Kontakti    Reklāma
   

Seko līdzi jaunumiem: Twitter Draugiem.lv Facebook
Sākums Raksti e-žurnāls Vecākiem e-Pirmsskolas Izglītība Abonēt

Sociālās zināšanas kā slogs?

Autors: Aivars Tabuns, profesors, LU Sociālo zinātņu fakultātes Socioloģijas nodaļa Avots: www.delfi.lv @ 03.12.2009

Pēdēju gadu diskusijās par Latviju kā zināšanu sabiedrību sociālo zinātņu ieguldījums tiek apspriests diezgan reti. Tas ir paradoksāli, jo Latvijai ir daudz neatrisinātu sociālo jautājumu. Tipiskie sociālās rīcības modeļi neliecina, ka sabiedrība un lēmumu pieņēmēji ir labi informēti par sabiedrībā notiekošo, par sociāliem riskiem un sociālām iespējām.

Daudzi jaunieši samērā augstu vērtē sociālās zināšanas – pašlaik katrs otrais students Latvijā studē sociālās zinātnes (54%, t. i., 67700 studentu). To cilvēku īpatsvars, kuri 2008./2009. akadēmiskajā mācību gadā ir ieguvuši grādu vai kvalifikāciju sociālajās zinātnēs, ir vēl nedaudz lielāks (55%). Pie kam jāņem vērā, ka maksas studentu īpatsvars sociālajās zinātnēs ir ļoti augsts. Tā, piemēram, 2008./2009. ak. m. g. tematiskajā grupā „Sociālās zinātnes, komerczinības, tiesības” mācījās 6471 valsts budžeta finansēto studentu un 61 229 maksas studentu, t. i., tikai katram desmitajam šīs tematiskās grupas studentam bija iespēja mācīties par valsts budžeta līdzekļiem. Tomēr ik pa laikam publiskā telpā politiķi, valsts amatpersonas apgalvo, ka budžeta vietu skaitu sociālo zinātņu studentiem ir jāsamazina.

Salīdzinājumam var norādīt, ka izglītības programmās par valsts budžeta līdzekļiem varēja mācīties 29% studentu; humanitārās zinātnes un mākslas programmās 42%; lauksaimniecības programmās 50%; inženierzinātnes, ražošanas un būvniecības programmās 56%; veselības aprūpes un sociālās labklājības programmās 57%, bet dabaszinātnes, matemātikas un informācijas tehnoloģijas programmās 68% studējošo.

Sociālo zinātņu apmācība ir divas un vairāk reizes lētāka kā apmācība prioritārās nozarēs. No valsts augstākās izglītības kopējā budžeta (kopā rēķinot IZM, Zemkopības ministrijas (Lauksaimniecības universitāte), Veselības aizsardzības ministrijas (Rīgas Stradiņa universitāte), Iekšlietu ministrijas (Latvijas Policijas akadēmija) finansējumu) sociālo zinātņu nozare saņem aptuveni 10%. Tātad pat ievērojams sociālo zinātņu izglītības finansējuma samazinājums nedos iespēju būtiski palielināt budžeta vietu skaitu prioritārajās nozarēs. Paliek neskaidra šo pasākumu lietderība, jo jau šobrīd tematiskajā grupā „Inženierzinātnes, ražošana un būvniecība” valsts budžeta finansēto studiju vietu skaits bija lielāks kā pilna laika studentu skaits (attiecīgi 8951 vietas un 7818 no valsts budžeta finansēto studentu skaita 2008/2009. ak. m. g.).

Tikai trīs Eiropas valstīs (Vācijā, Zviedrijā, Somijā) sociālo zinātņu studijas beigušo īpatsvars ir mazāks par 25% no kopējā absolventu skaita (vidēji 27 ES valstīs – 35,4%). Latvijā 2008./2009. ak. gadā valsts budžeta finansēto sociālo zinātņu studiju vietu skaits no kopējā valsts budžeta vietu skaita bija 16,4% (sociālo zinātņu programmu studentu īpatsvars – 18,9%), t. i., aptuveni 1,5 reizes mazāk kā Somijā, kur par valsts budžeta līdzekļiem mācās aptuveni 25% no visiem augstskolās studējošiem. Tiem jauniešiem, kuri augstskolās nemācās sociālās programmās, sociālie kursi ir izvēles priekšmeti (C vai B daļa), un pat motivētākie no viņiem labākā gadījumā var iegūt epizodisku priekšstatu tikai par kādu no sociālo zināšanu laukiem.

Tas, ka sociālo zinātņu programmās mācās daudz studentu (54%), neraksturo valsts līdzekļu izšķiešanu, bet situāciju darba tirgū un to, kā studenti izvērtē savu kredītsaistību risku, izvēloties mācīties „dārgās programmās”. Līdz pat šim gadam to sociālo zinātņu absolventu skaits, kuri pēc mācību beigām bija spiesti kļūt par bezdarbniekiem, ir mērāms desmitos un ne simtos.

Politikas lēmējiem der paturēt prātā, ka 2008./2009. ak. m. g. sociālo zinātņu programmās mācījās 60 930 maksas studentu. Pieņemot, ka vidējā mācību maksa sociālās programmās ir ap 600 LTV gadā, kā arī to, ka 70% no kopējām iemaksām aiziet personāla algu fondā (visdrīzāk vairāk), tad nav grūti konstatēt, ka valsts budžetā kā darba devēja nodokli augstskolu personāls ieskaita vairāk kā 6,1 miljonu latu, pašvaldībām ienākuma nodokļa veidā tiek ieskaitīti vairāk kā 4,4 miljoni latu, bet sociālo iemaksu lielums ir vairāk kā 0,1 miljonu latu. Var secināt, ka pavisam nodokļos augstskolu personāls samaksā vismaz 10,6 miljonus latu gadā, bet budžeta dotācijas visiem Latvijas sociālo zinātņu studentiem ir zem 7 miljonu latu (IZM 5,2 miljoni). Kurš kuru dotē, man ir pilnīgi skaidrs – sociālo zinātņu studenti dotē valsti (un līdz ar to netieši arī augstskolu citas programmas), pašvaldības un nevis otrādi. Politiķiem un augstskolu administratoriem to nevajadzētu aizmirst.

Mēs esam vienīgā valsts ES, kurā augstākā izglītība ir lētāka kā pamatizglītība – vidēji ES (2006) viena pirmās pakāpes (ISCED1) skolēna apmācībai izlietoja 4,9 tūkst. eiro, otrās pakāpes (ISCED 2–4) skolēna apmācībai – 5,7, tūkst. eiro, bet trešās pakāpes (ISCED 5–6, bakalauri maģistri, doktoranti) – 8,4 tūkst. eiro (t. i., vidēji 1,7 reizes vairāk kā pirmā līmeņa izglītībai). Latvijā viena pirmā līmeņa skolēna izglītošanai tika izlietoti 3,9 tūkst. eiro, bet otrā un trešā līmeņa skolēna izglītošanai vēl mazāk – 2,6 tūkst. eiro. Salīdzinājumam var norādīt, ka Igaunijā viena trešā līmeņa studējošā apmācībai izlietoja 5,2, bet Lietuvā – 4,1 tūkst. eiro.

Vēl reljefāk šie dati ir izprotami, nevis salīdzinot Latvijas vidējās studentu un skolēnu apmācības izmaksas, bet gan salīdzinot skolēnu un sociālo zinātņu programmu studenta apmācības izmaksas. Piemēram, LU Sociālo zinātņu fakultāte valsts dotācija viena studenta apmācībai 2006. gadā bija 1133 eiro, t. i., 4,3 reizes mazāk kā pirmās pakāpes (ISCED1) un 2,3 reizes mazāk kā otrās pakāpes (ISCED 2–4) Latvijas skolēnu apmācībai. Pat pēc dotācijas apjomu palielināšanas (šogad tā it 1195 eiro) finansējuma proporcijas principiāli nav mainījušās.

Līdzīga situācija ir arī sociālo zinātņu pētniecības laukā. Saskaņā ar „Eirostat” datiem 2005. gadā Spānijā augstākās izglītības sektorā sociālo zinātņu finansējuma īpatsvars kopējā pētniecības finansējumā bija 22%, Somijā 20%, Norvēģijā 20%, Lietuvā 19%, Igaunijā 14%, Zviedrijā 13%, Vācijā 9,2% (otrs zemākais rādītājs no 23 ES valstīm). Viszemākais finansējuma īpatsvars bija Latvijā – 7%.

Arī šobrīd Latvijas Zinātnes padome nav atbalstījusi nevienu politikas zinātnes projektu (sadaļā „sociālās zinātnes” nav pat norādes uz tādas nozares eksistenci), bet, piemēram, komunikācijas zinātnes trīs pētniecības projektiem kopā ir piešķirti tikai 8171 lati (iepriekšējos gados bija mazāk).

Aptuvenas kalkulācijas liecina, ka, pārrēķinot uz vienu iedzīvotāju, Igaunijas valdība 2006. gadā finansēja sociālo zinātņu pētniecību četras, bet Lietuva 4,7 reizes lielākos apmēros, kā tas bija Latvijā. Šāda situācija ir jau no deviņdesmito gadu vidus. Šādos apstākļos diskutēt par Latvijas sociālo zinātnieku konkurētspēju ir cinisms.

Valsts programmu prioritāšu sarakstā sociālās zinātnes nav iekļautas, un tikai viens no šīs programmas 82 projektiem var tikt klasificēts kā sociālo zinātņu projekts (tā finansējums ir 28 tūkst. latu, t. i., 0,45% no šīs programmas kopējā finansējuma). Līdz ar to sociālo zinātņu finansējuma īpatsvars zinātnes kopējā finansējumā 2009. gadā ir samazinājies līdz 3,1%. Lasītājam vieglāk būs saprotami, ja es norādīšu, ka, pārrēķinot uz vienu Latvijas iedzīvotāju, mēnesī no valsts budžeta sociālai pētniecībai tiek izlietoti aptuveni 62 santīmi, t. i., aptuveni 15 santīmi nedēļā. Te gan jāņem vērā, ka gandrīz puse no šīs summas nodokļu veidā atgriežas atpakaļ budžetā, kā arī to, ka Latvijas sociālie zinātnieki saviem projektiem regulāri piesaista ievērojamus ārvalstu līdzekļus, nodokļus maksājot Latvijā. Visās citās Baltijas valstīs finansējums pēdējo gadu laikā pieauga, bet tikai Latvijā sociālo zinātņu finansējuma īpatsvars būtiski kritās. Tāpēc var droši izteikt pieņēmumu, ka Latvijā šogad sociālajām zinātnēm uz vienu iedzīvotāju tiek „iztērēti” 5–6 reizes mazāki līdzekļi kā mūsu kaimiņvalstīs.

Par sociālo zināšanu „nevajadzīgumu” liecina arī tas, ka IZM Vispārējās vidējās izglītības vispārizglītojošā virziena programmu paraugā vienīgais sociālais priekšmets „Politika un tiesības” ir izvēles mācību priekšmetu grupā. Daudzi jaunieši neturpina mācības augstskolās – vecuma grupā no 18 līdz 23 gadiem augstskolās studējošo īpatsvars ir 31,3%, t. i., vairāk kā divām trešdaļām jauniešu vienīgās sistemātiskās sociālās zināšanas ir tās, kuras viņi ir apguvuši pamatskolā. Ko pamatskolas vecuma jaunieši var/nevar saprast par sociālo vidi, kurā viņi dzīvos, ļauju spriest lasītājiem. Man jau liekas, ka dzīvei mūsdienu sabiedrībā sociālās zināšanas nav mazāk vajadzīgas kā prasme rēķināt sinusus/kosinusus.

Var pieņemt, ka sociālo zinātņu pasniedzēji var kvalitatīvi veikt savus pienākumus, ja par procesiem savā nozarē viņi uzzina no avīzēm, nevis paši tos pēta. Var izteikt pieņēmumu, ka Latvijas politisko lēmumu pieņēmējiem nav vajadzīgas citas sociālās zināšanas kā tās, kuras viņi iegūst no valdības iestādēm un avīzēm. Var arī pieņemt, ka Latvijas iedzīvotāju, žurnālistu, uzņēmēju un citu grupu locekļiem zināšanas un izpratne par Latvijā notiekošiem ekonomiskiem, politiskiem un sociāliem procesiem ir piecas sešas reizes augstāka kā mūsu kaimiņvalstīs. Var jau pieņemt, ka nepastāv komunikācijas problēmas starp varu un uzņēmējiem, starp uzņēmējiem un sabiedrību un galu galā starp varu un sabiedrību. Ja visi pieņēmumi ir patiesi, tad patiešām Latvijā sociālās zinātnes nav vajadzīgas, bet pietiek ar Pozitīvisma kampaņas aktīvistiem.

Komentāri:




NATALJA

13.03.2010 16:51

TA VAR TEIKT KA NOTIEK LAIKA DARBS STRADAJOT AR JAUNIESIEM PATI JAUNIE CILVEKI.

Citi lasītāji iesaka:



Kontakti

Izdevniecības vadītāja: Violeta Brenčeva

Tālr. 26002264

E-pasts: info@izglitiba-kultura.lv

Izdevniecības galvenā redaktore: Vita Pļaviņa

Tālr. 29190557

E-pasts: redakcija@izglitiba-kultura.lv 

vecakiem@izglitiba-kultura.lv

 

 

Laikraksts "Izglītība un Kultūra"

Laikraksta "Izglītība un Kultūra" elektroniskais pielikums "Pirmsskolas Izglītība"

Elektroniskais žurnāls „Vecākiem”

No 2019. gada augusta e-izdevumus izdod SIA "V-Media" (Reģ.nr. 4010336926) un SIA "Unigunde" (50003635891)