Kontakti    Reklāma
   

Seko līdzi jaunumiem: Twitter Draugiem.lv Facebook
Sākums Raksti e-žurnāls Vecākiem e-Pirmsskolas Izglītība Abonēt

Vai tiešām saruna ar sevi un savu bērnu ir risinājums konfliktiem, problēmām?

Autors: Anita Šteina mediatore, sociālā pedagoģe Speciāli „Izglītībai un Kultūrai” @ 12.11.2009

Vai tiešām saruna ar sevi un savu bērnu ir risinājums konfliktiem, problēmām?
Foto: www.photos.com

I daļa

Mediācijas (mediācija ir domstarpību risināšanas metode) nodarbībā, seminārā, tiek spēlēta spēle „Cietuma kamera”. Spēles mērķis ir raisīt fantāziju un meklēt risinājumu šādai situācijai. Misters X sēž mazā cietuma kamerā. Visapkārt ir ļoti augstas sienas. Kamerai nav griestu, tāpēc Misters X var redzēt zilās debesis. Blakus kamerai ir valdnieka guļamistaba. Misters X vēlas izbēgt no kameras, bet tajā ir tikai divas pudeles, līmlente un 20 zīmuļi. Ko viņam darīt? Uzdevums: minēt pēc iespējas vairāk iespējamo risinājumu. Nepārspriediet un nepeliet tos. Visas idejas ir labas.

Spēlējot un vērojot citus šajā spēlē, esmu pārsteigta par to, ka mūsu fantāzijai nav robežu, kā arī to, ka daudzi nespēj atraisīties, tāpēc vienkārši pasaka: „Nezinu! Cik stulbi!” – vai ko tamlīdzīgu. Kāda būtu jūsu reakcija, lasītāj?

Mēs esam tik dažādi – kā nu ne, ja manam pirksta nospiedumam nav analoga pasaulē. Mēs varam par šo faktu priecāties, taču tas var arī mūs apgrūtināt. Tā var arī notikt problēmu un konfliktu gadījumos – ja jau mēs esam tik neatkārtojami, vienreizēji, tad katram no mums problēmas risinājums var likties vispareizākais, bet vai aizdomājamies par sev un bērnam labvēlīgām vai nelabvēlīgām risinājuma sekām?

Lai ikdienā varētu izvairīties no regulārām kļūdām problēmu, konfliktu risināšanā vai to skaitu mazinātu, manuprāt, dzīvē jāatrod laiku sev, lai iepazītu sevi un lai attīstītu komunikācijas prasmes ar bērniem un citiem, jo cilvēks ir sociāla būtne.

Mani priecē, ka arvien vairāk skolēnu, jauniešu vēlas saprast sevi un citus, jo palielinās skolēnu interese par to – viņi domā, kāpēc ar viņiem tā notiek, kā lai palīdz sev atrisināt problēmas, konfliktus skolā un mājās. Bērni interesējas, kā saglabāt draudzību, kā sadzīvot ar vecākiem, skolotājiem, taču mani apbēdina fakts, ka par maz ir ģimeņu, kas savlaicīgi runā ar saviem bērniem par viņu problēmām, konfliktiem, un saruna notiek tad, kad ir jau par vēlu, t. i., kad ir notikuši dažādi negadījumi, traģēdijas.

Tāpēc, pamatojoties uz savu pieredzi darbā ar bērniem, vēlos aktivizēt gan sevi, gan jūs, lasītājus, savlaicīgi atrast laiku sarunām ar sevi un ar bērniem par visu dzīvi mājās un ārpus tām – skolā, uz ielas, sarīkojumos un citur, uzzinot, par ko viņi jūtas priecīgi vai bēdīgi. Varbūt tieši pašlaik dzīvē mums ir iespēja biežāk un ilgāk būt kopā ar saviem bērniem.

Kā iepazīt sevi?
Kā iepazīt sevi? Kā ieraudzīt savu patieso zemapziņas „es”? Cik daudz spēju „izģērbt” savu „es” jeb ieraudzīt sevi, un kā redz mani citi, un kas notiek ar zemapziņas „es”, ja es tam tuvojos, kad un kādā veidā zemapziņas „zvērs” var pamosties? Varbūt raksta sākumā minētā spēle varētu būt sevis iepazīšanas sākums. 28. septembra televīzijas raidījumā tika diskutēts par grāmatu „Ešafots”. Saruna kļuva filozofiska – ikvienam svarīgi apzināties, ka mūsos ir „zvērs” jeb zemapziņa, patiesais „es”. Par to pētījumu vēl maz.

„Viegla” filozofiska atkāpe par zvēru tēmu – ir daudz pasaku par zvēriem, tajās mēs it kā identificējamies, taču cik no mums grib un var atzīt, ka, iespējams, savā būtībā esam suņi, kurmji, kāmji, žņaudzējčūskas, šakāļi vai citi zvēri? Kas esam? Kas esmu es?

Domāju – ja ikviens no mums varētu sākt iepazīt savu zemapziņas „es”, tad dzīvē mēs justos priecīgāki, laimīgāki, apmierinātāki, veiksmīgāki! Nedaudz ironizējot: dabā viss ir līdzsvarā, visi zvēri ir nepieciešami, nav „labo” vai „slikto”.

Cilvēku komunikācijas līdzeklis ir valoda, kuru ietekmē mūsu jūtas un domas. Šķiet tik vienkārši un dabiski, tomēr bieži vien vienkāršais mēdz būt vissarežģītākais. Prasme komunicēt ar bērnu mums sākumā šķiet tik vienkārša, bet kāpēc dzīvē mums atkārtoti ir nopietnas grūtības, konflikti? Viens no domstarpību un konfliktu cēloņiem, manuprāt, ir tas, ka nepietiekami novērtējam un attīstām savas saskarsmes prasmes mājās, skolā, vispār sadzīvē. Visbiežāk manā praksē ir skolēnu, vienaudžu un ģimeņu savstarpējo attiecību konflikti. Ja tos nerisinām, t. i., ja vecāki bieži vien manipulē ar sevi, bērnu un citiem, ja par domstarpībām regulāri klusējam jeb vienkārši baidāmies runāt, jo varbūt negribam bojāt noskaņojumu, ja domājam, ka zinām, ko teiks, ja baidāmies no tā, ko varētu pateikt, ja vienkārši negribam neko dzirdēt, domājam, ka esam gudrāki par citiem, vai atrodam vēl citas atrunas, lai klusētu un atklāti nerunātu par problēmu, tad konflikts „iestrēgst”, tas jau nekur nepazūd. Tāpat kā pastāv vielu nezūdamības likums, ir arī domu nezūdamības likums. Ja domstarpības netiek savlaicīgi apzinātas un izrunātas, tās krājas – veidojas dusmas, naids, aizvainojums un neapmierinātība – es tos nosauktu par emociju augoņiem, kuriem neizbēgami kaut kad ir jāplīst vai tos pārgriež citi. Vai tiešām kāds no mums grib staigāt „augoņos” (iespējams, ka tikai mazohisti)? Ja mazo „veidojumu” uztveram kā nenozīmīgu, tad ļaujamies riskam, ka no tā var izveidoties „augonis” – kā rezultāts, kas izpaužas kā negatīvas izmaiņas bērna uzvedībā, veselībā, sekmēs, dažādā vardarbībā. Mēs rīkojamies dažādi – ieraugot „izmaiņas”, mēģinām tās novērst, citi domā, ka tas ir „sīkums”. Tā ir mūsu katra izvēle. Skumji ir dzirdēt no vecākiem, pedagogiem teicienus: „Nekas īpašs vēl nav noticis”; „Man nav laika, man jāstrādā”; „Nevajag saspringt uz sīkumiem!”; „Man par to nemaksā”. Vai tiešām par „sīkumiem” uzskatām atkārtotus konfliktus ģimenē un skolā, bērnu regulāru slimošanu, miega un citādus traucējumus, regulāras agresīvas vai depresīvas izpausmes mājās un skolā?

Iespēja brīvi sarunāties
Kāpēc rodas minētās negācijas, par to varētu sarakstīt grāmatu grāmatas. Es risinājumu varbūt redzu pārāk vienkāršoti – mums katram ir iespēja mācīties brīvi sarunāties vienam ar otru, būt atklātiem, atvērtiem, godīgiem pret sevi un citiem. Tās ir sarunas, kuras vestu uz vienu mērķi – vienošanos, kurā nav zaudētāju. Manuprāt, mēs bieži vien neprotam sarunāties, jo to nav pratuši mūsu vecāki, kurus mēs nevaram izvēlēties, bet mēs varam palīdzēt bērniem mācīties sarunāties kā alternatīvu ārpus ģimenes, jau agrīnā vecumā bērnam nonākot bērnudārzā. Es zinu, ka ir bērnudārzu audzinātājas un vadītājas, kas prasmīgi un radoši prot veidot saskanīgas, draudzīgas attiecības – bērni ar prieku iet uz bērnudārzu un nāk no tā. Tā kā radošo domāšanu es uzskatu par brīvu, atklātu savstarpējo un sava „es” meklēšanas stimulējošu faktoru, kas palīdz rast un pielietot dzīvē dažādus risinājumus problēmām, domstarpībām, esmu priecīga, ka radošas domāšanas nozīme mācībās ir valstiski aktualizēta, taču vai atkal nav aizmirsta bērnu radošo prasmju, iemaņu un domāšanas attīstīšana līdz skolai. Saprotu – par to tiks domāts saistībā ar skolu, bet mēs taču visi zinām, ka personība pamatos izveidojas līdz skolai. Ja tagad tiek pārstrādātas programmas piecgadīgiem un sešgadīgiem bērniem, kāpēc tagad nevarētu radošās domāšanas (tas skar arī saskarsmes un komunikācijas prasmes) idejas ieviest bērnudārzu programmās un tad pakāpeniski skolas programmās. Ja bērns un viņa vecāki līdz skolai apjaustu savas īpašās spējas, prasmes, stiprās un vājās puses vai vienkārši attīstītu savu dabisko radošumu un valstiski tiktu izstrādāta atbilstīga radoša programma bērnudārza pedagogiem un vadītājiem, tad varētu notikt pakāpeniskas radošas izmaiņas bērnu izglītošanā skolās. Man ir sajūta, ka mēs atkal labu ideju – radošās domas attīstīšanu – vienkārši mehāniski nokopējam, bet to nepielāgojam savām valsts vēlmēm un vajadzībām, aizmirstot pašu galveno – bērnu attīstību līdz skolai.

Es radošu domāšanu cieši saistu ar komunikācijas prasmēm. Radoši domājošs, atvērts bērns spēj vieglāk atrast radošu pieeju problēmu, konfliktu risinājumiem, vieglāk spēj pieņemt un saprast otru, nav vajadzības visur būt pirmajam, jo jau 5–6 gadu vecumā viņš zina un sajūt, kas ir pašcieņa, ka ikviens no mums ir vērtība, arī citādais.

Mans radošas domas rezultāts ir vīzija: bērnudārzos vecākiem ir dota iespēja runāt ar neitrālu personu – mediatoru (starpnieku), kurš nav tieši saistīts ar norisēm bērnudārzā, ja ģimenē rodas domstarpības, konflikti, negadījumi. Tādu sarunu iespējai ir mērķis – vecāki sarunās ar mediatoru mācās un pierod savlaicīgi paši meklēt risinājumu problēmām ģimenē. Tas nozīmē, ka vecāki kļūst radoši un atvērti problēmu risinājumiem un pārstāj baidīties atklāti runāt par tām. Iespējams, mentāli mēs visu gribam paturēt sevī, taču no tā var iegūt „augoņus”, tādējādi no tā visvairāk cieš bērni. Kad bērns sāk mācīties skolā, viņš un vecāki ir jau pieraduši runāt par konfliktiem, problēmām, tādējādi palīdzot gan sev, gan bērnam; visiem ir labāk, vieglāk. Domāju, ka katrs no mums var izvēlēties, ar ko sarunāties, ja radušās grūtības, domstarpības: vai ar mediatoru, psihologu, sociālo pedagogu, ārstu, vai vienkārši ar draugu, paziņu, darba kolēģi, radinieku. Svarīgi, lai sarunas vestu mūs uz risinājumu, kuru atrodam paši, kas labvēlīgs gan vecākam, gan pedagogam, gan bērnam.

Lai to sasniegtu, bieži vien nepietiekami novērtējam sarunas laika, vietas, veida, sarunas mērķa apzināšanos pirms tās sākuma, temperamenta nozīmi un sarunā iesaistīto personu vēlmi jeb motivāciju vispār risināt konfliktu, vecāku un pedagogu varas apzināšanās, kā arī vispārēju, abstraktu terminu pielietošanas bez paskaidrojumiem nozīmi.

Atbildi uz jautājumu, vai tiešām saruna ar sevi un bērnu ir risinājums konfliktiem, domstarpībām, varam dot katrs pats sev; es vēlējos šo tēmu aktualizēt, jo mana darba pieredze ir pierādījums, ka vecāku, pedagogu saruna ar sevi un bērnu ir problēmu risinājums, protams, tas dažkārt ir pietiekami ilgs un sarežģīts process, kuram nepieciešama liela pacietība, kuras mums bieži vien trūkst, jo rezultātu gribam uzreiz un tūlīt.

Mana kolēģe ieteica saistībā ar šo tēmu noskatīties filmu „Surogāts”, varbūt aiziesim!

II daļa

Atkal mediācijas nodarbībā tiek spēlēta cita spēle „Iekāp otra „kurpēs””. Mērķis – rosināt domāt par līdzjūtību, par to, kā katrs to saprot un var izjust. Uzdevums – stāvot aplī, samainīties ar blakus stāvošo apaviem.

Tā kā katrs no mums ir citāds, tad arī iekļaušanās un darbošanās spēlē ir dažāda: cits tajā nepiedalās, cits to dara nedroši, cits to dara ar interesi, labprāt, vienalga, kādās „kurpēs” jāiekāpj, u. c. reakcijas.

Lai uzsāktu sarunu ar sevi par līdzjūtību, varbūt varu spēli izspēlēt savā iztēlē vai realitātē?

Domāju, ka līdzjūtība, empātija jeb varēšana „iekāpt otra kurpēs” ir viens no priekšnosacījumiem, kas palīdz sajust sarunā gan savas, gan bērna emocijas, tātad paver lielāku iespēju problēmas risinājumam. Pārdomām, varbūt sarunai ar sevi teksts no Paulu Koelju grāmatas „Maktub”: „Iznācis no mises, ceļinieks dzīvoja vientulībā. Piepeši nez no kurienes uzradās kāds draugs un teica: „Es ļoti gribu aprunāties ar tevi.”

Ceļinieks šo tikšanos uztvēra kā zīmi un jutās tik aizgrābts, ka tūlīt pat sāka runāt par visu, kas tam likās svarīgs. Viņš runāja par Dieva svētību, par mīlestību, teica, ka draugs ir viņa eņģeļa sūtīts, jo kliedējis viņa vientulību.

Taču draugs, klusēdams noklausījies ceļinieka stāstījumā, pateicās un aizgāja.

Un nevis prieks, bet vēl lielāka vientulība pārņēma ceļinieka dvēseli. Tikai vēlāk viņš saprata, ka, sajūsmināts par drauga negaidīto parādīšanos, viņš nebija pievērsis uzmanību tā lūgumam – aprunāties.

Ceļinieks nodūra acis un ieraudzīja savus vārdus, izkaisītus zemē. Jo tobrīd visums bija gaidījis no viņa ko citu.”

Apjaust sarunas nozīmi
Ikvienam, man liekas, nepieciešams apjaust sarunas nozīmi, t. i., saruna ir kā vajadzība, kas palīdz brīvi, atklāti paust savas domas un jūtas, tādējādi var izzust meli, manipulācijas, neskaidrības, klusēšana, bailes.

Labi, ja bērns aug ģimenē, kas ir prasmīga sarunu vedēja – domstarpību risinātāja, kurā tēvs un māte ir labs paraugs. Bet ja tādas bērnam nav?

Mans sapnis: varbūt varētu par to sākt domāt pirms bērna piedzimšanas, t. i., 9 mēnešos, kamēr māmiņa gaida bērniņu, valsts rosina vecākus apmeklēt kā pienākumu nodarbības vecākiem līdztekus tiesībām saņemt bērnu dzimšanas pabalstu. Domāju, ka pienākumiem un saistībām ir jābūt līdzsvarā.

Iespējams, ka varētu izmantot Eiropas fondu valsts attīstībai. Tas būtu preventīvs darbs, lai valstī stiprinātu ģimenes lomu, mazinātu šķirto ģimeņu skaitu. Šajos 9 mēnešos ģimenei valsts piedāvā arī iespēju apmeklēt mediatoru, kas palīdzētu mātei un tēvam savlaicīgi mācīties pašiem meklēt risinājumus domstarpībām, problēmām. Vai tiešām tas ir tik sarežģīti?

Un kas tad mums dod gandarījumu? Domāju, ka pozitīvs rezultāts, ko esam sasnieguši paši.

No sapņa realitātē: mana prakse rāda, ka vēl viens svarīgs sarunas priekšnosacījums ir vecāku, pedagogu motivācija jeb vajadzība risināt konfliktus. Ja pieaugušie dažkārt izvairās no sarunām kā domstarpību risinājuma, tad situācija, kurā nokļuvis bērns, kļūst sarežģītāka. Jo ilgāk klusējam, izvairāmies no sarunām gan savstarpēji, gan ar bērnu, jo lielākas iespējas visiem iegūt „emociju augoņus”, tāpēc varbūt tomēr labāk uzsākt sarunu.

Priekšnosacījums sarunai – vecāku, pedagogu godīgums pret sevi un citiem, atvērtība jeb drosme atklāt savas domas, jūtas. Ja tas izdodas, tad sarunas risinājums ir tuvu.

Ir nepieciešama pieaugušo līdzvērtīga, līdztiesīga saruna ar bērnu. Domāju, ka vecākiem, pedagogiem vēl daudz jāmācās līdzsvarot savu pieaugušo varu ar mīlestību un cieņu pret bērnu. Konfliktā emocionālo inteliģenci saglabāt bieži vien ir grūti. Ja neizdodas, tad no bērna var sagaidīt līdzīgu atbildes reakciju. Ja to apzināmies, ir iespēja labot savas kļūdas, runājot ar bērnu par savām emocijām. Iespējams, ka arī šī varētu būt tēma sarunai ar sevi.

Protams, saruna, kas vērsta uz risinājumu, grūtāk realizējama, ja konfliktā iesaistījušies „varmākas” vai „upura” lomā nonākušie bērni, jo „varmākam” šķiet, ka tikai viņam ir taisnība, savukārt „upuris” ir vienmēr pieradis piekāpties, baidīties. Tad sarunas vedēja – vecāka, pedagoga vai mediatora – mērķis ir palīdzēt gan bērniem, gan pieaugušajiem sajust savas domas un jūtas un, galvenais, saglabāt neitrālu pozīciju, jo par „upuri” vai „varmāku” bērns kļūst daudzu apstākļu ietekmē, kas nav atkarīgi no viņa paša.

Sarežģītāk domstarpības ir risināt cilvēkiem „narcisēm”, kas ir tik ļoti iemīlējušies sevī, ka viņiem šķiet, ka labāku un gudrāku, skaistāku cilvēku ir grūti atrast, tāpēc saruna ar sevi būtu lietderīga. Cik liela ir mana narcistiskā daļa (tā ir visos mūsos, izņemot mazohistus)?

Sarunās ar bērniem dažkārt dzirdu viņus sakām, ka viņi ar vecākiem, skolotājiem nerunās, jo tad pieaugušie atkal būs neapmierināti, dusmīgi, jo nekas nemainīsies, jo lielajiem vienmēr taisnība u. tml. Tas nozīmē, ka bērni neuzticas, baidās.

Domāju, ka viens no iemesliem, kādēļ bērni nevēlas runāt, ir vecāku, skolotāju pieļautās kļūdas, ko pieaugušie pat, iespējams, neapzinās. Dažkārt pietiek ar teicienu: „man nav laika”; „tiec galā pats”; „man jāstrādā”, „tu jau atkal esi”. Tā neapmierinātība var krāties gan bērnā, gan pieaugušajā. Un bieži vien bērnā tā izpaužas uzvedības traucējumos (paaugstinātā agresivitātē, depresivitātē), slimošanā, psihosomatiskajās saslimšanās (bieži sāp galva, vēders, slikta dūša, regulāras iesnas vai kakla sāpes u. c.), nespējā koncentrēties stundās, tādēļ var pasliktināties sekmes. Līdzīgas sekas ilgstošai klusēšanai, savu jūtu, domu nepaušanai var būt arī vecākiem, skolotājiem darbā, ģimenē. Arī šajā gadījumā varētu palīdzēt saruna ar sevi, jo izvairīšanās no sarunas jeb tiešas komunikācijas vienam ar otru var radīt ilgstošus konfliktus. Vai tiešām mēs to vēlamies? Man šķiet, ka mēs par maz izmantojam savu radošumu sarunās jeb par maz brīvi ļaujamies savu jūtu, domu atklātām izpausmēm, jo neesam pietiekami droši un atvērti, tāpēc, manuprāt, bērniem no mazotnes jāļauj izteikties, pajautājot viņam: „Un kā tu domā? Kā tu rīkotos šajā situācijā?” Tad retāk mēs dzirdēsim bērna atbildi: „Nezinu.” Mans kā mediatora uzdevums ir ļaut noticēt un sajust bērnam to, ka arī viņš, pārvarot savu nedrošību, pats var rast risinājumus problēmai.

Prasme aktīvi klausīties
Lai saruna tiešām būtu konflikta risinājums, ir pietiekami jānovērtē vairāki faktori, t. i., sarunas laiks. Kad uzsākt sarunu? Mana pieredze rāda, ka ar bērniem, kuri ir aktīvā, straujā temperamenta pārstāvji (sangviniķis, holeriķis), saruna vēlama pēc iespējas ātrāk. Ja bērns mierīgāks, nosvērtāks, apdomīgāks (flegmatiķis, melanholiķis), tad sarunāties vieglāk, ja viņam dota iespēja padomāt. Tomēr kopumā – ne velti ir teiciens – dzelzs jākaļ, kamēr tā karsta.

Domāju – ja bērns vēlas runāt, tad jāpriecājas – lai parādītu bērnam varavīksni, tā negaidīs, kamēr vecāki padarīs darbu. Ja viena no domstarpībās iesaistītajām pusēm nevēlas runāt, tad vajadzīga pauze – laiks, kurā var rasties jaunas situācijas, kas var gan konfliktu atrisināt, gan sarežģīt, tas atkarīgs no abu pušu vēlmes un prasmes to darīt.

Sarunas vieta. Manuprāt, svarīgi, ka vietā, kur notiek saruna, bērnam jājūtas droši, tai jābūt viņam patīkamai. Labi sarunas raisās arīpastaigās, ar mazākiem bērniem – rotaļājoties.

Sarunas veids. Lai saruna virzītos uz labvēlīgu risinājumu, manuprāt, liela nozīme ir sarunas vedēja balss intonācijai, nosvērtībai, empātijai, acu kontaktam. Vēlams sarunās lietot jūtu nosaucošus vārdus: „Es esmu dusmīga par to, ka..., jo es...” Sarunu var apgrūtināt vispārinājumu lietošana – „ko sēsi, to pļausi”, „tu mani necieni” – tie var novirzīt sarunu no mērķa, ja pats sacītājs tos neizskaidro. Domāju, ka svarīgi atcerēties, ka vērtējam bērna rīcību, nevis bērnu: „Tu esi rīkojies neapdomīgi, jo...”

Nepieciešama prasme aktīvi klausīties – atspoguļot bērna, otra cilvēka jūtas, domas, ķermeņa valodu. Šī prasme pilnveidojama visu mūžu. Būtu labi, ja mēs, pieaugušie, sarunās ar bērniem lietotu vārdus: „Man liekas, ka tu esi noskumis par to, jo...”

Saglabāt neitrālu attieksmi pret visām domstarpībās iesaistītām pusēm, īpaši, ja bērni ir nonākuši „upura” vai „varmākas” lomā. Nav ne labu, ne sliktu bērnu, ir tikai tāda vai citāda viņu rīcība. Kāda ir mana attieksme šajās situācijās – atkal varētu būt saruna ar sevi.

Manuprāt, ikviens no mums savā dzīvē var kļūt par labu sarunu vedēju un klausītāju, ja vien pietiekami novērtējam uz labvēlīgumu, radošumu vērstas sarunas nozīmi ikdienā. Varbūt mazāk ilgstoši klusēt vai mazāk regulāri iet uzbrukumā jeb cīņā, t. i., labāk enerģiju tērēt līdzvērtīgām, līdztiesīgām, labvēlīgām sarunām, kas ved uz domstarpību risinājumu, vienošanos.

Labojot kļūdas pašiem sev (labi, ja tas būtu regulārs ieradums, vajadzība) un, ja izdodas, labojot pašiem arī tās kļūdas, ko redz citi, „melnraksts” var kļūt par „tīrrakstu”. „Kļūdu labojums” – varbūt tā ir viena no sarunām ar sevi?

Kāds ir mans „rokraksts” (līdzībās – spēja, prasme sarunāties), vai to viegli var salasīt arī citi? Man šķiet, ka to apzināties ir pietiekami svarīgi, lai mēs ikdienā justos apmierinātāki, laimīgāki, jo tā varētu mainīties psiholoģiskā vide gan mājās, gan skolā, gan darbā un citur.

Komentāri:




Citi lasītāji iesaka:



Kontakti

Izdevniecības vadītāja: Violeta Brenčeva

Tālr. 26002264

E-pasts: info@izglitiba-kultura.lv

Izdevniecības galvenā redaktore: Vita Pļaviņa

Tālr. 29190557

E-pasts: redakcija@izglitiba-kultura.lv 

vecakiem@izglitiba-kultura.lv

 

 

Laikraksts "Izglītība un Kultūra"

Laikraksta "Izglītība un Kultūra" elektroniskais pielikums "Pirmsskolas Izglītība"

Elektroniskais žurnāls „Vecākiem”

No 2019. gada augusta e-izdevumus izdod SIA "V-Media" (Reģ.nr. 4010336926) un SIA "Unigunde" (50003635891)