Kontakti    Reklāma
   

Seko līdzi jaunumiem: Twitter Draugiem.lv Facebook
Sākums Raksti e-žurnāls Vecākiem e-Pirmsskolas Izglītība Abonēt

Zinātne ceļ sabiedrību un kultūru

Autors: Helēna Grīnberga @ 24.02.2010

Zinātne ceļ sabiedrību un kultūru
Foto: No personīgā arhīva

Akadēmiķis Jānis Stradiņš sarunā ar Helēnu Grīnbergu


Lai  ietu uz priekšu, jāzina kāds bija ceļa sākums. Šķiet, ka tieši ar šādu mērķi  esat radījis vienu no, manuprāt, saistošākajām un nozīmīgākajām Latvijas monogrāfijām, kas veltīta zinātnes un izglītības vēsturei. Vai šai vairāk kā 600 lappušu grāmatai  Zinātnes un augstskolu sākotne Latvijā ir sagaidāms arī turpinājums?

Sākumā gribētu iepazīstināt ar jau Jūsu minēto 2009. gada nogalē iznākušo izdevumu. Tajā zinātņu attīstība Latvijā parādīta sistemātiskā tvērumā, kopš pašiem pirmsākumiem. Grāmata ir tāds kā enciklopēdisks izdevums, Latvijas zinātnes un augstākās izglītības agrīnā posma vienlaidus rezumējums, zinātnē sasniegtā un nepabeigtā inventarizācijas grāmata, tā sakot, 7 gadsimtu garumā – no 13. gadsimta līdz 19. gadsimta beigām. Šāda darba mūsu vēstures literatūrā nav bijis.

Un jāsaka, ka no visām trim Baltijas valstīm par zinātni tieši Latvijā uzrakstīt ir visgrūtāk. Zinātne Igaunijā – tā galvenokārt ir Tartu (Tērbatas) universitātes vēsture, Lietuvā – Viļņas universitāte, tās ir senas augstskolas. Latvijas teritorijā apcerētajos laikos itin kā nebija ne universitāšu, ne ievērojamu zinātnes centru, taču par spīti visam zinātne veidojās arī Latvijā – Rīgā, Jelgavā. Jūtos izpildījis zināmu pienākumu pret Latviju, parādot, ka arī te veikti daudzi pasaules mēroga atklājumi, ka te darbojušies izcili zinātnieki – ķīmiķi T. Grothuss un D.H. Grindelis un M. G. Paukers, biologs K. Panders, etnologs un valodnieks A. Bīlenšteins un daudzi citi, varbūt sabiedrībā maz dzirdēti uzvārdi, taču nozaru lietpratēju augsti vērtēti. Esmu mēģinājis raksturot šo cilvēku devumu pasaules zinātnei. Vairākas grāmatā minēto zinātnes klasiķu biogrāfijas un devumu ilgu gadu studijās esmu rekonstruējis pirmoreiz, īpaši tas sakāms par ķīmiķiem, fiziķiem, farmaceitiem.

            Esmu centies parādīt pirmo mēģinājumu dibināt universitāti Rīgā jau 1583 gadā, tāpat Jelgavas Pētera akadēmiju – pirmo augstskolu Latvijas teritorijā (kopš 1775. gada), Kurzemes Literatūras un mākslas biedrību – pirmo zinātņu akadēmiju Baltijā (dibināta 1815. gadā), daudzās zinātņu biedrības Rīgā un Jelgavā 19. gadsimtā. Dalībnieki, personāži šajā zinātnes drāmā bija galvenokārt Baltijas vācieši, tā ir epitāfija baltvāciešu intelektuālajam     kultūras slānim, baltvācu “literātu kārtai”. Atgādināšu, ka pēdējie baltvāciešu intelektuālās elites pārstāvji no Latvijas izceļoja tieši pirms 70 gadiem, 1939. gada nogalē, pēc Molotova – Ribentropa pakta. Arī lielās grāmatas vāks pieskaņots krāsās – zili baltās ir baltvācu krāsas, Rīgas karoga krāsas.

Grāmatā izvirzīts jautājums – ko darīt, vai latviešiem pieņemt vai atgrūst šo intelektuālo mantojumu, šīs krāsas. Esmu jau 55 gadus konsekventi aizstāvējis viedokli, ka tas ir Latvijas neatņemams mantojums, ka Latvijas vēsture, vismaz intelektuālā vēsture, nav uzrakstāma bez Baltijas vāciešiem. Tā jāraksta multikulturāli, nevis nacionālromantiskās dimensijās, saglabājot arī mūsu mantojumā visu pozitīvo, ko devuši Baltijas vācieši. Arī Baltijas vācu mācītāju – Stenderu, Merķeļa, Einhorna, Bīlenšteina, Latviešu draugu biedrības latviski sarūpētais ir letonistikas pirmsākumi, kaut gan vēsturē bijuši sāpīgi konfrontācijas momenti. Grāmatā esmu tiecies parādīt arī šīs pretrunas, nevis tās nolīdzināt, īpaši jau Bīlenšteina gadījumā.

            Un man ir liels gandarījums, ka pēc grāmatas iznākšanas Augusta Bīlenšteina mazmazdēls Volfrāms Bīlenšteins no Berlīnes man atrakstījis sirsnīgu vēstuli, kur ļoti atzinīgi vērtē grāmatu un sola organizēt kompetentas atsauksmes par šo darbu Vācijas galvaspilsētas žurnālos, turklāt publicēt grāmatas kopsavilkumu arī vācu valodā (pati grāmata ir latviski, bet ar plašiem kopsavilkumiem angļu un krievu valodās). No šī viedokļa mana iecere, šķiet, ir attaisnojusies, par grāmatu pozitīvi izteikušies kolēģi – zinātņu vēsturnieki, arī no citām Baltijas valstīm. Jo Igaunijai un Lietuvai līdzīgi apkopojoši darbi līdz šim, šķiet, nav tapuši, toties tāds, vēl apjomīgāks, taču kolektīvs darbs ir sacerēts par Somijas zinātni.

            Vai grāmatai būs turpinājums? Ja liktenis lems vēl vairākus ražīgus darba gadus, ja dos veselību un laiku, tad tādu varētu tapt par laikmetu pēc 1862. gada līdz 1945. gadam, par tautas atmodas, neatkarības gadiem, veco Rīgas politehnisko institūtu. Esmu pamatmateriālus savācis, plānu uzrakstījis, arī atsevišķas nodaļas. Varbūt mēģināšu iekļaut to jaunajā valsts nacionālās identitātes programmā, jo nākamās grāmatas pamatmotīvs varētu būt “Zinātne Latvijā un latvieši zinātnē”, tā sakot, sarkanbaltsarkanā grāmata kā turpinājums šai, zili baltajai. Taču man jau ir kā mēdz teikt, cienījams vecums,  ir ari citas noslodzes darbā, tādēļ varu arī nepaspēt, stingri solīt nevaru.

           Liela daļa Jūsu pētījumi veltīti tieši Rīgas zinātniskajai dzīvei un kultūrvēsturei. Vai redzat arī pārējo Latvijas novadu izaugsmes iespējas, nopietnus zinātnes un kultūras centrus  aiz Rīgas robežām, kur būtu jau zināmi pamati attīstībai?

            Ir tiesa, ka zinātne Latvijā lielākoties ir tapusi Rīgā, jaunākajā laikā. Taču sens zinātnes centrs ir arī Jelgava, Kurzemes un Zemgales vēsturiskā metropole, ko jau pieminēju. Manas grāmatas mērķis, cita starpā, atgādināt, ka 1800.g. decembrī – 1801.g. aprīlī formāli ir pastāvējusi pat Jelgavas universitāte, ko pēc imperatora Pāvila I nogalināšanas viņa dēls Aleksandrs I gan pārcēla uz Tartu, dibinot slaveno Tērbatas universitāti. Gribētos, lai Jelgavā ne tikai Jelgavas valsts ģimnāzija, bet arī Latvijas Lauksaimniecības universitāte sevi izjustu kā senās universitātes tradīciju pārmantotāju, par to Jelgavā runāsim vasarā. Jelgava arī šodien ir spēcīgs agrārzinātņu, mežzinātņu, ekonomikas pētījumu centrs Latvijā.

            Grāmatā ir daudz piemēru no vēstures, kā zinātnieki pagātnē strādājuši ne tikai Rīgā un Jelgavā, bet arī  provincē – mazpilsētā, uz laukiem, arī Latgalē. Esmu visai atturīgs pret domu, ka nākotnē Latvijā būtu veidojama tikai viena megauniversitāte Rīgā. Tas ir drīzāk finansiālu un egoistisku motīvu diktēts uzstādījums. Par laimi, pēdējos gados Latvijā jau ir izveidojusies pietiekami spirgta zinātne un augstākā izglītība reģionos, īpaši jau Daugavpils universitāte, kurai līdzās nesen nostājusies arī Liepājas universitāte, augstskolas Ventspilī, Valmierā, Rēzeknē un, protams, arī jau pieminētā LLU Jelgavā, sekmīgi darbojas Rīgas Tehniskā univeristāte un Rīgas Stradiņa universitāte. Ceru, ka ekonomiskās un finansu grūtības nenomāks augstāko izglītību reģionos, jo tie ir ķīla reģionu harmoniskai attīstībai vispār. Ja, piemēram, 19. gadsimtā zinātniskas funkcijas būtu veikusi vienīgi Tērbatas universitāte, tad disharmonija starp Igauniju un Latviju būtu vēl izteiktāka, nekā tā ir šodien. Mēģinu šādas lietas grāmatā apcerēt, ir daudz vispārēja rakstura pārspriedumu. Domāju, ka grāmatas vērtību nosaka ne tikai faktu (arī jaunatrastu faktu) daudzums, bet arī to atlase un izvērtējums.

            Jūs bieži pats sevi dēvējat par zinātnes vēsturnieku, mazāk pieminot savu zinātnisko darbību ķīmijas nozarē. Vai Jūsuprāt zinātnes vēsturei ir ierādīta pietiekama vieta Latvijas izglītības sistēmā vai tā pastāv tikai akadēmiskās aprindās Zinātņu akadēmijas paspārnē? Vai redzat sava darba turpinātājus?

            Zinātnes vēsturei diemžēl nav ierādīta pietiekama vieta Latvijas izglītības sistēmā, taču tā ir ne tikai Latvijas, bet arī visas postmodernās sabiedrības nelaime. Īpaši ASV maz tur cieņā vēstures tradīcijas, no augstskolu mācību grāmatām pazūd  vēstures aplūkojumam, klasiķiem veltītas sadaļas, kaut gan arī tur darbojas specializēti, augsta līmeņa centri par zinātnes un tehnoloģiju vēsturi, bet tie strādā savrupus no vispārējās izglītības sistēmas. Eiropā vēstures tradīcijas ir izkoptākas, bet īpaši jau Krievijā, Ķīnā, Japānā un arī mazajās valstīs, kur pašmāju zinātnieku devums tiek īpaši uzsvērts, pat ja tas nav bijis pārāk izcils. Tā sakot, patriotisma vārdā. Latvijā nav tik slikti – darbojas patiešām unikāls P. Stradiņa Medicīnas vēstures muzejs, Farmācijas muzejs, LU, RTU, LLU vēstures muzeji, neliels, bet interesants Ķīmijas vēstures muzejs un vēl citi šāda tipa muzeji perifērijā. LU un RTU ik gadus notiek konferences par zinātņu vēsturi un muzeoloģiju,  pastāv arī Zinātņu vēstures asociācija, kas apvieno kādus 60 zinātniekus, lielākoties vecākās paaudzes cilvēkus. Noteikti vēlos pieminēt savus cienījamos kolēģus – docentus Jāni Klētnieku un Sarmīti Kļaviņu, profesorus Arni Vīksnu un Juri Salaku medicīnas vēsturē, doktorus Ilgaru Grosvaldu un Uldi Alksni, kas raksta par ķīmiskās ražošanas attīstību Latvijā, Dr. Jēkabu Raipuli bioloģijas vēsturē un vēl daudzus citus – lūdzu piedot, ja kādu būšu piemirsis. No jaunākajiem kolēģiem, kas pēdējos gados aizstāvējuši doktora disertācijas minēšu Alīdu Zigmundi par RTU un pedagoģijas vēsturi, Baibu Mauriņu – par farmācijas vēsturi, jauni, radoši cilvēki uzrodas Medicīnas vēstures muzejā, citur. Tas dod cerību un iepriecina.

            Vēl gribu uzsvērt, ka šogad aprit 20 gadi kopš dibināta Baltijas valstu Zinātņu vēstures un filozofijas asociācija, pie kuras šūpuļa man gods bija stāvēt. Jau kopš 1958. gada regulāri notiek Baltijas zinātņu vēstures konferences Rīgā, Viļņā, Tartu vai Tallinā (šoruden notiks jau 24. Baltijas zinātņu vēstures konference Tallinā), ko neatkarības gados  organizē minētā asociācija. Baltijas zinātņu vēstures konferenču tradīcijai pamatus licis mans tēvs, profesors Pauls Stradiņš jau 1958. gadā, pāris mēnešus pirms savas aiziešanas mūžībā, bet arvien atrodas jauni cilvēki, kas uztur dzīvu šo liesmu. Ļoti ceru, ka tā neapdzisīs. Tās tomēr ir mūsu tradīcijas, varētu teikt – atmiņas par nākotni.

            Vai piekrītat tam, ka mēs pašlaik dzīvojam ļoti dinamiskā un zinātnes jomā visinteresantākajā laikā, kad dzimst jauna zinātne, kura atklāj arvien jaunas Visuma dimensijas un cilvēku spējas.

            Kādu Jūs redzat zinātnes nākotni 21. gadsimtā –tā būs šīs pasaules Šķēps vai Grāls? Vai varbūt abi kopā, jo nozīmīgākais senču mantojums- senās teikas -vēsta, ka pār pasauli valdīs tas, kas iegūs abus. Vai tas neliecina, ka tās tautas, kas savā kultūrā un izglītībā balstās uz savu senču mantojumu un uztur to aktīvu ikdienā, ir veiksmīgākas un dzīvotspējīgākas?  Arī Jūsu  monogrāfijas izskaņa veltīta Letonikai. Vai valstī tiek veltīta šim jautājumam pietiekama uzmanība?

            Pilnīgi piekrītu Jūsu sacītajam, kaut gan – īpaši Latvijas plašsaziņas līdzekļos – zinātnes būtiska loma mūsdienu pasaulē netiek pietiekami novērtēta, vairāk akcentējot viendienīgas sensācijas, skandālus, “augstāko aprindu” klačas un sīkus politiskus kašķus. Sabiedrība netiek audzināta. Brīžiem man šķiet, ka jaunākā paaudze kļūst seklāka un sabiedrība kļūst provinciāla. Latvija zaudē tās intelektuālās vērtības, izglītības alkas, ko augsti turēja jaunlatvieši jau 19.gadsimtā un arī manā grāmatā minētie Baltijas vācieši, kas tomēr deva augstus uzstādījumus un rūpējās arī par zemnieku kārtas skološanu. Protams, zinātnes un augstākās izglītības finansējums Latvijā ir nepiedodami zems. Tā stabili ieņem priekšpēdējo vai pat pēdējo vietu Eiropas Savienībā, un mūsu neatkarīgās Latvijas valdība tradicionāli, kopš neatkarības atjaunošanas, rūpes par zinātni nav izrādījusi.

            Kas attiecas uz letonistikas pētījumiem (lietošu šo terminu “letonistika”,  tas ir precīzāks kā letonika), tad “treknajos gados” šīs nozares tika finansētas pietiekami dāsni un letonistikas jomā ir gūti savi panākumi. Arī mana grāmata, par ko šodien runājam, daļēji ir tapusi Letonikas valsts programmas ietvaros, arī ar daļēju finansējumu no tā, kaut arī grāmatas izdošanu vairāk finansējuši Konstantīna Čakstes līdzgaitnieks Jānis Sadovskis Zviedrijā un gāzes kompānija “Itera-Latvija”, tās prezidents Jānis Savickis, kuriem še izsaku sirsnīgu pateicību.

            Zinātne, protams, ir gan Šķēps, gan Grāls, gan jaunas tehnoloģijas, gan pasaules atklāšana, taču neaizmirsīsim, ka zinātne ceļ gan kultūru gan sabiedrību.

           Ko jūsu paaudzes zinātnieki  atstās mantojumā Latvijas izaugsmei, tās nākošajām paaudzēm?

            Šim aspektam paaudžu saistībai un pārmantojamībai būtu jāveltī īpaša saruna, kur laikam būtu jāsaka gan pacilājoši, gan arī rūgtāki vārdi. Taču ceru, ka zinātnes stafeti varēsim tomēr nodot nākamajai paaudzei, ka tā nezudīs Latvijai un neaizklīdīs pasaules tālēs. Ticu, ka arī nākotnes Latvijā pastāvēs laba zinātne un kāds zinātņu vēsturnieks 21. gadsimta beigās varēs un rakstīs tādu pašu foliantu par 20. gadsimta otras puses un 21.g.s. sākuma zinātni Latvijā, kādu esmu sameistarojis par iepriekšējiem laikmetiem. Jā, zinātnē pēdējos divos gadu desmitos varbūt neesam bijuši teicamnieki. Mākslinieki un sportisti Latvijas vārdu cēluši augstāk nekā zinātnieki, taču ir jomas, kurās gūti atzīstami panākumi. Intuitīvi gan jūtu, ka 19. un 20.g.s. Latvijas zinātnieku veiksmes bijušas lielākas, mums, es domāju, visai Latvijas sabiedrībai ir ļoti jāsaņemas, lai atgūtu pozīcijas. Talantu mums netrūkst, bet tie jāievirza arī zinātnē. Pēdējos gados zinātne nav īpaši iecienīta darbošanās joma.

            Vai neatklāsiet lasītājiem, kur slēpjas Jūsu nerimtīgās darbošanās spēka avoti, jo, saglabājot nozīmīgu amatu Zinātņu akadēmijā,  vadot tās senātu, spējat būt klāt arī Latvijas un Baltijas valstu nozīmīgākajās kultūras aktivitātēs ar savām neizsmeļošajām zināšanām, vērtējumu un padomiem. Vai mazbērniem Jums arī  kādreiz atliek laika?

            Kaut gan tas skanētu varbūt pārāk patētiski, taču šķiet, ka pirmām kārtām tā bijusi mīlestība uz zinātni un uz Latviju, tiesa, šajos jēdzienos es ielieku savu saturu, dažkārt atšķirīgu no vairākuma viedokļa. Tā sakot, esmu sekojis manas mīļās Alma mater Latvijas Universitātes devīzei “Scientiae et patriae”. Ļoti daudz man devis ģimenes atbalsts – vecāku dotā ievirze, mana mīļā kundze Laima un arī dēli. Protams, esmu pateicīgs arī saviem skolotājiem – ķīmiķiem profesoram. Gustavam Vanagam, profesorei. Lidijai Liepiņai, profesoram. Solomonam Hilleram un vēl citiem, arī kolēģiem Maskavā un ārzemēs, īpaši arī mīļajiem draugiem un domu biedriem zinātņu vēsturē no Igaunijas un Lietuvas. Baltijas valstu vienotība un Latvijas cienījama vieta šajā trīsvienībā man allaž likusies ļoti būtiska, arī tad, kad mūsu Latvijai klājas grūti, jo īpaši tad. Diemžēl mēs itin kā kļūstam “bronzas medaļnieki”, jau hroniski, taču mēģinu darīt visu, lai mēs nezaudētu pašapziņu un cerību uz augstāku vietu. Būtībā jau tāpēc arī esmu veidojis šo prāvo grāmatu, kas man nebija tik viegli.

            Priecājos, ka mani dēli Pauls (Amerikā) un Pēteris (Latvijā) abi patstāvīgi atraduši katrs savu cienījamu vietu, viens fizikā un otrs – medicīnas zinātnē. Ģimenē cenšamies turēties kopā, mums mīļi ir abi mazbērni Anna un Kārlis. Ar Kārli daudz pārrunājam ģeogrāfijas lietas, pētām vecas kartes un spriežam arī par filozofiju, šad tad aizstaigājam uz Rīgas muzejiem vai kopā ceļojam ar ģimeni. Medicīnas vēstures muzejā un arī Stradiņa slimnīcā, pie sava papa, Kārlītis jūtas gandrīz vai kā mājās. Mazbērni mīl rosīties arī pa manu kabinetu, ap rakstāmgaldu. Gadās, ka galda vienā pusē strādā vecaistēvs, otrā – Kārlītis vai Anniņa. Un patīkami apzināties, ka tas ir bijis arī mana tēva – Paula Stradiņa vecākā rakstāmgalds (viņš to savā laikā pircis no Baltijas vāciešiem, tiem repatriējoties). Pie šī rakstāmgalda sacerēta mana grāmata, bet ar tēva izveidotajām institūcijām, kas nes viņa vārdu, arī man ir dažādas saistības, kaut neesmu mediķis. Nupat Paula Stradiņa slimnīcai aprit 100 gadu jubileja, un esmu lūgts piedalīties jaunā korpusa pamatakmens ielikšanā.

            Kādi būtu Jūsu trīs vēlējumi Latvijai pašreizējā situācijā?

            Novēlu nenokārt galvu arī grūtos vēstures brīžos. Nepazaudēt ideālus. Nezaudēt Latvijai tradicionālo tieksmi gūt zināšanas un celties arvien augstāk pasaules tautu saimē. Gan jau mums paveiksies!

Komentāri:




suds kkads

21.09.2015 16:36

nevajag man sitadas huijnas vajag par dibinasanu nevis par unevirsitatem kam tadas interese pasaki ??

Citi lasītāji iesaka:



Kontakti

Izdevniecības vadītāja: Violeta Brenčeva

Tālr. 26002264

E-pasts: info@izglitiba-kultura.lv

Izdevniecības galvenā redaktore: Vita Pļaviņa

Tālr. 29190557

E-pasts: redakcija@izglitiba-kultura.lv 

vecakiem@izglitiba-kultura.lv

 

 

Laikraksts "Izglītība un Kultūra"

Laikraksta "Izglītība un Kultūra" elektroniskais pielikums "Pirmsskolas Izglītība"

Elektroniskais žurnāls „Vecākiem”

No 2019. gada augusta e-izdevumus izdod SIA "V-Media" (Reģ.nr. 4010336926) un SIA "Unigunde" (50003635891)