Pirkt e-laikrakstu  Laikraksta tirdzniecības vietas    Kontakti    Reklāma
   

Seko līdzi jaunumiem: Twitter Draugiem.lv Facebook
Sākums Raksti Interešu izglītība e-žurnāls Vecākiem e-Pirmsskolas Izglītība Abonēt

Skolā vajadzētu ļaut bērnam nobriest un apzināties sevi

Autors: Daiga Kļanska @ 30.01.2018

Latvijas Universitātes (LU) Ģeogrāfijas un zemes zinātņu fakultātes docente Dr. geogr.Kristīne Āboliņa ir viena no vairākiem desmitiem cilvēku, kuri ir izanalizējuši Valsts izglītības satura centra (VISC) īstenotajā projektā „Kompetenču pieeja mācību saturā” izstrādāto jaunā mācību satura un pieejas aprakstu un snieguši savus ieteikumus. Laikraksts uz sarunu viņu aicina tādēļ, ka koncepciju K. Āboliņa ir analizējusi no vides zinātnes un ilgtspējīgas attīstības skatpunkta – 20 gadus viņas ikdiena ir saistīta ar vides un ilgtspējīgas attīstības kursiem studentiem LU, kā arī pilsētu attīstības un ilgtspējīga dzīvesveida pētniecību.

system/application/uploads/file/Kristīne.JPG

Foto:Latvijas Universitātes Ģeogrāfijas un zemes zinātņu fakultātes docente Dr. geogr.Kristīne Āboliņa

Kādēļ analizējāt koncepciju un iesniedzāt priekšlikumus VISC īstenotajam projektam „Kompetenču pieeja mācību saturā”?

Izpētes mērķis bija profesionāls, jo, strādājot LU, var ļoti labi redzēt, kādu izglītību ir ieguvuši Latvijas jaunieši. Strādājot vides jomā, redzu, kur jauniešiem ir izpratne par kopskatu un kur ir tikai drumstalas, kā arī zināšanu un rīcības nesakritība. Raksturīga ilustrācija tam: par vienu no aktuālākajām vides problēmām pirmkursnieki uzskata atkritumu nešķirošanu, bet par pārmērīgo patēriņa līmeni un tā ietekmi uz vidi pārāk neuztraucas, savukārt pēc pamatīgām diskusijām nodarbībās auditorijas atkritumu tvertnē vienmēr ir lietas, kurām būtu vieta citā tvertnē, ja vārdi saskanētu ar darbiem… Sapratne par vidi, kurā mēs dzīvojam, veidojas no daudziem komponentiem praktiski visos mācību priekšmetos, bet vēl būtiskāk – kāda rīcība tiek ieaudzināta skolas ikdienas darbībā.

Koncepciju lasīju un komentēju ar lielu interesi, jo tieši tagad, kad ir redzams kopskats, no atšķirīgām pusēm var redzēt zināšanu un attieksmes pret vidi veidošanos, arī pretrunas. Ir jāiesaistās, citādi paliks neīstenotas idejas, ko katrs uzskatām par vajadzīgām. Jauna mācību satura un pieejas īstenošanai ir nepieciešama skaidrība, kā izglītosim jaunos skolotājus, kā arī plāns, kā pašreizējie skolotāji papildinās savas profesionālās prasmes. LU Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultātei, kurā tiek sagatavoti jaunie skolotāji, būs būtiski jāmainās, lai iegūtu citādus skolotājus. Skatoties pasaules pieredzi, Kanādas Albertas province tiek minēta kā viens no labākajiem piemēriem, un man ir bijusi iespēja redzēt un dzirdēt, kā tur skolotāji strādā. Radās priekšstats, ka skolotājs pārvalda daudz plašāku metožu un pieeju klāstu un var paņemt labāko no Valdorfa skolas, Montesori metodēm vai kā cita, ko šeit nereti dēvē par alternatīvām. Latvijā pedagogu profesionālās pilnveides kursos ir nācies dzirdēt mācībspēka priekšstatupar kristīgajām skolām – tajās mācot, ka visu atrisinās Dievs, bet Valdorfa skolā veidojot siltumnīcai līdzīgu vidi. Kanādā topošajiem pedagogiem ir prakse arī tieši šādās specifiskās skolās. Arī Latvijā ir daudzi izcili pedagogi, tomēr koncepcijas saturā ir prasība, lai vidējais aritmētiskais skolotājs būtu motivēts darbu organizēt citādi.

 

Pieļauju, ka mācīšanās ir atkarīga ne tikai no skolēna dabas, bet arī no skolotāja uzdotajiem uzdevumiem, piemēram, ja stundā kļūst garlaicīgi, tad pat gudriem un centīgiem bērniem nerodas vēlēšanās mācīties.

Atceros savus skolas gadus. Mācījos ļoti labā skolā, bet tikai tagad saprotu, kāpēc vienai manai klasesbiedrenei pirms fizikas stundām no bailēm radās pat augsta temperatūra. Valdorfa skolā uzdevumus veido četriem temperamenta tipiem, bet mūsu skolā augstu atzīmi saņēma tie, kas izrēķināja visātrāk, savukārt pārējie saņēma atzinumu: „Paši vainīgi, ejam pie nākamās tēmas.” Mana klasesbiedrene nespēja uzdevumus atrisināt tik ātrā tempā, jo pēc dabas bija flegmatiķe: vispirms aptvēra telpu, lēnām lasīja uzdevuma tekstu, tad sāka iedziļināties, bet… skolotāja paziņoja, ka laiks ir beidzies. Tātad mācību process bija balstīts uz sangviniķu un holeriķu īpatnībām un citi temperamenti netika respektēti.

 

Kas vēl šķiet aktuāls koncepcijas īstenošanai?

Latvijā jebkurā skolā it kā vajadzētu saņemt līdzvērtīgas kvalitātesizglītību, bet pati struktūra ir izveidojusies tāda, kas to neveicina. Rīgā prestižajās ģimnāzijās koncentrējas spējīgākie jaunieši no visas Rīgas un pat Latvijas. Manuprāt, ja skolotājs pārzina savu priekšmetu, viņam nav īpašu grūtību strādāt ar šiem skolēniem un skolai automātiski ir labi rezultāti. Daudz lielāka meistarība skolotājamir vajadzīga, ja, piemēram, matemātika ir jāmāca bērnam, kuram tā nepadodas, turklāt darbs kļūst pavisam interesants, ja visi spējīgākie klases skolēni jau ir citās skolās…

Šāda sistēma rada noslāņošanos: ir tā sauktās labās skolas un pārējās. Šķiet sociāli neētiski, ja pieprasītās ģimnāzijas atver vēl papildu paralēlklases, veicinot tālāku segregāciju, bet sociālo zinību stundā mēģinot stāstīt kaut ko abstraktu un būtībā savai rīcībai pretēju par iekļaujošu sabiedrību.

Daudzveidība un pareizais izmērs ir vieni no ilgtspējīgas attīstības pamatprincipiem, un tie ir piemērojami arī attiecībā uz skolām – daudzveidīgas mācību metodes un pieejas, nelielas skolas, jo lielā kombinātā radošums un elastība pēc definīcijas ir mazāk iespējami, jo jauc sistēmu. Universitātē ilgtspējīgas attīstības kursa eksāmenā studenti nereti izvēlas tēmu par mazo skolu slēgšanas problēmjautājumiem, un ir skaidrs, ka skolēnu un skolotāju proporcija skolā un ar to saistītās tiešās izmaksas nav būtiskākais rādītājs. Vietējās skolas ir neaizvietojamas gan lielpilsētu un lauku kopienu veidošanā, gan ekonomiskajā attīstībā, gan cilvēku piesaistē vietai. Bet – labas kvalitātes izglītībai ir jābūt pieejamai jebkurā Latvijas skolā.

 

Kādas pozitīvas iezīmes un arī riskus saskatāt jaunā mācību satura koncepcijā?

Vispozitīvākais, pirmkārt, ir pievēršanās jautājumam, kā mācīt, nevis tikai tam, ko mācīt. Arī iepriekšējais mācību standarts neierobežoja skolotāja brīvību, un to izmantoja radoši skolotāji. Reforma var notikt, ja radošs skolotājs būs pašsaprotama norma. To nevar veicināt ar vienkāršu pavēli no augšas, bet par skolotāju sagatavotību jau runājām.

Otrkārt, pozitīvs rezultāts ir jādod mācību priekšmetu saskarei, ieskaitot kopprojektus, piemēram, nevis 40 minūšu matemātika un 40 minūšu dabaszinības, bet pusotrā stundā aprēķina, cik ātri pasaulē beigsies dabas resursi, ja turpināsim būt patēriņa sabiedrība.

Koncepcijas lielākais risks no vides zinātnes un ilgtspējīgas attīstības viedokļa ir tehnoloģiju bloks un tā nosaukums kā tāds. Manuprāt, tas ir uz nemitīgu izaugsmi vērstās pagājušā gadsimta domāšanas atspoguļojums. Mēs nedrīkstētu atļauties veselu paaudzi audzināt ar vecām idejām, kas jau pašlaik tīri matemātiski neiztur kritiku. Resursu pieejamības jautājums kādiem varbūt šķiet nesvarīgs (jo tam tikšot atrasti risinājumi), bet vides piesārņojuma problēma gan ietekmē visus tiešā veidā.

Tieši matemātika jaunajā koncepcijā ir palikusi novārtā, neintegrēta, vēl joprojām runājot par dažādiem jēdzieniem tīri matemātiski abstrakti, nepiesaistīta konkrētiem procesiem, vietai, vienīgajai Zemei, dabiskajām robežām un ietvariem, ar ko jauniešiem ir jārēķinās, domājot par saviem nākotnes plāniem. Daudzi skolēni joprojām aiz diferenciālvienādojumiem, kvadrātsaknēm un skaitļiem nesaredz jēgu, procesus, ko tie apzīmē. Rezultātā pilsētu attīstības plānos dažkārt varam lasīt, ka automašīnu skaits pieaugs par 3 % gadā, tādēļ būvēsim jaunus ceļus. Ja izrēķina, ko tas nozīmētu, tad sanāk, ka pilsētā pēc padsmit gadiem katram zīdainim būs auto… Matemātika ir instruments, un tai ir jābūt tikpat integrētai kā citiem priekšmetiem, nevis nodalītai atsevišķi. Protams, risinot uzdevumus un vingrinoties, ir iespējams uztrenēt prātu, tomēr ir jāatrod pieeja, lai bērni, kas pēc dabas nav matemātiķi, tam saredzētu jēgu un lai no šā priekšmeta nebūtu panisku baiļu vai riebuma. Visai bieži mūsu fakultātes 1. kursa studenti, kuri ir izvēlējušies studēt vides zinātni, par studiju izvēles argumentu min – meklējuši vietu, kur nebūs matemātikas. Bet bez tās jau nevar!

Jaunajā standartā man patīk lielās idejas, taču tās ir pārāk pretrunīgas. Līdz šim pasaules veselumu sadalīja atsevišķie mācību priekšmeti, saskaldīti pa 40 minūtēm, bet tagad tās ir pretrunas lielajās idejās. Ja izglītības koncepcija sper lielu soli uz priekšu, tad lielās idejas nevajadzēja ņemt no aizpagājušā gadsimta, t. i., lai zinātu par kopumu, sadalīsim gabaliņos. Reducē no lielā uz mazo, paskatīsimies ziloņa ausi un tad vispārinām – pateiksim, kāds ir zilonis. Tā ir vienpusīga pieeja, zūd veselums. Būtu jāatklāj, kā pasaulē viss mijiedarbojas. Daudz ko brutāli ārdām, jo nesaprotam, ka, sadalot daudzos mazos gabaliņos, veselums izzūd. No ilgtspējīgas attīstības un ekonomikas viedokļa ļoti pietrūkst veseluma skatījuma.

Kopumā skolā uzsvaram vajadzētu būt uz to, ka ļaujam bērnam nobriest un apzināties sevi, veidoties kā personībai. To var izdarīt, ja ir klusums un iedziļināšanās sevī, tāpēc ir jāizsver, cik daudz laika un vietas tiek atvēlēts mākslas priekšmetiem. Nav šaubu, ka ir labi jāzina Latvijas un eiropeiskās kultūras pamati, kur milzīga nozīme ir kristietībai, tomēr ir jautājums, vai, pastāvot mūsdienu cilvēka mobilitātes paradumiem, nebūtu lietderīga reliģiju mācība, kas palīdzētu iepazīt pasauli un apjaust, ka gan kristietībā, gan islāmā, gan dievturu mācībā – visās šajās reliģijās runa ir par vienu.

 

Ja orientējamies uz patēriņa kultūru, tad, protams, neapzināmies, cik daudz ir lieka un nevajadzīga.

Ar paļaušanos uz tehnoloģijām padarām sevi atkarīgus. Tehnoloģijām ir nepieciešams daudz vairāk laika un resursu, piemēram, arī skolu e-žurnāli. Mēs nepamanām, kā tehnosfēra jau sāk valdīt pār cilvēkiem.

Izcilais fiziķis Stīvens Hokings (Stephen William Hawking) brīdina, ka civilizācijai draud briesmas, ko radīs mākslīgais intelekts, jo cilvēki rada kaut ko tādu, ko paši nevarēs kontrolēt. Jautājums: kāpēc uz to mudināt jau skolā un apgalvot, ka īpaši digitālās prasmes veido tevi par pilnvērtīgu sabiedrības locekli?Ja visi mācību līdzekļi būs tikai digitāli, tas nozīmē, ka bērniem vēl vairāk laika nāksies pavadīt pie datora. Kāpēc mūsdienu skolā vairs nav svarīga bērnu veselība un redze? Paši veidosim sistēmu, lai bērni vēl vairāk būtu atkarīgi no datora? Vai skolotāju algu paaugstināšanas vietā līdzekļus tērēsim tehnikai – datoriem, ar ko nodrošināt katru bērnu? Ģimenē ar četriem bērniem tad vajadzēs katram savu datoru mājasdarbu pildīšanai…

Manuprāt, skolā ir jārada vide, kurā var mācīties veselīgi, vairāk saistībā ar dabu un nebūt atkarīgi no tehnoloģijām.

Augstskolā labi pamanāms bija laiks, kad sāka nākt darba burtnīcu laikmeta absolventi. Novēroju, ka parādījās studenti, kas nespēja uzrakstīt loģiskus teikumus, jo bija pieraduši tikai ierakstīt trūkstošos vārdus.Patlaban, izmantojot digitālo vidi, viss balstās uz spēju kaut ko no gatava izkopēt un salikt kopā, nevis pašam domāt un veidot no jauna.

 

Jūs esat izteikusies, ka visiem bērniem nav ieteicams skolas gaitas uzsākt ar sešu gadu vecumu. Kāpēc?

To gan labāk var pateikt speciālisti – gan ārsti, gan psihologi, jo tas ir saistīts ar cilvēka fizioloģisko un psihisko attīstību. Bērnā ap septiņu gadu vecumu notiek milzīgas izmaiņas, piemēram, mainās zobi, un tas liecina arī par citu orgānu attīstības līmeni. Vai valsts ir finansiāli gatava izglītot sākumskolas skolotājus arī par pilnīgi citu vecumposmu – pirms septiņiem gadiem? Tas būtu neracionāli.

 

Man liekas dīvaini, ka, veidojot valsts izglītības nākotni, mēs vēlamies kaut kādus abstraktus jauniešus ātrāk iestumt darba tirgū, rēķinoties, ka viņi pensijā droši vien varēs iet ap 70 gadu vecumu… Savukārt, ja paskatāmies uz konkrētiem pazīstamiem jauniešiem, tad redzam, ka iekšējais nobriešanas process tieši 18–19 gadu vecumā rit pilnā sparā. Šis jautājums koncepcijā ir viens no atbildīgākajiem mūsu bērnu nākotnes priekšā.

Komentāri:




Citi lasītāji iesaka:


E-pasts:
Parole
Reģistrēties
Skolas soma

Bērnu drošība

Pirmklasnieks

Latvijas Izglītības Vadītāju asociācija

LIZDA

Atziņas

Iekļaujoša izglītība ir izglītība visiem atbilstīgi viņu speciālajām vajadzībām. Izaicinājumi pedagogiem ir redzēt, ko bērns var vai nevar paveikt un ko mainīt. Lai ieraudzītu skolēnu vajadzības, ir jābūt ar atvērtu sirdi.
Linda Daniela, Latvijas Universitātes asociētā profesore, vadošā pētniece, Pedagoģijas nodaļas doktora studiju programmas „Pedagoģija” zinātniskā sekretāre


Gadās arī tā...

No skolēnu domrakstiem:
Ričs un Vija darbā „Aka” parādīti kā nekopēja tēva bērni.

 

Kontakti

Laikraksts „Izglītība un Kultūra”

Laikraksta „Izglītība un Kultūra” elektroniskais pielikums „Pirmsskolas Izglītība”

Galvenā redaktore — Daiga Kļanska

daiga.klanska@izglitiba-kultura.lv

Tālr. 29808301

 

Elektroniskais žurnāls „Vecākiem”

Galvenā redaktore — Vita Pļaviņa

vecakiem@izglitiba-kultura.lv

Tālr. 29190557

 

Abonēšanas, reklāmas un mārketinga vadītājs: Andris Barkāns

info@izglitiba-kultura.lv

reklama@izglitiba-kultura.lv

Tālr. 67096393; 25628748

 

Literārā redaktore: Zigrīda Purvlīce

redakcija@izglitiba-kultura.lv

 

Maketētāja: Linda Prātniece

redakcija@izglitiba-kultura.lv

 

Izdevēja SIA „AB konsultants” rekvizīti:

Reģ. Nr. 40103361805

Juridiskā adrese: Stabu iela 46/48–61, Rīga, LV-1011 

Biroja adrese: Dzirnavu iela 21, Rīga, LV-1010

Banka: AS „Swedbank”

Kods: HABALV22

Konts: LV78HABA0551030067643

 

Stingri aizliegts portālā www.izglitiba-kultura.lv un avīzē "Izglītība un Kultūra" publicētos materiālus kopēt, pārpublicēt, reproducēt, izplatīt, tulkot vai jebkādā citā veidā rīkoties bez redakcijas rakstiskas piekrišanas. Ja rakstiska atļauja no laikraksta redakcijas ir saņemta, obligāti ir jānorāda atsauce uz laikrakstu „Izglītība un Kultūra”.

Publikācijās paustais viedoklis ne vienmēr atspoguļo redakcijas viedokli.