Pirkt e-laikrakstu  Laikraksta tirdzniecības vietas    Kontakti    Reklāma
   

Seko līdzi jaunumiem: Twitter Draugiem.lv Facebook
Sākums Raksti Interešu izglītība e-žurnāls Vecākiem e-Pirmsskolas Izglītība Abonēt

Lielākoties dzirdēts vērtējums „brāķis” un „bērnus tur kāds ir redzējis?”

Autors: Daiga Kļanska @ 25.05.2018

Lielākoties dzirdēts vērtējums „brāķis” un „bērnus tur kāds ir redzējis?”
Foto: Foto no personiskā arhīva

22. februārī notika preses konference, kurā projekta „Kompetenču pieeja mācību saturā” jeb „Skola 2030” īstenotāji informēja par pilnveidotā mācību satura sabiedriskās apspriešanas rezultātiem un uzsvēra, ka izglītības iestādēs esot saņēmuši labu novērtējumu par projekta aprakstu un atbalstu tajā pieteikto ideju īstenošanai. Savukārt rupes vidusskolas, kurā aprobē projekta idejas, fizikas, matemātikas un programmēšanas skolotājs, Iespējamās misijas” (IM) vēstnieks Aleksandrs Vorobjovs sociālajā vietnē „Facebook” publiski pauda pavisam ko citu: „No simtiem skolotāju, kurus es pazīstu, personīgi es neesmu dzirdējis nevienu kaut neitrālu viedokli, kur nu vēl atbalstošu! Lielākoties dzirdēti vērtējumi „brāķis” un „bērnus tur kāds ir redzējis?”. Ir jūra neloģisku nesakritību ar bērnu vecumposmu īpatnībām, nav solītās pēctecības, visu skolēni darīs ar digitālajām tehnoloģijām. Kādām? Vienu informātikas kabinetu uz visu skolu? Būtu jau jāsaņemas atklāti pateikt, ka dažu priekšmetu skolotāju satusēšanā reizi mēnesī nevar radīt kvalitatīvu standartu un programmas.

Tādēļ uzklausījām skolotāja, kurš ir tieši iesaistīts aprobācijas procesā, viedokli par projekta „Kompetenču pieeja mācību saturā” izstrādāto mācību satura un pieejas piedāvājumu.

 

Projekta forumos, plašsaziņas līdzekļos par projektu tiek aicināti izteikties dažādu jomu cilvēki, kuri neiebilst pret projektu autoru piedāvājumu un nekritizē to, savukārt profesionāļi, kam ir cits redzējums, pie vārda netiek vai tiek apklusināti. Kādēļ uzdrošinājāties neklusēt?

Mani satrauc paviršība un steiga, ar kādu noris šis projekts. Veltīju laiku, lai iedziļinātos publiski pieejamajos materiālos. Tā kā projekta cilvēkiem līdz šim plašsaziņas līdzekļos ir izdevies uzturēt izjūtu, ka izglītības jomā valda vienprātīga eiforija par tiktāl paveikto, taču ir acīmredzams, ka materiāli nav kvalitatīvi, nolēmu izteikt konstruktīvu kritiku.

 

Pēdējā laikā daļā sabiedrības citādu viedokli pat necenšas uzklausīt, bet šāda viedokļa paudējus izolē. Demokrātiskā sabiedrībā cilvēkam, kurš analizē dokumentus, notikumus, ir daudz lasījis un kuram ir pieredze, ir tiesības uz savu redzējumu, kurā būtu vērts ieklausīties un kuru būtu vērts respektēt.

Diemžēl viss pāriet uz personālijām, jebkurā izteikumā meklē apslēptu mērķi. Es cenšos pateikt, ka piedāvātais mācību satura un pieejas projekts izglītības kvalitāti neuzlabos.

Strādāju Mārupes vidusskolā, kurā notiek projekta izmēģinājuma darbība. Skolotāju uzdevums ir lasīt uzrakstītā standarta piedāvātās idejas un censties tās sasaistīt ar mācību priekšmetu stundām. Vietām lasu un nesaprotu, jo man tas šķiet diezgan murgaini. Mums uzdeva rakstīt savus ieteikumus. Apzinīgi tos izklāstīju uz četrām lappusēm. Mums bija diskusija ar projekta pārstāvjiem konferencē Jelgavā, kur prezentēju publikāciju par to, ka „Skola 2030” primitīvi un sašaurināti izprot matemātisko kompetenci, tādēļ šie it kā jauninājumi nedos cerēto skolēnu rezultātu izaugsmi. Atkal sastapos ar dīvainu reakciju no projekta īstenotāju puses, jo atbilde bija: „Jums nepatika, jo neesat iedziļinājies.”

Es tā neuzskatu. Piemēram, pēc projekta autoru domām, 3. klases skolēns diskutēs par telpisko objektu īpašībām. Pirmkārt, šajā vecumā vēl nav tik plašs vārdu krājums, lai par to diskutētu, vien var secināt, ka lode ir apaļa. Otrkārt, kā šāda diskusija izskatītos mācību stundas kontekstā? Tā varu uzskaitīt par daudzām sadaļām, jo kā praktiķis zinu, kurā brīdī un vecumā skolēns sāk šādas lietas vispār apjēgt.

Ir arī konceptuālas problēmas. Kā būtiskāko gribētu izcelt ideju pa spirāli atgriezties pie reiz mācītā un to papildināt. Šī pieeja tika guvusi plašu popularitāti Rietumeiropā 20. gadsimta beigās, taču pašlaik kļūst skaidrs, ka tāda virspusēja pievēršanās kādai tēmai – it kā garāmejot, jo gan jau iemācīsies un padziļinās pēc tam, – neko nedod skolēnam, kas dzīvo informācijas pārsātinātajā pasaulē: pēc gada vai dažiem, kad ir plānots iemācīto padziļināt, nereti atklājas, ka nav, ko padziļināt, jo skolēns to vairs neatceras. Ir iespaids, ka projekta izstrādes gaitā pilnīgi nav respektētas atziņas no neskaitāmiem pētījumiem, to vidū tādiem, kas veikti tepat, Latvijā, par milēniāļu paaudzi. Vienīgā nodeva viņu mācīšanās īpatnībām ir viscaur standartam piebārstīta piebilde, ka visu ko skolēns darīs ar digitāliem rīkiem. Taču virkne valstu jau pirms vairākiem gadiem sāka ierobežot dažādu veidu gadžetu (telefonu, planšetdatoru, animāciju) izmantošanu, jo tika secināts, ka šādi iegūtās zināšanas nav noturīgas. Turklāt reāli skolās nav šāda tehniska nodrošinājuma. Tiešā tekstā tas netiek pateikts, bet, lai nodrošinātu standarta izpildi, pašvaldībām būs jāiegulda lieli finanšu līdzekļi, lai ar vajadzīgajām tehnoloģijām varētu nodrošināt skolas.

Skolā notiek arī dažādi informatīvi pasākumi, vienā no tiem mēs, vairāki skolotāji, vērsāmies pie projekta ekspertes Evijas Slokenbergas. Radās iespaids, ka eksperti ir iemācījušies vienu teikumu, ar kuru atbildēt uz jebkuru jautājumu: „Mēs to noskaidrosim.” Viņa ir eksperte matemātikā; kas vēl būtu jānoskaidro, ja gaidām atbildi uz elementāru jautājumu?! Arī vēlāk nekāda atgriezeniskā saite neseko.

 

Sabiedrībai tiek stāstīts, ka patlaban 100 skolās visā valstī notiek standarta aprobācija, bet to sāka rakstīt tikai februārī. Kas īsti ir tas, ko skolās patlaban aprobējat?

Savas idejas. Piemēram, mūsu skolā tiek piedāvāts aprobēt caurviju prasmi „pašvadība”. Pirms tam mēs, triju skolu skolotāji, sanācām uz mācībām. Ģenerējām ideju, kā Mārupes vidusskolas skolēni vairāk kļūtu pašvadīti, paši atbildētu par savu mācīšanās procesu. Iebildu, ka tas ir nedaudz ačgārni, jo jābūt daudzmaz vienotai izpratnei, ko īsti pašvadība nozīmē. Nākamajā nodarbībā skaidrot terminoloģiju ieradās psiholoģe, taču atkal paši lasījām piedāvātos materiālus un grupās viens otram skaidrojām, ko no tā visa saprotam. Iedotie teksti bija ne visai veiksmīgs tulkojums, šķiet ar „Google Translate”, tādēļ vairākums skolotāju par šādu pieeju izteicās ļoti kritiski. Manuprāt, arī pēc šīm mācībām katrs citādi izprotam, kas ir sociāli emocionālā mācīšanās.

Ik pa trim mēnešiem atskaitāmies par padarīto – rakstām, filmējam, krājam pierādījumus un labākos piemērus, ko rādīs mācību gada noslēguma konferencē. Mārupē skolēnu pašvadību izkopjam un uzturam jau daudzus gadus, tā ka varam iet jau tālāk, bet nesaprotu, ko no mūsu veiksmes stāsta varēs pārņemt citi, kuri sāk no nulles. Piemēram, fizikas skolotājs uz darba lapām raksta sasniedzamos rezultātus, bet, ja citā skolā ne skolotājiem, ne skolēniem nav šādas pieredzes, kā viņi izpratīs piemēra nozīmi?

 

Kā vērtējat jaunā standarta valodas kvalitāti, jēdzienu skaidrojumus?

Valoda un uzrakstītais rada risku dažādai interpretācijai. To pašu var teikt par mācību programmu paraugiem. Lai gan tiek mēģināts aprakstīt detalizēti, ir daudz frāžainības, kas radīs dažādas izpratnes un attieksmes risku. Jau pašlaik PISA (starptautiskais skolēnu zināšanu un prasmju pētījums) tests rāda drūmu ainu par iespējām jebkur Latvijā iegūt kvalitatīvu izglītību – skolēnu sasniegumi pilsētās un laukos dramatiski atšķiras, lai gan ir arī kādi izņēmumi. Ja skolotāji nebūs pietiekami iedziļinājušies tajā, ko vēl skolēns varētu pētīt kādas frāzes kontekstā, būs vēl lielāks risks radīt dažāda ātruma skolas.

Pirms 10 gadiem uzsāka projektu par jaunu pieeju dabaszinību priekšmetu apguvē – DZM jeb dabaszinātnes un matemātika. DZM projekta izvērtējuma pētījumā, kuru gan vēlāk aizstāja ar maigāku variantu, bija atzīts, ka 60 % skolotāju, kas bija iesaistīti izmēģinājuma darbībā (pilotskolas), neieviesa idejas. (Šis pētījums bija pieejams DZM projekta mājaslapā. Tajā DZM projekta pilotskolu skolotāji tika kaunināti par to, ka neizmanto projekta idejas un materiālus. Pētījumā bija secināts, ka dažās skolās projekta materiālu kastes pat nav atpakotas. Kad skolotāji sāka iebilst, ka šādi dati liecina par projekta materiālu kvalitāti, šis pētījums mīklainā kārtā no mājaslapas izgaisa, un tā vietā uzradās jauns, ar daudz vispārīgākiem formulējumiem.) Dati liecina, ka, DZM projektam noslēdzoties, būtu jāanalizē, kāpēc tā notika, bet Dace Namsone atkal vada jauno projektu bez šādas analīzes. Personīgi no pieminētā projekta materiāliem izmantoju maz, tāpēc ka daudzi no tiem ir nekvalitatīvi vai arī skolēniem rada zemu pievienoto vērtību, lai gan ir arī dažas labas lietas. Jaunajā projektā ir visas tās pašas pazīmes – paviršība, vienvirziena komunikācija ar izglītības nozari un steiga.

Projekta satura iedzīvinātāja Zane Oliņa runā par iešanu dziļumā. Tā kā gribējām izprast, kas ar to ir domāts, lūdzām skaidrojumu. Kad Latvijas Universitātes (LU) Starpnozaru izglītības inovāciju centra, kas faktiski ir jaunais DZM centra nosaukums, izpilddirektors un eksperts Uldis Dzērve sāka izklāstīt jau pirms 10 gadiem redzētus prezentācijas slaidus, uzdevu jautājumu, vai 10 gadu laikā izglītībā nav notikusi nekāda virzība uz priekšu. Atbilde bija – otrreiz vairs līdzīgu nodarbību nevadīšot. Tātad tas ir vienīgais variants, kā reaģēt uz kritiku par plaģiāta demonstrēšanu.

Daudzi IM cilvēki ir iesaistīti projektā kā tehniskais atbalsta personāls, manuprāt, arī tādēļ viņi nespēj kritiski izvērtēt notiekošo (80 % projekta izdevumu veido algu fonds, tādēļ nebūtu brīnums, ja tās būtu izglītības nozarē samērā labas algas). Piemēram, pat tad, ja Valdis Zuters ir ļoti labs fizikas skolotājs, ar daudzām radošām idejām, tas vēl neko negarantē, tāpēc ka viņa jaunības maksimālismu pārējie eksperti var piebremzēt vai noklusināt pavisam. Starp mums rādītajiem labajiem piemēriem viena viņa kolēģa stundas videoierakstā skolēni darīja, ko viņiem liek, bet varēja redzēt, ka viņi neko nesaprot, jo nenonāca ne pie kādiem secinājumiem. Kad skolēni izteica savas hipotēzes, skolotājs tikai lakoniski atteica: „Nē!” Nesaprotu, kā to var rādīt kā veiksmīgu piemēru. Bet zinu, ka LU Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultātes 3. kursa studentiem šo pašu piemēru rāda kā neveiksmīgu metodoloģiju.

Varbūt šie cilvēki neapzinās savu atbildību un to, ka veido valsts līmeņa dokumentus? Manuprāt, ir grūti sagaidīt kvalitāti, ja tas ir reizi mēnesī sanākušu piecu cilvēku pāris stundu sarunu vidēji aritmētiskais rezultāts.

Netiek izvērtētas katras skolas iespējas nodrošināt dažādus satura apguves līmeņus vidusskolā. Mārupē ir liels skolēnu skaits, vidusskolā četras paralēlklases, tad varam veidot vienu klasi, kurā padziļināti apgūst matemātiku, otrā – ekonomiku. Kā dažādus līmeņus nodrošinās mazākā skolā? Vai nebūs tā, ka mazās vidusskolas nevarēs pastāvēt? Projekta autori diezgan vieglprātīgi atbild, ka tās ir tehniskas detaļas.

Patlaban pārāk daudz laika paiet, aprakstot, ko darīju, un nepamet doma, ka varēju paveikt kaut ko patiešām lietderīgu, kur ieguvēji būtu skolēni.

 

ds ir jūsu viedoklis – vai skolā ir vajadzīgi klases audzinātāji? Projekta ieviesēji uzskata, ka katram skolotājam ir gan jāmāca, gan jāaudzina un no atsevišķas audzināšanas stundas un skolotāja plāno atteikties.

Tas šķiet dīvaini. Tā kā mācu matemātiku, iepazīstu gandrīz visus skolas skolēnus. Manas audzināmās klases jaunieši ir ļoti aizņemti arī ārpusstundu nodarbībās, tādēļ uzskatu, ka ir vajadzīgs cilvēks, kas viņus sakoordinē citiem svarīgiem pasākumiem. Jauniešiem bieži ir jāpalīdz veidot draudzīgas attiecības, audzinātājs jau vislabāk var iesaistīties un palīdzēt. Mēdzu rīkot neformālas sarunas, piemēram, kinovakarus pie sevis mājās. Kopīgi skatāmies filmu, ēdam popkornu un pārrunājam tēmas, kurām ikdienā skolā bieži vien nav laika. Ja ir draudzīga klase, tad var paveikt vairāk, arī mācībās. Ja viens otru vairāk iepazīst, tad labāk arī izprot. Tam iztrūkstot, skolās bieži rodas vardarbība un agresija.

Var, protams, darīt arī citādi: viena audzināšanas stunda nedēļā, pajautāt kavējumu attaisnojuma zīmes – un viss. Tomēr pazīstu daudzus skolotājus, kuriem bērni ir svarīgi, un viņu attieksmi nesabojās nekāds standarts. Tas paliek kā cerība.

 

Kāpēc jūs pats nolēmāt turpināt darbu skolā pēc IM obligātajiem gadiem?

Misija ilgst divus gadus, bet man tas laiks šķita par īsu, jo biju sācis strādāt Rīgas Mūzikas internātvidusskolā ar 10. klasi un nevarēju viņus atstāt, kad priekšā vēl 12. klase. Mācīju fiziku un matemātiku. Atceros interesantu gadījumu. Viena skolniece bija pārliecināta, ka fizika nav domāta meitenēm, bet – man par patīkamu pārsteigumu – pēc skolas absolvēšanas viņa iestājās LU Fizikas un matemātikas fakultātē un patlaban ir ieguvusi maģistra grādu optometrijā.

Jau skolas laikā starpbrīžos klasesbiedriem pratu saprotami izskaidrot, kā izrēķināt kādu uzdevumu. Klasesbiedri atzina, ka manis teikto saprot labāk. Arī studiju laikā glābu situāciju skolā, kura pavasarī, pirms eksāmeniem, bija palikusi bez matemātikas skolotāja. Skolēni bija ļoti motivēti, jo gribēja labi nokārtot eksāmenus, un viņiem tas arī izdevās. Tādējādi guvu priekšstatu, kā ir strādāt skolā, un vēlēšanos skolā atgriezties.

 

Komentāri:




Citi lasītāji iesaka:


E-pasts:
Parole
Reģistrēties
Skolas soma

Bērnu drošība

Pirmklasnieks

Latvijas Izglītības Vadītāju asociācija

LIZDA

Atziņas

Varam tad, ja gribam; ne tad, ja kāds liek vai grib mūsu vietā.
Aija Tūna, izglītības eksperte


Gadās arī tā...

No skolēnu domrakstiem:
Edgars ir pārdzēris visu, kas viņam ir.

 

Kontakti

Laikraksts „Izglītība un Kultūra”

Laikraksta „Izglītība un Kultūra” elektroniskais pielikums „Pirmsskolas Izglītība”

Galvenā redaktore — Daiga Kļanska

daiga.klanska@izglitiba-kultura.lv

Tālr. 29808301

 

Elektroniskais žurnāls „Vecākiem”

Galvenā redaktore — Vita Pļaviņa

vecakiem@izglitiba-kultura.lv

Tālr. 29190557

 

Abonēšanas, reklāmas un mārketinga vadītājs: Andris Barkāns

info@izglitiba-kultura.lv

reklama@izglitiba-kultura.lv

Tālr. 67096393; 25628748

 

Literārā redaktore: Zigrīda Purvlīce

redakcija@izglitiba-kultura.lv

 

Maketētāja: Linda Prātniece

redakcija@izglitiba-kultura.lv

 

Izdevēja SIA „AB konsultants” rekvizīti:

Reģ. Nr. 40103361805

Juridiskā adrese: Stabu iela 46/48–61, Rīga, LV-1011 

Biroja adrese: Dzirnavu iela 21, Rīga, LV-1010

Banka: AS „Swedbank”

Kods: HABALV22

Konts: LV78HABA0551030067643

 

Stingri aizliegts portālā www.izglitiba-kultura.lv un avīzē "Izglītība un Kultūra" publicētos materiālus kopēt, pārpublicēt, reproducēt, izplatīt, tulkot vai jebkādā citā veidā rīkoties bez redakcijas rakstiskas piekrišanas. Ja rakstiska atļauja no laikraksta redakcijas ir saņemta, obligāti ir jānorāda atsauce uz laikrakstu „Izglītība un Kultūra”.

Publikācijās paustais viedoklis ne vienmēr atspoguļo redakcijas viedokli.