Disleksija ir smadzeņu attīstības un darbības īpatnība, kas nosaka to, ka daļai cilvēku ir grūti apgūt lasīt un rakstīt prasmi neatkarīgi no tā, ka viņiem ir pilnvērtīgs intelekts. Vairumā gadījumu disleksijas riska faktori rodas pirms bērna piedzimšanas, attīstoties smadzenēm; salīdzinoši reti disleksija rodas galvas smadzeņu slimību un traumu rezultātā.

Veiksmīga Eiropas ekonomiskā un sociālā attīstība nav iespējama bez efektīvas un pētījumos pamatotas izglītības politikas – šāda atziņa nebūt nepretendē uz novitāti, tomēr mudina lūkoties plašākā kontekstā uz pētījumiem, kas veido pamatu tendencēm izglītības nozarē. Zināšanas pašas par sevi, lai cik tās vērtīgas arī būtu, nemaina praksi – ne zinātnē, ne ražošanā, ne pārvaldībā, ne citās jomās. Izglītība visplašākajā nozīmē ir uzskatāma par mehānismu, kas veido sabiedrības kapacitāti izmantot un radīt zināšanas.

Cilvēka patiesais individuālais liktenis ir aprakstīts vārdos: „Aizej tur, nezin kur, atnes to, nezin ko!” - Dievs mūs atsūta uz Zemi, kā uz kaut kādu nezināmu vietu. Atsūta mūs nevarīgus, nezinīgus, lai to apgūtu kā pilnīgi kaut ko jaunu. Kas ir tas „nezin kas”, kas ir jāatnes Dievam? Tas izskatās pēc mūsu individuālās dzīves jēgas meklējuma, kuras nozīmīgumu skaidrojām, kad runājām par to,  kas mēs esam un kā atrast sevi (š.g. Izglītība un kultūra Nr.29). Pēc būtības, mums neko daudz nevajadzētu prātot, kā atbilstoši šim Dieva vēlējumam arī izveidot savu skolu. Taču cilvēki raduši darīt visu pa savam prātam un tāpēc svarīgi ieklausīties ko viņi spriež par savu skolu.

Šajā akadēmiskajā gadā augstākās izglītības studentu atbalsta sistēma darbosies pēc citiem principiem nekā divus iepriekšējos gadus. 2011. gada 10. augustā, pamatojoties uz Satversmes tiesas spriedumu, Ministru kabinets apstiprināja grozījumus 2004. gada 24. augusta noteikumos Nr. 740 „Noteikumi par stipendijām”, kas paredz, ka stipendiju atkal piešķir, prioritāri vērtējot sekmju un zinātniskās darbības rādītājus. Sociālais stāvoklis tiks ņemts vērā tikai līdzvērtīgu sasniegumu gadījumā. Proti, priekšroka saņemt stipendiju ar līdzvērtīgiem mācību sasniegumiem būs tam studentam, kurš atbilst kādam no sociālajiem kritērijiem – ir invalīds, bārenis vai bez vecāku gādības palicis jaunietis, studējošais no ģimenes, kurai piešķirts trūcīgas ģimenes statuss, studējošais no daudzbērnu ģimenes, studējošais, kuram ir bērni.

Galvenais rīks, kā veicināt pagriezienu jebkurā jomā uz vēlamo, ir izglītība. Mūsu izglītības sistēma, skolas un skolotāji (ar daudziem pozitīviem izņēmumiem) izglītību pārmaiņām neveicina tādā mērā, kā tas būtu nepieciešams - ne tradicionālā ilgtspējīgas attīstības izpratnē, ne ķeroties pie garīgiem, nacionāliem, sociālpsiholoģiskiem līmeņiem, ne XXI gasimta iespējamiem izaicinājumiem.

Diemžēl autoram īsā rakstā nav iespējams celt priekšā pat galvenos savas maģistratūras, doktorantūras pētījumus- pierādījumus par šo tēmu. Tādēļ atvainojos, ka dominē secinājumi, apgalvojumi

Ir diskusijas, kas tādā vai citādā formā aktualizējas regulāri. Viena no tādām sabiedrībā uzvirmo katra mācību gada sākumā – par Latvijas Republikas Satversmes 112. pantā noteikto: „Ikvienam ir tiesības uz izglītību. Valsts nodrošina iespēju bez maksas iegūt pamatizglītību un vidējo izglītību.” Turklāt tiesības iegūt bezmaksas izglītību paredz arī Latvijai saistoši starptautiski dokumenti, piemēram, ANO Vispārējā cilvēktiesību deklarācija, ANO Konvencijā par bērna tiesībām.

 Nesen sabiedrību pāršalca skandāls par informāciju, kas atrodama 9. klases sociālo zinību mācību grāmatā. Tradicionālo Latvijas kristīgo konfesiju pārstāvji tajā saskatīja vienpusību homoseksualitātes interpretācijā. Izglītības un zinātnes ministrija (IZM) un Vispārējas izglītības satura centrs (VISC) pasteidzās ar paziņojumu, ka liks grāmatā ievietot arī pretēju viedokli atspoguļojošu informāciju. Tādējādi vienai aplamībai sekoja otra.

Veicot sava darba pārskatu, secinu, ka ar katru gadu skolās palielinās to problēmsituāciju, konfliktu skaits, kuros iesaistīti skolēni ar uzvedības traucējumiem un mācību grūtībām.