Pirkt e-laikrakstu  Laikraksta tirdzniecības vietas    Kontakti    Reklāma
   

Seko līdzi jaunumiem: Twitter Draugiem.lv Facebook
Sākums Raksti Interešu izglītība e-žurnāls Vecākiem e-Pirmsskolas Izglītība Abonēt

Novēlojies Zinību dienas raksts Latvijas Bankas izglītības konferences kontekstā

Autors: Gundars Dāvidsons, Latvijas Bankas ekonomists @ 21.09.2017

Noslēdzam rakstu sēriju par izglītības sistēmā nepieciešamajām pārmaiņām kā priekšnosacījumu tam, ka Latvija kļūst par labklājības valsti.

 Pavisam drīz, 27. septembrī, notiks Latvijas Bankas konference,kas šoreiz veltīta izglītības tēmas problemātikai. Jau ilgāku laiku šīs konferences kontekstā Latvijas Bankas analītiķi pievērš izglītības nozareipastiprinātu uzmanību. Kā institūcija, kuras ieinteresētība izglītības sistēmas problēmās ir netieša, mēs cenšamies palīdzēt ar analītisko kapacitāti, proti, datu analīzi.

Mēs esam sagatavojuši virkni analītisku rakstu, tajos mēģinājām gan izcelt citos pētījumos svarīgāko, gan arī paši piedāvāt savu analīzi, tādejādi papildinot citu analītiķu (tādu kā Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (OECD), Izglītības un zinātnes ministrijas(IZM), "Jāņa sētas" skolu tīkla) pētīto.

 

Tā, piemēram, mūsu veiktā pētījuma rezultāti liecina, ka centralizēto eksāmenu rezultātu atšķirība starp pilsētu un lauku skolām pastāv, galvenokārt, tāpēc, ka lauku skolās ir mazāk skolēnu un pedagogi saņem zemākas algas.Mazliet pārsteidzoši atklājās tas, ka skolotāju vecums ir viens no robustākajiem (stiprākajiem) faktoriem, kas ietekmē skolēnu mācību sasniegumus.1

 

Tomēr ne par to šoreiz stāsts. Šoreiz gribēju atkāpties soli atpakaļ un palūkoties uz problēmu plašāk. Kāpēc atkal ir visas šīs runas par izglītību?Atbilde nebūt nav triviāla, jo teikt var daudz ko, bet daudz kas ir arīmazsvarīgs.Patiesībā - svarīgi ir tikaidivi aspekti, kurus gribu uzsvērt tālāk šajā rakstā.

 

Pirmkārt, bērnu izglītība, it sevišķi vecumā līdz augstākās izglītības iestādēm, irkaut kas, ko pilnībā kontrolējam.Ir daudz svarīgas lietas pasaulē, kuras mēs kā sabiedrība gribētu kontrolēt, bet patiesībā kontrolējam maz, jo neesam ne liela, ne bagāta, par laimi, arī ne autoritāra valsts.

 

Gandrīz vai visi mērķi, kasietilpst jēdzienā"valsts attīstības plānošana"ir vai nu triviāli (kas tiks sasniegti paši no sevis, turpinoties esošajām tendencēm), vai arī vēlmju domāšanas paraugi. Varam jau gribēt ražot vairāk "augstas pievienotās vērtības produktu" vai "kļūt par reģionālo centru x jomā", vai "sasniegt ienākumu x procentus no vidējā Eiropas Savienībā", tačupie Latvijas politiskās sistēmas, zemajiem nodokļiem un augstās atvērtības pakāpes tas nav kaut kas, ko var saprātīgi ieplānot. Tā nu mēs liekam šādus mērķis dažādos plānos, tad tie nepiepildās, bet mēs paši par to īpaši nepārdzīvojam – vienkārši aizmirstam. Jauka izklaide, kaut patiesībā tā nemaz nav tik nekaitīga, jo tā mēs radinām sabiedrībudzīvot tādā pirmsapgaismības zemnieka stāvoklī, kur visu nosaka dabas spēki, kas spēlējas ar mums kā tādi grieķu dievi.

 

Taču nav tā, ka mūsu kuģītis ir pilnīgi bezspēcīgs globālo notikumu vētrās. Mēs varam kontrolēt jomas, kas ir daudzreiz svarīgākas par iekšzemes kopproduktu, augstu pievienoto vērtību vai eksportu. Jā, es runāju par izglītības sistēmu. Izglītības sistēma vismaz līdz augstskolai ir ļoti lokāls produkts – skolotāji valodas un izglītības sistēmu atšķirību dēļ nav mobili, un arī bērni mācīsies apmēram tur, kur dzīvo vecāki. Pamata un vidējās izglītības sistēma ir gandrīz vai pēdējais no globalizācijas ļoti lielā mērā pasargātais bastions.Šī iemesla dēļ uz to ir vērts tērēt laiku, diskutējot, rakstot rakstus un sanākot kopā konferencēs. Un ir vērts izglītības sistēmufinansēt kaut no pēdējās naudas, jo tur šai naudai tiešām ir nozīme.

 

Otrs svarīgs aspekts: izglītības politika ir svarīgākais, kas veido sabiedrību.Un nevis kaut kādā ezotēriskā veidā, bet tas, ko šodien iemācām saviem bērniem, mēs būsim rīt. Cilvēkā ir kaut kas no gēniem, kaut kas no audzināšanas, taču daudz kas arī no vides, kas personības formēšanās laikā, galvenokārt, ir skolas atbildībā. Zināšanas no skolas, lielākoties,"aizķeras"jomās, kur tās tiek lietotas arī vēlāk dzīvē. Pārējais viss aizmirstas, un pāri paliek tikai sajūtas un... vērtības. Vērtības, kas tad vēlāk veido sabiedrību un attieksmi pret visu.

 

Tā, piemēram, mēs daudzreiz diskutējam par to,kā veicināt patriotismu. Es neticu, ka patriotismu var ieaudzināt ar kaut kādām speciālām stundām skolās vai kaut kā īpaši stāstot vēsturi. Taču ticu, ka noteiktas vērtības, kas iegūtas jau mazotnē, un noteikta sabiedrība apkārt veido patriotu. Ja esi godīgs, spītīgs un empātisks un tev jaunībā apkārt ir līdzcilvēki, kurus cieni, nevis uzskati par sīkiem krāpniekiem,par patriotu kļūsi neizbēgami. Patriotisms rodas no noteiktām bērnībā ieaudzinātām vērtībām un cilvēkiem apkārt, nevis no obligātajām patriotisma stundām skolās.

 

Tad padomāsim kopā, kādas tad tagad ir tās vērtības, ko ar izglītības sistēmaspalīdzību mācām mūsu bērniem? Daudzās gādīgu vecāku ģimenēsjauskolas gaitas uzsākot, notiek savdabīga "iniciācija" noteiktā vērtību sistēmā, piemēram, vecākiem krāpjoties ar deklarēto dzīvesvietu. Drīz vien jaunais cilvēkbērns uzzina par skolotāju algāmun saprot, cik precīzi "augstu"sabiedrība vērtē visas šīs mācības. Tālāk jau augstākās skolās ejot, šī izpratne par patieso sabiedrības uzbūvi tikai nostiprinās. Krāpšanās (ko maigi sauc par "špikošanu") ir vispārpieņemta un ar laiku rodas aizdomas, ka patiesais šo zināšanu ieguves mērķis ir naudas izpumpēšana no valsts un vientiešiem.

 

Un ko lai citu secina, skatoties absurda teātri ar bezjēdzīgām budžeta vietām vai izlobētiem "obligātajiem diplomiem"dažādās profesijās, vai savā valstī caurkritušu ārvalstu studentu grupām, kas mūsu augstskolās ir goda vietā, jo maksā…

 

Pēc šīs vērtību kūres, ko vēl papildina postpadomju televīzijas “vērtības”, nav brīnums, ka jaunā paaudze kļūst ciniska unkādreizējās cerības par to, ka "nomainīsies paaudzes un viss sakārtosies",neattaisnojas. Virzība prom no padomju sistēmas, kuru raksturoja dažāda veida meli un blefošana visur,notiek, ak vai, cik lēni!

 

Bet neviens mums neliek ne pakļauties inercei, atražojot padomju sistēmu, ne arī taisīt izglītības sistēmu obligāti "tā kā somiem" (kaut,manuprāt, tā nebūtu sliktākā ideja). Mums ir jāveido kas savs, atbilstoši mūsu redzējumam, par to, ko gribam šeit redzēt.Un jāsāk kaut vai ar to, kājauniešu izglītībā izskaust jebkuru darbības imitāciju un melus.

 

Pašlaik ar tā veidošanu iet grūti, un nav brīnums, ka jaunieši mums nenotic. Manuprāt, nepatriotiska un bezatbildīga ir tieši samierināšanās ar to, ka mums nav nevienas jauniešiem pievilcīgas augstskolas. Tas nav tikai jautājums par iegūtajām zināšanām, bet par to, kā veidojas mūsu elite. Vidusskola un augstskola ir laiks, kad tiek iegūti uzticami draugi un paziņas uz  mūžu. Vai mūsu gudrākie prāti ir ar stingru draugu un paziņu tīklu Latvijā, vai dēļ tam, ka līdzvērtīgas izglītības iespējas atrast Latvijā nav bijis iespējams, iesakņojušies citā vidē? Pagaidām lepojamies ar "izglītības eksportu", kamēr mūsu bērni aizvien vairāk izvēlas paši eksportēties.

 

1. attēls. Ārzemēs studējošo skaita proporcija pret kopējo Latvijas iedzīvotāju skaitu, kuriem būtu iespēja iegūt augstāko izglītību (2006 = 100)*

system/application/uploads/file/LB_8/1.png

Avots: UNESCO (http://uis.unesco.org/), gross outboundenrolmentratio.

*) ārvalstīs studējošo īpatsvars 2014. gadābijaaptuveni 4.5%

 

Kāds pesimistiski teiks, ka izglītības sistēma jau nav nekas vairāk kā sabiedrības spogulis un jau tagad saņemam to, kas esam, bet tie, kam spogulī redzamais nepatīk, dodas prom.

 

Taču nē, izglītības sistēmai būtu jārāda nevis to, kādi esam, bet to, kādi mēs gribam būt. Var jau tādā ezotēriskā līmenī uzskatīt, ka "valsts ir vērtība pati par sevi”, taču, vai gadījumā savas valsts jēga neparādās arī mums beidzot esošajā iespējā kā brīviem cilvēkiem lemt to, kādus vēlamies izaudzināt savus bērnus un kas kā sabiedrība mēs īsti gribam būt?

 

Tad kādi mēs īsti gribam būt? Lēmums ir pilnībā mūsu rokās!

 

Komentāri:




Citi lasītāji iesaka:


E-pasts:
Parole
Reģistrēties
Bērnu drošība

Pirmklasnieks

Latvijas Izglītības Vadītāju asociācija

LIZDA

Atziņas

Skolēniem ir svarīgi, lai uzmanība tiek pievērsta ikvienam, tādēļ ir jānovērtē katra paveiktais. Ja, piemēram, ir ieviesusies kļūda, tad kopīgi noskaidrojam, kāds ir iemesls; ja viss ir izdevies, ir jāuzslavē.
Jānis Dūrējs, Jelgavas Valsts ģimnāzijas matemātikas skolotājs


Gadās arī tā...

No skolēnu domrakstiem:
Šis darbs man vairākkārt pieķērās pie sirds un aizkustināja.

 

Kontakti

Laikraksts „Izglītība un Kultūra”

Laikraksta „Izglītība un Kultūra” elektroniskais pielikums „Pirmsskolas Izglītība”

Galvenā redaktore — Daiga Kļanska

daiga.klanska@izglitiba-kultura.lv

Tālr. 29808301

 

Elektroniskais žurnāls „Vecākiem”

Galvenā redaktore — Vita Pļaviņa

vecakiem@izglitiba-kultura.lv

Tālr. 29190557

 

Abonēšanas, reklāmas un mārketinga vadītājs: Andris Barkāns

info@izglitiba-kultura.lv

reklama@izglitiba-kultura.lv

Tālr. 67096393; 25628748

 

Literārā redaktore: Zigrīda Purvlīce

redakcija@izglitiba-kultura.lv

 

Maketētāja: Linda Prātniece

redakcija@izglitiba-kultura.lv

 

Izdevēja SIA „AB konsultants” rekvizīti:

Reģ. Nr. 40103361805

Juridiskā adrese: Stabu iela 46/48–61, Rīga, LV-1011 

Biroja adrese: Dzirnavu iela 21, Rīga, LV-1010

Banka: AS „Swedbank”

Kods: HABALV22

Konts: LV78HABA0551030067643

 

Stingri aizliegts portālā www.izglitiba-kultura.lv un avīzē "Izglītība un Kultūra" publicētos materiālus kopēt, pārpublicēt, reproducēt, izplatīt, tulkot vai jebkādā citā veidā rīkoties bez redakcijas rakstiskas piekrišanas. Ja rakstiska atļauja no laikraksta redakcijas ir saņemta, obligāti ir jānorāda atsauce uz laikrakstu „Izglītība un Kultūra”.

Publikācijās paustais viedoklis ne vienmēr atspoguļo redakcijas viedokli.