Pirkt e-laikrakstu  Laikraksta tirdzniecības vietas    Kontakti    Reklāma
   

Seko līdzi jaunumiem: Twitter Draugiem.lv Facebook
Sākums Raksti Interešu izglītība e-žurnāls Vecākiem e-Pirmsskolas Izglītība Abonēt

Kādas augstākās izglītības reformas Latvijā ir nepieciešamas?

Autors: Mārtiņš Bitāns, Latvijas Bankas ekonomists @ 19.09.2017

Kādas augstākās izglītības reformas Latvijā ir nepieciešamas?
Foto: Publicitātes foto

Turpinām rakstu sēriju par izglītības sistēmā nepieciešamajām pārmaiņām kā priekšnosacījumu tam, ka Latvija kļūst par labklājības valsti.

Iepriekš viens no galvenajiem secinājumiem irbijis tāds, ka konkurētspējīgaivalsts ekonomikas struktūrai ir nepieciešama starptautiski konkurētspējīga augstākās izglītības sistēma. Lai Latvijai būtu cerības pārskatāmā nākotnē vismaz pietuvoties pasaules attīstīto valstu labklājības līmenim, valsts labākajām un lielākajām augstskolām ir jābūt pasaules Top100 augstskolu kvalitātes līmenī.

 

Šobrīd Latvijas augstākās izglītības sistēma ir iestrēgusi situācijā, kad studentiem pārsvarā tiek piedāvātas "bezmaksas" (nodokļu maksātāju apmaksātas) vai salīdzinoši lētas studijas, bet šo studiju kvalitāte tālu atpaliek no pasaules un Eiropas augstākajiem kvalitātes standartiem.

 

Izglītības kvalitātes uzlabošanai, neapšaubāmi, būs nepieciešama arī papildu nauda. Taču vienkārši vairāk naudas neko neatrisinās. Ir nepieciešams mainīt motivāciju gan studiju pieprasījuma, gan piedāvājuma pusē. Lielā mērā pašreizējā situācija ir iespējama tāpēc, ka abām pusēm (gan augstskolām, gan studentiem) tā ir izdevīga, vai labākajā gadījumā – abas puses ar šādu situāciju ir gatavas samierināties.

 

Tomēr no sabiedrības ilgtermiņa interešu viedokļa šāda situācija valstij ir postoša. Ekonomikas terminoloģijā šādu situāciju, kad sasniegtais līdzsvars ir optimāls katram dalībniekam, bet nav optimāls, raugoties no sabiedrības interesēm, sauc par "cietumnieku dilemmu". Šī dilemma arī izskaidro, kāpēc pēdējo desmitgažu laikā nekādi būtiski kvalitātes uzlabojumi Latvijas augstākajā izglītības sistēmā nav notikuši. unbez palīdzības vai motivācijas no malas nevienai no pusēm nav intereses arī ko mainīt.

 

Raugoties uz iespējamiem līdzsvara stāvokļiem no studiju maksas/kvalitātes viedokļa, ir skaidrs, ka ilgstoši var pastāvēt tikai divas iespējas:

·         vai nu studiju programmas ir kvalitatīvas, bet dārgas,

·         vai nu ne pārāk kvalitatīvas, bet toties – lētas.

 

Taču, kurš no šiem līdzsvara stāvokļiem izveidosies katrā konkrētā gadījumā, tas nav iepriekš paredzams. To lielā mērā nosaka valsts īstenotā izglītības politika. Ja šī politika nav apzināti virzīta studiju kvalitātes virzienā, tad, visticamāk, iznākums ir tieši pie mums pašlaik redzamais – lētas, bet nekvalitatīvas studiju programmas. Kāpēc tieši šis, bet nevis otrs līdzsvars?

 

Tāpēc, ka, no augstskolu viedokļa raugoties, piedāvāt kvalitatīvas studiju programmas ir risks. Kvalitatīvas programmas nevar būt lētas – ilgtermiņā neviena augstskola to nevar atļauties. Prasīt paaugstinātu studiju maksu – arī riskanti, jo pieprasījums var būt zemāks par plānoto.

 

No otras puses, ja studiju programmu kvalitāte nav svarīga, tad ieguvumu loks ir plašs. Šādas studijas daudz nemaksā, līdz ar to tām var gaidīt lielu pieprasījumu. Turklāt, ja izdodas šo produktu veiksmīgi noreklamēt, ir iespējams pat paaugstināt mācību maksu un gūt papildu peļņu (tirgojot zaporožecu par mersedesa cenu).

 

Arī skatoties tikai no studentu personiskā viedokļa, šajā situācijā labāk ir izvēlēties studijas par zemāku mācību maksu. Ja arī studijas neko daudz intelektuālajā un profesionālajā pilnveidē nedos, vismaz naudas izteiksmē zaudējums nebūs liels. Turklāt pastāv (lai arī neliela, tomēr teorētiski iespējama) varbūtība, ka studijas tiešām būs kvalitatīvas. Savukārt augstāka studiju maksa būtu adekvāta, ja tiktu garantēta arī kvalitāte.

 

Tomēr, ja studentu vidū pastāv šaubas, ka pat par augstāku studiju maksu viņiem tiks piedāvāta būtiski atšķirīgas kvalitātes (salīdzinot ar labākajām Eiropas un pasaules universitātēm) studijas, tad ir pilnībā racionāli izvēlēties lētākas studiju programmas. Rezultāts ir pilnībā racionālos individuālos argumentos balstīta izvēle, kas noved pie neracionāla līdzekļu izlietojuma un sabiedrības ilgtermiņa interesēm neatbilstoša līdzsvara.

 

Tā ir "cietumnieku dilemmas" klasiskā problēma.Neviena no iesaistītajām pusēm (ne piedāvājums, ne pieprasījums) nav gatava pirmā pieprasīt vai īstenot izmaiņas, jo izmaiņu rosinātājam un veicējam (gadījumā, ja pretējā puse nesadarbojas) rodas būtiski zaudējuma riski.

 

Vienīgais risinājums ir vienlaicīgi veikt gan pieprasījuma, gan piedāvājuma izmaiņas. To var izdarīt tikai spēlētājs no malas. Šajā gadījumā tas ir jādara galvenajam izglītības politikas veicējam valstī – Izglītības un zinātnes ministrijai (IZM).

 

Politikas veidotājiem jāpārtrauc būt procesa vērotājiem un jākļūst par procesa ietekmētājiem. Ja Latvijai starptautiski jākonkurē ar mersedesiem, tad mūsu valsts augstākās izglītības sistēmaiir jābeidz ražot un tirgot zaporožeci.

 

Viens no risinājumiem, kā panākt pāreju uz jauno līdzsvaru, atrisinot savstarpējās uzticēšanās problēmu, būtu maksimāli veicināt starptautiski atzītu un prestižu augstskolu filiāļu atvēršanu Latvijā.Līdzīgi, kā tas ekonomikas jomā ir noticis ar Stokholmas Ekonomikas augstskolas filiāli Rīgā.

 

Šajā gadījumā studentu vidū ātri tiktu kliedētas bažas, vai piedāvāto studiju programmu kvalitāte atbilst mūsdienu starptautiskā darba tirgus prasībām. Tas arī sniegtu studentiem reālu iespēju salīdzināt un izvēlēties dažādas cenas/kvalitātes studiju programmas. Tomēr, visticamāk, ka esošo un nākotnē sagaidāmo studiju dinamikas dēļ nekas tamlīdzīgs Latvijā pārskatāmā nākotnē nenotiks. Atliek otrs variants –ieviest kvalitatīvu alternatīvu pašreizējam studiju piedāvājumampašu spēkiem.

 

Ko darīt? Iespējami divi ceļi

 

Pirmais ir administratīvi regulējošais ceļš.Šajā izglītības politikas īstenotājam (t.i. IZM) ir jāspēj praktiski īstenot visus iecerētos politikas soļus. Tāpēc visas valsts augstskolas ir nepieciešams nodot IZM pārvaldībā (pašreiz augstskolu pārvalde ir saskaldīta starp četrām dažādām ministrijām).

 

Otrkārt,ir jāizbeidz nevajadzīga līdzekļu izšķērdēšana dublējošās valsts augstskolu studiju programmās.Izvērtējot esošo studiju programmu saturu, tas ļaus mazināt programmu skaitu.

 

Treškārt, lai spētu konkurēt ar labākajām augstskolām kaut vai ar reģiona ietvaros, arī Latvijas augstskolām ir jākļūst lielākām, vienlaicīgi mazināsiesarī to skaits. Publiski šobrīd ir izskanējuši dažādi viedokļi par optimālo augstskolu skaitu Latvijā (no 3-4 līdz 10), tomēr, ja Latvijā ir mērķis izveidot patiesi starptautiski konkurētspējīgu valsts augstskolu, tad ļoti ticams (arī raugoties uz kaimiņvalstīm), ka Latvijā labākajā gadījumā ir iespējams izveidot tikai vienu šāda līmeņa universitāti.Tajā skaitā, apvienot arī abas šobrīd lielākās augstskolas – Latvijas Universitāti un Rīgas Tehnisko universitāti.

 

Turklāt augstskolu skaita mazināšana pati par sevi nav pašmērķis, un tikai arī šis vienssolis, visticamāk, nedos vajadzīgo rezultātu. Apvienojot vairākas viduvējas augstskolas, rezultāti automātiski neuzlabosies. Taču tas ļaus uzlabot resursu izlietošanas efektivitāti un novirzīt ietaupītos līdzekļus mācību satura un pasniegšanas kvalitātes uzlabošanai. Kā jau tika minēts iepriekšējos rakstos, pašreizējais augstskolu mācībspēku vidējais atalgojums starptautiskā mērogā nav konkurētspējīgs un neļauj augstskolām piesaistīt pietiekami kvalificētus speciālistus.

 

Tāpēc,ceturtkārt, nepieciešams būtiski paaugstināt augstskolu mācībspēku darba samaksas līmeni. Piemēram, lai spētu piesaistīt atbilstošas kvalifikācijas profesorus, tajā skaitā no ārvalstīm, piedāvātajam bruto atalgojuma līmenim būtu jābūt vismaz 4000 eiro līmenī.

 

Piektkārt, par šādu atalgojuma līmeni no mācībspēkiem ir jāprasa arī attiecīgs sniegums un darba kvalitāte.Tajā skaitā – arī noteikts skaits publikāciju starptautiski recenzētos zinātniskajos izdevumos.

 

Sestkārt, lai radītu konkurenci pašmāju mācībspēkiem un dotu viņiem iespēju iegūt pieredzi no ārvalstu kolēģiem, ir nepieciešams katrai studiju programmai noteikt minimālo vieslektoru skaitu vai to īpatsvaru, kā arī paredzēt to, ka visiem Latvijas studentiem noteikts skaits studiju tiks pasniegtas angļu vai kādā citā Eiropas Savienības valstu valodā. Piemēram, bakalaura studiju programmās šis īpatsvars varētu būt ap 30%, bet maģistra studijās – ap 50%.

 

Septītkārt,mācībspēku darba izvērtēšanā ir nepieciešams iesaistīt neatkarīgus ārējos vērtētājus, piemēram, ministrijas, darba devēju organizācijas vai profesionālas vērtētāju aģentūras. Pašlaik Latvija ir viena no retajām valstīm Eiropā, kurā akadēmiskā personāla vērtējums netiek veikts ārpus pasniedzēju un studentu vidus.

 

Jāatzīst, ka ir nepieciešamas diezgan daudzas izmaiņas, lai Latvijas augstāko izglītības sistēmu varētu saukt par starptautiski konkurētspējīgu. Turklāt–ļoti iespējams, ka iepriekš minētajiem pasākumiem būs nepieciešami arī papildinājumi. Te var rasties jautājums – pat ja izglītības politikas veidotāji ko tādu tiešām būtu nolēmuši veikt, kā to reāli var īstenot, ņemot vērā augstskolu lielo autonomijas pakāpi? Tāpat ir skaidrs, ka šāds izglītības modelis būs dārgāks par pašreiz esošo. Kas par to maksās?

 

Tik tiešām, valstij nav sevišķi daudz instrumentu, kā ietekmēt augstskolas, bet daži tomēr ir. Viens no būtiskākajiem – budžeta finansētās studiju vietas. Katru gadu no valsts budžeta tiek apmaksātas aptuveni 30 tūkstošu studiju vietu.Laika gaitā (lielā mērā, pateicoties līdzšinējais politikai) šis skaits nav sevišķi mainījies.

 

Taču kopējais Latvijas augstskolās studējošo skaits pēdējo desmit gadu laikā ir samazinājies aptuveni par pusi (skat. attēlu). Līdz ar to valsts apmaksātās studiju vietas šobrīd ir nozīmīgs ienākumu avots tām augstskolām, kurās šīs budžeta vietas tiek finansētas.

 

Saskaņā ar jaunākajiem datiem vairāk nekā puse (56%) no visiem pilna laika studentiem šobrīd studē budžeta apmaksātās studiju vietās. Ir skaidrs, ka, lemjot par budžeta vietu skaitu un to sadali, politikas veicējiem ir iespējas ietekmēt augstskolu motivāciju un to rīcību.

 

Attēls. Studējošo skaits maksas un no valsts budžeta finansētajās studiju vietās

system/application/uploads/file/LB_7/1.PNG

Avots: IZM

 

Līdz ar to, lai uzlabotu piedāvātās augstākās izglītības kvalitāti, valstij ir jābeidz piešķirt budžeta apmaksātās studiju vietas augstskolām automātiski katru gadu iepriekšējā gada līmenī vai balstoties uz formāliem attiecīgā jomās sagatavoto speciālistu skaitu. Galvenajam kritērijam budžeta vietu sadalē būtu jābūt augstākajai izglītībai iztērētās naudas atdeves rādītājiem vai saņemtās izglītības kvalitātei. Studiju programmām par budžeta naudu finansētās studiju vietas var tikt piešķirtas vien tad, ja programmas atbilst iepriekš minētajiem kritērijiem (attiecībā uz vieslektoru skaitu, zinātnisko publikāciju skaitu utt.).

 

Kā jau iepriekš minēts, kvalitatīva izglītība ir dārga. Tāpēc, lai izpildītu noteikto kvalitātes kritērijus un saņemtu budžeta naudu, augstskolas būs spiestas,koncentrējot resursus, apvienot programmas vai apvienoties pašas. Ar laiku, iegūstot un nostiprinot studentu vidū pārliecību par piedāvāto studiju kvalitāti un konkurētspēju, kvalitatīvajām studiju programmām augstskolas varēs atļauties paaugstināt mācību maksu.

 

Mazās, nekvalitatīvās programmas un augstskolas – vai nu iznīks pašas (jo pēc lētām un nekvalitatīvām studiju programmām nebūs pietiekami liela pieprasījuma), vai arī turpinās darboties ierastajā režīmā, piedāvājot zemākas kvalitātes (un lētākas) studiju programmas tiem, kas vēlēsies šādu kvalitātes/cenu attiecību. Taču studentiem beidzot būs reāla izvēle, un šīs augstskolas vairs nevarēs apgalvot, ka tirgo mersedesus, bet par moskviča cenu.

 

Neizbēgami, ja kvalitātes prasības pieaugs, ar esošo finansējumu nepietiks budžeta studiju vietu finansēšanai līdzšinējā līmenī. Taču no valsts ilgtermiņa ekonomiskās attīstības viedokļa mazāks, bet kvalitatīvāks valsts apmaksāto studiju vietu skaits ir labāks rezultāts, nekā pašreizējais studējošo skaits, bet ne uz studiju kvalitāti orientētais risinājums. "Mazāk ir vairāk" princips darbojas arī šajā jomā.

 

Taču, ja šis ceļš šķiet pārāk sarežģīts, ir iespējams arī cits risinājums.Tas būtu tiešās konkurences ceļš. Šobrīd tās Latvijas augstskolas, kurām tiek piešķirtas budžeta studiju vietas, tiek pasargātas no tiešas konkurences ar citām (sevišķi ārvalstu) augstskolām. Pat ja labākie Latvijas skolēni spēj iegūt kādu no stipendijām, kas ļauj viņiem studēt pasaules labākajās augstskolās, piešķirtās budžeta vietas ļauj Latvijas augstskolām katru gadu "garantēt" sev noteiktu studentu pieplūdi, neatkarīgi no piedāvāto studiju kvalitātes.

 

Risinājums būtu valstij atteikties no garantēto budžeta vietu principa.Tā vietā valsts konkursa kārtībā garantētu labākajiem studentiem studiju kredītu atmaksu par studijām jebkurā pasaules universitātē, ja vien studijas tiek pabeigtas un students atgriežas Latvijā. Lai motivētu jauniešus pēc studijām atgriezties Latvijā, studiju kredīta atmaksu valsts varētu veikt, piemēram, iedzīvotāju ienākumu nodokļa atlaižu veidā.

 

Šādi jebkurš Latvijas jaunietis, kas izturējis konkursu, varētu brīvi izvēlēties starp Latvijas un jebkuras citas pasaules augstskolas piedāvājumu, balstoties uz piedāvāto studiju kvalitāti, nevis tikai uz cenu. Latvijas augstskolām zustu "garantētais ienākums" no ikgadējām budžeta finansētajām studiju vietām. Beidzot tās būtu spiestas vai nu piedāvāt starptautiski līdzvērtīgas kvalitātes programmas, vai nu to tālāka eksistence būtu zem lielas jautājuma zīmes.

 

Neapšaubāmi, šis otrs piedāvājums būtu ļoti liels izaicinājums pašreizējais sistēmai. Ir arī skaidrs, ka to augstskolu vadība, kuras pašreiz dāsni saņem budžeta finansētās studiju vietas, būtu pret šādām izmaiņām. Turklāt diezgan ticams, ka Latvijā eksistējošos augstskolu skaits šajā gadījumā strauji saruktu. Taču visus šos trūkumus ar uzviju atsvērtu tas, ka pietiekami liels skaits labāko Latvijas jauniešu iegūtu starptautiski konkurētspējīgu augstāko izglītību.

 

Ja ir jāizvēlas starp ērtu un bezrūpīgu dzīvi esošajām augstskolām un Latvijas jauniešu iegūtās augstākās izglītības kvalitāti, tad no Latvijas nodokļu maksātāju interešu un valsts nākotnes attīstības viedokļa neapšaubāma prioritāte ir izglītības kvalitātei. Tam ir jābūt arī politikas veidotāju galvenajam mērķim.

Komentāri:




Citi lasītāji iesaka:


E-pasts:
Parole
Reģistrēties
Bērnu drošība

Pirmklasnieks

Latvijas Izglītības Vadītāju asociācija

LIZDA

Atziņas

Lai spētu dzīvot, darboties un gūt panākumus mūsdienu pasaulē, ikvienam cilvēkam ir jāspēj efektīvi domāt, veidot efektīvas attiecības un efektīvi strādāt, jo izglītība savā augstākajā izpausmē ir tapšanas process.
Marks Prenskis (Mark Prensky), izglītības pētnieks


Gadās arī tā...

No skolēnu domrakstiem:
Laura bija stipra sieviete, tāpēc viņa savas jūtas apdzēsa pret kaimiņu vīrieti.

 

Kontakti

Laikraksts „Izglītība un Kultūra”

Laikraksta „Izglītība un Kultūra” elektroniskais pielikums „Pirmsskolas Izglītība”

Galvenā redaktore — Daiga Kļanska

daiga.klanska@izglitiba-kultura.lv

Tālr. 29808301

 

Elektroniskais žurnāls „Vecākiem”

Galvenā redaktore — Vita Pļaviņa

vecakiem@izglitiba-kultura.lv

Tālr. 29190557

 

Abonēšanas, reklāmas un mārketinga vadītājs: Andris Barkāns

info@izglitiba-kultura.lv

reklama@izglitiba-kultura.lv

Tālr. 67096393; 25628748

 

Literārā redaktore: Zigrīda Purvlīce

redakcija@izglitiba-kultura.lv

 

Maketētāja: Linda Prātniece

redakcija@izglitiba-kultura.lv

 

Izdevēja SIA „AB konsultants” rekvizīti:

Reģ. Nr. 40103361805

Juridiskā adrese: Stabu iela 46/48–61, Rīga, LV-1011 

Biroja adrese: Dzirnavu iela 21, Rīga, LV-1010

Banka: AS „Swedbank”

Kods: HABALV22

Konts: LV78HABA0551030067643

 

Stingri aizliegts portālā www.izglitiba-kultura.lv un avīzē "Izglītība un Kultūra" publicētos materiālus kopēt, pārpublicēt, reproducēt, izplatīt, tulkot vai jebkādā citā veidā rīkoties bez redakcijas rakstiskas piekrišanas. Ja rakstiska atļauja no laikraksta redakcijas ir saņemta, obligāti ir jānorāda atsauce uz laikrakstu „Izglītība un Kultūra”.

Publikācijās paustais viedoklis ne vienmēr atspoguļo redakcijas viedokli.