atbalsta tehnoloģijas ir pieejamas?

Parasti pat pēc ļoti labas papildu apmācības skolēni ar disleksiju lasa lēnāk nekā viņu vienaudži un pieļauj kļūdas vārdos, kas būtiski mazina viņu spēju un arī vēlmi lasīt ļoti liela apjoma tekstus, kas ir nepieciešami mācību vielas veiksmīgai apguvei. Galvenais atbalsta veids ir papildu laiks, jo skolēns lasa lēnāk nekā vienaudži. Tāpēc attīstītajās valstīs plaši tiek izmantoti balss sintezatori – tā ir datorprogramma, kas nolasa katru digitālu tekstu. Tas nozīmē to, ka skolēns vai students ieskenē materiālu, kas viņam ir jāapgūst, un to noklausās. Jo grūtāks un apjomīgāks apgūstamais materiāls, jo svarīgāk izvairīties no lēnas un neprecīzas lasītprasmes radītajām barjerām. Skolēniem ar disleksiju, tāpat kā viņu vienaudžiem, nav problēmu saprast informāciju, ja viņi to dzird. Savukārt dators un teksta redaktori palīdz izvairīties no pareizrakstības kļūdām visās valodās, kurās skolēns raksta. Rakstot ar datoru un izmantojot teksta redaktorus, skolēns ar disleksiju kognitīvo slodzi no galvas „pārliek” uz pirkstiem, kas ļauj viņam koncentrēties uz domām, idejām un argumentiem, nevis tikai galvenokārt uz katra vārda pareizrakstību. Īpaši svarīgi teksta redaktoru ir izmantot, rakstot angļu valodā, jo, pat teicami zinot šo valodu, jaunietim ar disleksiju var būt grūtības pareizi uzrakstīt pat vienkāršākos vārdus. Daudzās pasaules valstīs (Skandināvijā, Lielbritānijā) adaptīvās tehnoloģijas mācību procesā un pārbaudes darbos izmanto 8–10% skolēnu – katrs, kuram ir potenciāls, veiksmīgi nokārto pārbaudes darbu.

Kas būtu darāms izpratnes par disleksiju veicināšanā?

Mēs kā nevalstiska organizācija esam sagatavojusi un iespieduši nelielu bukletu par disleksiju, regulāri organizējam lasītapmācības seminārus, mūsu mājaslapā – www.disleksija.lv – ir saites uz starptautiski un zinātniski atzītiem informācijas avotiem par disleksiju.

 

Komentāri:




Iveta

21.05.2017 20:06

Vai ir kāds konsultants, kurš varētu ko konkrētu ieteikt vai vismaz veikt
diagnostiku disleksijas gadījuma .

Vija

05.10.2012 20:42

Vērtīgs raksts, bet aplami lietots vārds apmācība,Apmāca tikai dziļu intelektuālo traucējumu gadījumā,Citos gadījumos lieto jēdzienu mācības, macīšanās.

Citi lasītāji iesaka:


E-pasts:
Parole
Reģistrēties
Bērnu drošība

Pirmklasnieks

Latvijas Izglītības Vadītāju asociācija

LIZDA

Atziņas

Izšķiroša nozīme ir tieši mācīšanas metodikai, ko bieži skolotāji nenovērtē. Galvenais nav matemātiskus jēdzienus iegaumēt bez jēgas; galvenā ir izpratne, uzskatāmais priekšstats.
Daugavpils Universitātes mācībspēki


Gadās arī tā...

No skolēnu domrakstiem:
Edgars šajā darbā ir izveidots kā aizmāršības tēls. Bet Kristīne kā idioloģiska persona, kam sliktas īpašības praktiski nav novērojamas.

 

Kontakti

Laikraksts „Izglītība un Kultūra”

Laikraksta „Izglītība un Kultūra” elektroniskais pielikums „Pirmsskolas Izglītība”

Galvenā redaktore — Daiga Kļanska

daiga.klanska@izglitiba-kultura.lv

Tālr. 29808301

 

Elektroniskais žurnāls „Vecākiem”

Galvenā redaktore — Vita Pļaviņa

vecakiem@izglitiba-kultura.lv

Tālr. 29190557

 

Abonēšanas, reklāmas un mārketinga vadītājs: Andris Barkāns

info@izglitiba-kultura.lv

reklama@izglitiba-kultura.lv

Tālr. 67096393; 25628748

 

Literārā redaktore: Zigrīda Purvlīce

redakcija@izglitiba-kultura.lv

 

Maketētāja: Linda Prātniece

redakcija@izglitiba-kultura.lv

 

Izdevēja SIA „AB konsultants” rekvizīti:

Reģ. Nr. 40103361805

Juridiskā adrese: Stabu iela 46/48–61, Rīga, LV-1011 

Biroja adrese: Dzirnavu iela 21, Rīga, LV-1010

Banka: AS „Swedbank”

Kods: HABALV22

Konts: LV78HABA0551030067643

 

Stingri aizliegts portālā www.izglitiba-kultura.lv un avīzē "Izglītība un Kultūra" publicētos materiālus kopēt, pārpublicēt, reproducēt, izplatīt, tulkot vai jebkādā citā veidā rīkoties bez redakcijas rakstiskas piekrišanas. Ja rakstiska atļauja no laikraksta redakcijas ir saņemta, obligāti ir jānorāda atsauce uz laikrakstu „Izglītība un Kultūra”.

Publikācijās paustais viedoklis ne vienmēr atspoguļo redakcijas viedokli.