Kontakti    Reklāma
   

Seko līdzi jaunumiem: Twitter Draugiem.lv Facebook
Sākums Raksti e-žurnāls Vecākiem e-Pirmsskolas Izglītība Abonēt

„Piecos gados zināju, ka būšu skolotāja”

Autors: Madara Valtere @ 26.11.2009

„Piecos gados zināju, ka būšu skolotāja”
Foto: Madara Valtere

„Es vienkārši strādāju savā darbā,” tā pavisam pieticīgi saka Natālijas Draudziņas ģimnāzijas angļu valodas skolotāja Rita Medne, kura nupat par ilggadēju nozīmīgu ieguldījumu pedagoģiskajā darbā saņēmusi Triju Zvaigžņu ordeņa Zelta goda zīmi.

Viņa smejoties saka – iespējams, goda zīme piešķirta tādēļ, ka par ilgu strādā skolā. Skolas gaisotne R. Mednei ļoti iet pie sirds. Savukārt par R. Medni sajūsmā bija divas skolnieces, dvīņu māsas, kuras pie viņas mācījās tikai gadu.
Pērn audzēknes izstrādāja projektu vēsturē par skolas skolotājiem, nolemjot rakstīt par R. Medni. Beigās meitenes gājušas uz daudzām iestādēm un teikušas, ka kaut kas skolotājai ir jāpiešķir.

Kā jūtaties, saņemot Triju Zvaigžņu ordeņa Zelta goda zīmi?
Oktobra beigās saņēmu lielu aploksni. Es domāju, ka es noģībšu, jo man nebija ne jausmas, kas man atsūtīts no Valsts kancelejas. Saņemot ziņu, ka man piešķirta Triju Zvaigžņu ordeņa Zelta goda zīme, biju pārsteigta un šokēta.

Pārsteigta biju, arī saņemot apbalvojumu – es nebiju domājusi, ka prezidenta pilī būs tik ļoti skaisti, sirsnīgi un mīļi. Mani arī visi kolēģi tik sirsnīgi apsveica, ka es sāku justies, ka tiešām kādu ordeni būtu saņēmusi. Saņemot goda zīmi, izjutu novērtējumu un gandarījumu, jo citi, izņemot skolēnus un absolventus, kuri bieži nāk pie mums ciemos un saka paldies, mūs tā nenovērtē. Iegūtā goda zīme ir mana darba novērtējums. Noteikti apbalvojums saistīts arī ar Natālijas Draudziņas ģimnāzijas vārdu, un tas ir jauki.

Kā jūtas kolēģi? Noteikti izjūt lepnumu, ka tāda kolēģe ir starp viņiem?

Kolēģi jūtas ļoti priecīgi un lepni, un tie, kuri ir vairāk pazīstami, iečukst: „Tu jau to sen esi pelnījusi.”
 
Un ko jums saka skolēni?
Tikko saņēmu pirmos apsveikumus no skolēniem. Stundai beidzoties, 12. klases skolēni teica: „Mēs gribējām Jūs apsveikt,” – bet izlikos neko nesaprotam. Izrādās, viņi izlasījuši nesen ielikto informāciju skolas mājaslapā. Latvijas gadadienas koncertu skolā atcēla rīkojuma dēļ, kas neatļauj pulcēties iespējamās vīrusa izplatības dēļ. Ir tādi, kuri vēl nezina par apbalvojumu.

Es jau domāju, ka no visiem to noklusēšu, un cerēju, ka izsprukšu, neko nevienam nesakot. Neesmu no tiem, kuriem ļoti gribas iegūt medaļas.

Kļūt par izcilu Latvijas skolotāju ir grūti?

Neuzskatu, ka esmu izcila Latvijas skolotāja. Esmu skolotāja, kura nekur citur kā skolā strādāt negribētu. Piecos gados zināju, ka būšu skolotāja. Laikam spēlējāmies skolotājos, un no tā brīža man bija skaidrs, ka kļūšu skolotāja. Atlika izvēlēties, ko mācīt. Nekad neesmu nožēlojusi, ka esmu skolotāja.

Man patīk skolas atmosfēra un darbs ar jauniešiem. Neviens no maniem kursabiedriem skolā vairs nestrādā, bet es nekad neesmu domājusi iet prom no skolas.

Kā jūs strādājat ar skolēniem? Pastāstiet par savu pieredzi!

Pēdējos gadus strādāju ar vidusskolēniem, līdz ar to jādomā, kādi būs centralizētā eksāmena rezultāti. Lai skolēni būtu eksāmeniem gatavi, visu laiku dikti jāplāno, ko mācīt.

Lai noliktu eksāmenu labi, vairāk vai mazāk jāpārvalda valoda, jo eksāmenā ir dažāda veida uzdevumi. Gramatikas uzdevumos brīžiem prasa zināt sīkas lietas, tādēļ valoda ir jāzina niansēti. Angļu valoda neaprobežojas tikai ar mutvārdu sazināšanos.

Strādāju dažādi, arī mazliet iesaistot skolēnus. Viņiem patīk mājas lasīšanā iejusties skolotāja lomā un nākt klases priekšā. Skolēni man palīdz, ienesot stundā jaunas vēsmas. Viņi sastāda krustvārdu mīklas, izdomā dialogus un ar zīmēšanu iesaista klasesbiedrus. Viņiem ir interesanti redzēt, ko katrs parādīs, jo katru nedēļu ir cits skolotājs.

Cik gadus jūs jau strādājat skolā?

Šis ir 47. gads, kopš strādāju skolā. Mūžība.

Kā daudzu gadu laikā ir mainījusies angļu valodas nozīme izglītības sistēmā un tās apguves metodes?

Agrāk skolēniem nebija motivācijas mācīties angļu valodu, tagad tāda ir. Taču pēdējā laikā motivācija mazliet noplok. Lielākai daļai šķiet, ka viņi angļu valodu zina, jo visiem šķiet, skatoties filmas, viņi taču visu saprot. Domāju, ka tā ir vispārīga parunāšana par kaut ko, un tas nenozīmē, ka skolēns zina valodu. Lai valoda veidotos, mēs ļoti daudz lasām literatūru.

Tomēr novēroju, ka mūsdienās atkal sāk zust motivācija apgūt angļu valodu, un tas ir tāpēc, ka skolēniem ne pārāk patīk strādāt mājās. Viņiem šķiet – ja sēdēs stundā, skolotājs viņam noteikti angļu valodu iemācīs. Lai gan skolēni apzinās, ka bez valodas nekur netiks, viņi aizvien neiedziļinās tajā, cik labi angļu valoda jāzina. Ir, protams, tādi, kuri saprot, ka valoda jāzina ļoti labā līmenī. Katrā 12. klasē noslāņojas kāda grupiņa, kura domā, ka gribēs mācīties ārpus Latvijas.

Skolēniem jau tagad angļu valoda ir labā līmenī, vai ne? Patīk un padodas?

Viņi var saprasties, bet cik labā līmenī? Šogad uz trīs 10. klasēm skolēni atnāca ar ļoti vājām zināšanām. Sajūta, ka viņi nekad mūžā nav rakstījuši esejas. Skolēni atnāk ar ļoti dažādām spējām, no kādas skolas ar labām, no kādas ar ļoti sliktām. Dažās klasēs angļu valoda ir piecas stundas nedēļā. Tad ir kaut kas jāiemācās, ja sēž stundās. Stundās tomēr diemžēl nesēž visi, ir daudzi, kuri kavē. Problēma, ka viena daļa skolēnu stundas neapmeklē, paliek ļoti nopietna un aktuāla.

Angļu valoda skolēniem patīk, minimāli jau tā padodas visiem. Ir skolēni, kuriem ir valodas izjūta, lai gan esmu vienmēr teikusi, ka izjūta rodas tikai tad, ja ir zināšanas. Šobrīd domāju, ka valodas izjūta ir.

Kas ir jūsu lielākais darba gandarījums?

Skolēna zināšanas, eksāmena rezultāti. Tieši no vidusskolas eksāmena rezultātiem ļoti daudziem skolēniem atkarīgs, vai viņi tiks iekšā universitātē, kurā nodomājuši un kur vajag A vai B līmeni. Labi, ka viņi saņem A, B līmeni – man tas ir lielākais gandarījums.

No otras puses, tas, kādu līmeni viņi iegūs, atkarīgs no pašiem. Tendence tāda, ka visā Latvijā sekmes pasliktinās, pie mums arīdzan. Līdz šim C līmenis angļu valodas eksāmenā bija liels retums, taču tagad gan to biežāk saņem. Tas laikam tādēļ, ka skolēni mazāk mācās. Stundas var neapmeklēt – kā skolēni deklarē, vidusskola nav obligāta. Arī mājās viņi ne ļoti vēlas mācīties, bet, apgūstot valodu, patstāvīgs darbs ir nepieciešams, jo ar to, ko iemācās stundā, nepietiks.

Ko jūs ieteiktu skolotājiem tagad, kad apkārt brīžiem ir tik daudz negatīvu emociju un problēmu, kādas prasmes skolotājiem šajā laikā nepieciešamas?

Skolotājs nevar iet klasē ar negatīvām emocijām. Visi skolēni grib redzēt smaidīgus un priecīgus skolotājus. Taču es klasei arī pasaku, ka gribu to pašu sagaidīt no viņiem. Kāpēc man būtu jāskatās uz 15 saviebušām un miegainām sejām?

Nav pareizi, ka saka – skolotājiem skolēni jāieinteresē. Lai aizrautu, skolotājiem nav jātaisa teātris. Vai mēs esam cirkus mākslinieki? Kas jāieinteresē? Jāmāca!

Skolēni nav pieraduši, ka viņi ierodas skolā kā uz savu darbu. Viņi nāk un paskatās, ko darīs šodien, bet mācīties nenāk. Bet par savu stundu skolotājam ir jāatbild.

Pedagogam nepietiek tikai ar sava priekšmeta zināšanām. Jāzina tas, kas notiek pasaulē – mūzikā, sportā. Ir jābūt par visu lietas kursā un jābūt atvērtam savos uzskatos. Ir briesmīgi, ja domā, ka senie laiki tie labākie. Dažs nekādi nevar pieņemt to, ka meitenes staigā plikiem vēderiem. Jāiet laikam līdz, bet nu no meiteņu puses jābūt, protams, arī kaut kādam mēram.

Kā vērtējat pašreizējo Latvijas izglītības sistēmu? Kā jūs kā cilvēks no sistēmas iekšienes to visu izjūtat uz sevi, skolā?
Runājot konkrēti par angļu valodu, domāju – viss ir kārtībā, izņemot, labojot eksāmenus, debatējam, ka tajos ir kaut kas par daudz. Vēl arī ir ļoti slikti, ka budžeta grūtību dēļ tagad sāk nedalīt klasi grupās. Šķiet, ka ir septiņas klases, kuras mazāka skolēnu skaita dēļ nedala. Ir situācija, piemēram, man tagad ir viena jauna 10. klase, kurā mācās 25 skolēni. Ja klasē ir 26 skolēni, tad drīkst dalīt grupās, bet, ja 25, tad nē. Man kabinetā ir 20 vietas, bet jāsasēdina 25 skolēni. Ja klasē ir tik liels skolēnu skaits, stundā ar katru parunāt nevarēšu. Izglītības kvalitāte zudīs, bet valodas eksāmenā skolēnam būs jārunā.

Vai izjūtat, ka valsts par izglītību un skolotājiem īpaši nerūpējas, vai patiesībā tas viss ir atkarīgs no mūsu attieksmes un pareizas pieejas?
Izglītības nozīme Latvijā ir novērtēta pārāk zemu. Esmu apdalīta, piemēram, no divām pusēm – par 70% samazināja pensiju un samazināta tika arī skolotāju alga. Es naudu neskaitu, bet tikai tāpēc, ka mani bērni ir izauguši. Ja man tagad būtu bērni jāskolo, nezinu, kas ar viņiem notiktu. Es domāju, ka valsts par izglītību un skolotājiem nerūpējas gana labi. Taču valsts nerūpējās arī par ārstiem un par citiem. Cilvēks šeit nav lielākā vērtība.

Tajā pašā laikā saka, lai ikkatrs sāk priekšzīmi ar saviem darbiem. Bet ko es varu iesākt? Šķiet, laiki mainās, bet mēs kā strādājam, tā strādājam. Mēs nevienu brīdi pie citas vadības, valdības citādāk nestrādājam. Sākam un beidzam stundu ar zvanu. Vai mūsu attieksme mainījusies, ka mēs nesākam stundu ar zvanu? Nē! Uzskatu – tie, kuri strādā atbildīgi, tie šādi strādās jebkuros apstākļos.

Kas ir tas, kas nestrādā, kā vajag?

Visa sabiedrība nosaka toni. Ir vecāki, kuri mājā audzina cieņu pret citiem. Pretēji ir skolēni, kuri neklausās citos, bet tikai sevī. Šāds paradums nāk no ģimenes vai sabiedrības. Domāju, ka skolēni un skola ir sabiedrības spogulis.

Kādi varētu būt nākotnes skolotāja izaicinājumi, un ar kādām grūtībām būs jāsaskaras mācību procesā un kvalitatīvas izglītības nodrošināšanā?

Nezinu, kas būs turpmāk, bet kopējā tendence ir, ka skolā kopējā disciplīna paliek mazliet vājāka. Jauni cilvēki domā, ka viņiem aizrādīt nedrīkstēs. Skolēnu vecāki neaudzina bērnos labas manieres, jo viņi ir aizņemti savos darbos, ja tādi ir. Diezgan bieži vecāki saka, ka viņi nespēj audzināt bērnu, un lūdz mūsu palīdzību, jo vecāku teiktais uz bērnu iespaidu neatstāj. Teiksim, 19 gadus veciem jauniešiem atļauts viss: dibināt ģimeni, audzināt savus bērnus. Nedomāju, ka viņi nepareizi rīkojas, bet jaunieši dara pa savam, neuzklausot citus.

Nākotnes mācību procesā izmaiņas būs tās, ka skolēni labprāt laiku pavadīs pie datora. Tagad mums ir e-žurnāli, un skolēni grib mājas uzdevumu saņemt elektroniski. Izvēle ir par labu mājasdarba izlasīšanai datorā. Audzēknis klasē varēs neklausīties. Nonākam pie tā, ka visu skolēnam jānoliek priekšā. Arī atzīmes katru dienu jāieliek datorā, lai tās varētu mamma paskatīties. Patiesībā mēs jau bērnus „pamperojam”. Mēs gribam, lai bērni ir patstāvīgi, bet kādēļ katru dienu vidusskolēna mammai vajag atzīmi rakstīt? Kur paliek patstāvība? Es nezinu, kā datorizācija ietekmēs skolotājus un izglītību, bet uzskatu, ka mašīna nevarēs aizvietot vecos labos skolotājus.

Komentāri:




Citi lasītāji iesaka:



Kontakti

Izdevniecības vadītāja: Violeta Brenčeva

Tālr. 26002264

E-pasts: info@izglitiba-kultura.lv

Izdevniecības galvenā redaktore: Vita Pļaviņa

Tālr. 29190557

E-pasts: redakcija@izglitiba-kultura.lv 

vecakiem@izglitiba-kultura.lv

 

 

Laikraksts "Izglītība un Kultūra"

Laikraksta "Izglītība un Kultūra" elektroniskais pielikums "Pirmsskolas Izglītība"

Elektroniskais žurnāls „Vecākiem”

No 2019. gada augusta e-izdevumus izdod SIA "V-Media" (Reģ.nr. 4010336926) un SIA "Unigunde" (50003635891)