Pirkt e-laikrakstu  Laikraksta tirdzniecības vietas    Kontakti    Reklāma
   

Seko līdzi jaunumiem: Twitter Draugiem.lv Facebook
Sākums Raksti Interešu izglītība e-žurnāls Vecākiem e-Pirmsskolas Izglītība Abonēt

Superskolotājs – jauna tipa diktators vai pasaules glābējs?

Autors: AIRISA ŠTEINBERGA Dr. psych.,Rīgas Tehniskās universitātes asociētā profesore @ 22.02.2018

Sociālajām reklāmām ir īpaša loma sabiedrības norisēs – tās ne tikai informē mūs par visiem pieejamām iespējām vai brīdina par negācijām, tām ir arī audzinoša funkcija. Tāpēc sociālo reklāmu radītājiem ir daudz lielāka atbildība nekā biznesa reklāmu veidotājiem vai pasūtītājiem.

Mani gan kā Latvijas sabiedrības daļu, gan kā skolotāju un psihologu mulsina jauna tipa tēls, kas ir parādījies sociālajās reklāmās, – supervaronis (http://vp.gov.lv/supervaronis/), superskolotājs (http://superskolotajs.lv/). 

Latīņu valodā „super” lieto priedēkļu pār- un virs- nozīmē. Vai mazie supervaroņi, kuri parādījās Rīgā uz vides reklāmas laukumiem, ir domāti kādi īpaši bērni, kuriem ir jāzina tas, ko apgūst visi bērni jau bērnudārzā un ko atbildīgi vecāki iemāca saviem bērniem? Un kā ar skolotāju? Vai jauna tipa skolotājs – superskolotājs – būs tāds kā virsskolotājs? Vietnē http://superskolotajs.lv/ lasām, ka tas ir skolotājs, kas labi dara savu darbu. Bet vai tad tas nav tikai profesionāli, ja skolotājs… bet šeit es teikšu stop.

Šis ievads bija manis kā sabiedrības daļas apjukums, redzot minētās reklāmas, bet tagad mana kā skolotājas profesionālā uztvere liek iedziļināties tekstā, kas ir lasāms http://superskolotajs.lv/. Visā nelielajā teksta daļā tikai vienā vietā var izlasīt to, ko tiešām skolotājs var izdarīt: „Skolotājs ar savu darbu palīdz attīstīt ikviena bērna potenciālu un ieliek pamatus viņa turpmākajam dzīves ceļam.” Bet pārējais attīsta, iemāca, kopj, veido tā vietā, lai PALĪDZĒTU, VEICINĀTU un ATBALSTĪTU. Attīstīt var ekonomiku, iemācīt var ziloni cirkā dejot, kopt var laukus un veidot var no māla, bet neko no tā visa nevar darīt ar cilvēku, vēl jo vairāk – bērnu.Tātad superskolotājs vēl aizvien būs tāds pats kā pirmo baznīcas skolu skolotāji, kas mācīja viena veida zināšanas vienā veidā? Vai tā ir iespējams celt šīs profesijas prestižu? Man skolotāja profesija IR prestiža, jo es lepojos ar savu profesiju un nebaidos to teikt, tomēr, redzot, cik pašlaik noguruši, ar „reformām” apmulsināti, birokrātijā apmaldījušies ir Latvijas skolotāji, nedomāju, ka šādi var saņemt uzmundrinājumu. Te tad arī ir nākamais uztveres līmenis, kas man šķiet pat bīstams, – psiholoģiskais.

Reklāmas mēs vispirms uztveram neapzināti, un pirmais novērtējums ir emocionāls: patīk vai nepatīk. Tad seko (vai neseko) pamatojums, kas balstās konkrētā cilvēka pieredzē. Profesionāls reklāmas speciālists izvērtēs attēlu novietojumu, vēstījumu, mērķauditoriju utt., mākslinieks novērtēs krāsas, kompozīciju, uztveramību utt. Ar mani ir līdzīgi: es reklāmu vērtēju pēc tās ietekmes uz cilvēka psihi – emocijām, prātu un uzvedību. Attiecībā uz http://superskolotajs.lv/ tieši tas mani dara bažīgu. Kādu emocionālo vēstījumu nes šī reklāma? Vai arī skolotājam ir jākļūst par supervaroni? Kāpēc? Psiholoģijā ir labi pazīstams (un mūsdienu informācijas pieejamības laikā arī visiem, kuri interesējas par attiecībām) tā sauktais Karpmana (Stephen Karpman) trīsstūris. Kā jau trīsstūris – ļoti ciešas un noturīgas attiecības, kurās katram dalībniekam ir sava loma: glābējs – upuris – varmāka. Pēc uzstādījuma un vizuālās informācijas superskolotājs ir glābējs, bet glābējs nekad nav viens – viņam ir nepieciešams, KO glābt un NO KĀ glābt. Ir jāglābj bērns; bet no kā? No nepareizas audzināšanas ģimenē? No dzīves, kas, kā, manuprāt, ļoti aplam tiek deklarēts, sākas tikai pēc skolas? No sabiedrības?

Linna Foreste(Lynne Forrest, 2008) rakstā „Trīs upura sejas” (https://www.lynneforrest.com/articles/2008/06/the-faces-of-victim) glābēju raksturo kāmātišķo tēlu: „Adekvātā atbalsta vietā glābēji žņaudz cita cilvēka iniciatīvu, lai varētu ar viņu manipulēt. Protams, tas notiek upura labā. Jo vairāk glābēji glābj, jo mazāk uzņemas atbildību tas cilvēks, kuru viņi glābj. Glābēji neuzņemas atbildību par savām vajadzībām. Tā vietā viņi dara visu iespējamo citiem cilvēkiem, lai mēģinātu gūt apstiprinājumu savam vajadzīgumam. Glābēji ir apmierināti ar sevi un mēdz būt lepni par sevi. Bieži saņem sabiedrības atzinību, jo viņu darbību var uzskatīt par nevienaldzīgu un nesavtīgu. Viņi tic savai labestībai un saredz sevi kā varoni.

Ja turpinām sekot šā trīsstūra loģikai, tad glābējs parasti uzbrūk varmākam – un pats kļūst par varmāku: „Varmāka ir tēvišķais tēls, tas pārvar savu bezpalīdzības izjūtu un kaunu, uzbrūkot otram. Dominēšana ir kļuvusi par visbiežāko mijiedarbības veidu. Tas nozīmē, ka varmākam vienmēr ir taisnība. Viņa metodes ir iebiedēšana, moralizēšana, draudi, apvainojumi, lekcijas, pratināšana un tiešais uzbrukums. Glābējam ir nepieciešams kāds, par kuru var rūpēties, varmākam ir nepieciešams kāds, kas varētu būt vainīgs. Varmāka noliedz savu ievainojamību, tāpat kā glābējs noliedz savas vajadzības. Visvairāk varmāka baidās no bezpalīdzības. Viņam ir vajadzīgs upuris, lai projicētu savu bezpalīdzību.”

Tad vēl – upura loma: „Upuris – tas ir mūsu ievainotais iekšējais bērns, daļa no mums, kura ir nevainīga, neaizsargāta un izjūt vajadzības. Cilvēks kļūst par upuri tikai tad, kad uzskata, ka nevar parūpēties par sevi. Upura lielākās bailes – ka viņam nekas nesanāks. Šī trauksme vienmēr liek meklēt kādu, kas ir spēcīgāks un spēj rūpēties par viņu. Upuri noliedz, ka viņiem ir iespējas risināt problēmas un potenciāls savas enerģijas paušanai. Tā vietā viņi mēdz redzēt sevi kā nemākuļus, kas neprot organizēt savu dzīvi. Tas neliedz viņiem just aizvainojumu pret tiem, no kuriem viņi ir atkarīgi. Viņi uzstāj, ka par viņiem ir jārūpējas. Upurim nepatīk, ka viņam aizrāda par viņa uzvedības neatbilstību.”

Vislielākās bažas ir par to, vai šādu kampaņu, projektu un reformu mērķis ir tiešām palīdzēt sabiedrībai kļūt labākai vai tomēr noturēt šādu neproduktīvu attiecību rāmjos – neviens no iepriekšminēto negatīvo lomu pārstāvjiem neuzņemas atbildību par savu rīcību, bet bezatbildīgus cilvēkus ir viegli vadīt. Tādi cilvēki dara, ko liek, nedomājot, kādas sekas var būt pašu rīcībai. Tā kā Latvija ir izteikti birokrātiska valsts, šāds modelis, protams, ir ļoti noderīgs pašai birokrātijai, jo tikai tā šī sistēma var attaisnot savu eksistenci. Ja katrs sabiedrības loceklis būs brīvs savā izvēlē un atbildēs par savas izvēles sekām, tad milzīgajai birokrātijai un naudas apguves mašinērijai vairs nebūs, ko darīt.

 

Komentāri:




Citi lasītāji iesaka:


E-pasts:
Parole
Reģistrēties
Skolas soma

Bērnu drošība

Pirmklasnieks

Latvijas Izglītības Vadītāju asociācija

LIZDA

Atziņas

Vai tas, ko mēs gribam redzēt, ir ķeksīšu vilcējs, izpildītājs vai radoša personība, kam uzticam pašu dārgāko – savu nākotni?
Aija Tūna, izglītības eksperte


Gadās arī tā...

No skolēnu domrakstiem:
Edgars ir pārdzēris visu, kas viņam ir.

 

Kontakti

Laikraksts „Izglītība un Kultūra”

Laikraksta „Izglītība un Kultūra” elektroniskais pielikums „Pirmsskolas Izglītība”

Galvenā redaktore — Daiga Kļanska

daiga.klanska@izglitiba-kultura.lv

Tālr. 29808301

 

Elektroniskais žurnāls „Vecākiem”

Galvenā redaktore — Vita Pļaviņa

vecakiem@izglitiba-kultura.lv

Tālr. 29190557

 

Abonēšanas, reklāmas un mārketinga vadītājs: Andris Barkāns

info@izglitiba-kultura.lv

reklama@izglitiba-kultura.lv

Tālr. 67096393; 25628748

 

Literārā redaktore: Zigrīda Purvlīce

redakcija@izglitiba-kultura.lv

 

Maketētāja: Linda Prātniece

redakcija@izglitiba-kultura.lv

 

Izdevēja SIA „AB konsultants” rekvizīti:

Reģ. Nr. 40103361805

Juridiskā adrese: Stabu iela 46/48–61, Rīga, LV-1011 

Biroja adrese: Dzirnavu iela 21, Rīga, LV-1010

Banka: AS „Swedbank”

Kods: HABALV22

Konts: LV78HABA0551030067643

 

Stingri aizliegts portālā www.izglitiba-kultura.lv un avīzē "Izglītība un Kultūra" publicētos materiālus kopēt, pārpublicēt, reproducēt, izplatīt, tulkot vai jebkādā citā veidā rīkoties bez redakcijas rakstiskas piekrišanas. Ja rakstiska atļauja no laikraksta redakcijas ir saņemta, obligāti ir jānorāda atsauce uz laikrakstu „Izglītība un Kultūra”.

Publikācijās paustais viedoklis ne vienmēr atspoguļo redakcijas viedokli.