Izglītības speciālisti uzdod jautājumus izglītības un zinātnes ministram Robertam Ķīlim

Autors: IK informācija @ 19.01.2012

Foto: Edgars Grigorjevs

Diskusijā piedalās Līvu pamatskolas skolotāja Indra Veisa, Laidu pamatskolas direktore Elita Tisjaka, Rojas vidusskolas arodkomitejas priekšsēdētāja Virgīnija Mūrniece, Rīgas Klasiskās ģimnāzijas direktors Romāns Alijevs, Jēkabpils pamatskolas direktore, LIVA valdes locekle Silvija Dreimane, Rēzeknes novada domes Izglītības, kultūras un sporta jautājumu komitejas priekšsēdētāja vietnieks, Izglītības pārvaldes vadītāja vietnieks Vilis Deksnis, LIZDA Cēsu starpnovadu arodorganizācijas priekšsēdētājs Modris Krieviņš, LIZDA izpildbiroja speciāliste vispārējās izglītības jautājumos Baiba Bašķere, LIZDA izpildbiroja juriskonsulte Brigita Fricsone, LIZDA priekšsēdētāja Ingrīda Mikiško, Latvijas Pašvaldību savienības Izglītības un kultūras jautājumu komitejas priekšsēdētāja un Jaunpils novada pašvaldības priekšsēdētāja Ligita Gintere un „Radošuma pils” direktore Ieva Kimonte.

Ingrīda Mikiško (I. M.)

Kā jau mēs visi dzirdam sabiedriskajā telpā, šobrīd izglītības jomā ir ļoti daudz plānu. Ministrs pavisam nesen ir iepazīstinājis ar četriem nopietniem jautājumiem, kuri noteikti ir reformu pamatā. Tāpēc mums ar ministru ir vienošanās, ka apkoposim jautājumus, kas rodas visiem šajos jautājumos iesaistītajiem, un iespējams, ka ministrs vairāk vai mazāk uz mūsu jautājumiem varētu atbildēt 25. janvārī.

Pirmā lielā lieta, par kuru mums vajadzētu runāt, ir princips „nauda seko skolēnam līdz skolai” jeb vaučeri. Vaučeru summa varētu sastāvēt gan no pašvaldības finansējuma, gan valsts mērķdotācijas. Ko par to domā pašvaldības un skolas? Vai situāciju vaučeru sistēma uzlabotu, sarežģītu, vai arī tas būtu pasākums bez rezultāta?

Otra lieta, kas uztrauc lielāko daļu lauku novadu iedzīvotāju, ir mazo skolu programma. Ar tās palīdzību ceram saglabāt pēc iespējas tuvāk dzīvesvietai sākumskolu un dzēst diferenciāciju skolotāju atalgojuma ziņā starp lauku mazajām skolām un pilsētu lielajām skolām.

Trešā lieta – mācību saturs.

Ceturtā lieta, protams, saistībā ar profesionālās izglītības iestādes modeli.

Vai mēs visi kopā varētu paskatīties, cik mēs esam gatavi sarunai ar ministru par konkrētiem ieteikumiem reformu īstenošanā?

Ko domā pašvaldība par šiem četriem jautājumiem?

Ligita Gintere (L. G.)

Es domāju, ka pārmaiņas ir vajadzīgas. Mums jāatzīst, ka neesam apmierināti ar izglītības sistēmu. Taču jautājums – kas ir vajadzīgs? Runājot par finansēšanas modeli „nauda seko skolēnam”. Es pārstāvu nelielu novadu, mums ir tikai viena vidusskola, tāpēc mūs kā pašvaldību šī sistēma apmierina, jo naudas ir pietiekoši. Ja kolēģi saka, ka šis modelis nav labs, tad nesaprotu, kur ir problēma. Arī Tukuma novads saka, ka arī ir apmierināti ar pašreizējo finansēšanas modeli. Es domāju, ka nevar naudu atdot līdz skolai. To varētu gribēt lielās skolas, ja paliek mazāk naudas salīdzinoši ar reālo skolēnu skaitu skolā. Bet, ja domājam par lauku skolām, tad šai pārdalei ir jānotiek. Un pārdale notiks jebkurā līmenī. Manuprāt, skola var dzīvot pilnvērtīgu dzīvi, ja ir pietiekams skolēnu skaits, tāpēc domāju, ka mazās skolas ar pavisam mazu skolēnu skaitu vairs nevar dzīvot tik pilnvērtīgu dzīvi, piemēram, kaut vai sarīkot kārtīgas sacensības nevar, jo nav skolēnu. Tad šāds neliels kolektīvs līdzinās ģimenei. Tajā pašā laikā parādās bīstamas situācijas, ka bērnam līdz tuvākajai skolai ir 100 kilometri. Tas mazam bērnam ir nenormāli. Kod, kurā pirkstā gribi...

Klausoties ministra diskusiju ar dažādu nozaru speciālistiem, gribu novēlēt ministram izveidot atbildīgu komandu, kas reformas veiktu saprātīgi un redzot visu izglītības jomu kopumā. Mēs esam pieraduši, ka skolēnam visur ir jābūt labākajam, visos priekšmetos jābūt 10 ballēm, jo katrs pedagogs uzskata, ka viņa priekšmets ir vissvarīgākais, un liks skolēnam vislielākos pārbaudījumus. Kad visiem labākiem darbi ir jāizdara, bērnam pazūd prieks par mācību procesu, un tas notiek ļoti ātri. Ja mēs domājam par mūsu bērnu attīstību, tad jāsaprot, ka bērnam jāmācās ar prieku. Ir jāsaglabā bērnos interese un prieks par mācību procesu. Ja mēs gribam izaudzināt uzņēmīgus, radošus darba devējus un darba darītājus, tad jāstrādā ar radošajām programmām.

Vilis Deksnis (V. D.)

Es pārstāvu vienu no lielākajiem novadiem Latvijā, un mūsu skolu tīkls ir diezgan plašs. Tomēr atsevišķiem mūsu novada skolēniem joprojām ceļā līdz savai skolai paiet gandrīz divas stundas. Un mūs finansēšanas modelis „nauda seko skolēnam” neapmierina. Uzskatu, ja sākumskola ir līdz 6. klasei, tad bērnam izglītības iespējas ir jānodrošina pēc iespējas tuvāk dzīvesvietai. No 7. klases bērni var mērot arī lielāku attālumu līdz skolai. Par vaučeriem man ir diezgan daudz jautājumu. Pēc kādiem kritērijiem tiks veidots vaučers? Vai, veidojot tajā pedagogu algu sadaļu, tiks ņemti vērā: izglītības pakāpe, specifisku izglītības programmu realizēšana (speciālās integrētās, profesionālās ievirzes, pedagoģiskās korekcijas u. c.), interešu izglītība, pirmsskolas posms skolā? Kā ietekmēs vaučeru sistēma mazās skolas tādos gadījumos, ja , piemēram, no 60 skolēnu skolas novembra mēnesī 8 bērnu ģimene pārcelsies dzīvot uz citu novadu? Kā tālāk uzturēt skolu? Vai vaučeru sistēma neizkropļos skolu tīklu, jo Latvija pēc Džini indeksa atrodas diezgan augstu, līdz ar to sociāli nelabvēlīgo ģimeņu vecāki būs viegli ietekmējami, pat „pērkami” skolas izvēlē? Tā ir reāla sistēma. Vai pēc vaučeru sistēmas ieviešanas tiks atcelti savstarpējie norēķini starp pašvaldībām par izglītības pakalpojumiem? Vai būs vaučeru sistēmas aprobācija? Vai vaučeru saimnieciskā (skolas uzturēšanas un attīstības) daļa pēc to ieviešanas nebūs mazāka nekā jau tagad pašvaldību finansētā skolas budžeta daļa? Vai vaučeru sistēma samazinās pedagogu atalgojuma „šķēres” lielajās pilsētās un novados? Vai šī sistēma nav politisks mērķis vēl vairāk sašķelt pedagogus kā aroda brāļus un māsas?

Tas būtu par finansējumu. Taču mums nav arī skaidrs, kāda būs mazo skolu atbalsta programma. Vai būs valsts subsīdijas mazo skolu saglabāšanā? Mēs gaidām daudz dziļākus skaidrojumus, jo šī ir nezināma situācija un, ja godīgi, negribam vēl vienu 2009. gadu, kad aizslēdzām 8 novada skolas.

Indra Veisa (I. V.)

Es gribētu oponēt Ligitai, jo man lielas bažas rada tieši konkurence. Izskatās, ka skola tiek pārveidota par tirgus laukumu. Modelis „nauda seko skolēnam” arī rada spriedzi kolektīvā un sistēmā kopumā. Piemēram, pirms šīs finansēšanas sistēmas ieviešanas pedagoģiskās korekcijas programmām mūsu mazo skolu skolēnu vecākiem ieteica lielās skolas, jo te ir īpaša attieksme un vide. Taču pēc modeļa sākās cīņa par katru bērnu – un vai vienmēr bērna interesēs?

Silvija Dreimane (S. D.)

Es pārstāvu Latvijas Izglītības vadītāju asociāciju, kurā biedri pārsvarā ir skolu direktori. Mūsu galvenais uzdevums ir nodrošināt kvalitatīvu un profesionālu darbu skolā, kur galvenais ir zinošs, gudrs, saprotošs pedagogs un mācīties gribošs, laimīgs un apmierināts bērns. Bet kā ir? Visām pusēm ir jābūt apmierinātām – tad būtu ideāli, bet vai arī tad viss būtu labi? Tāpēc reformas, pārmaiņas ir labs risinājums attīstībai.

„Nauda seko skolēnam līdz skolai” – lielajās pašvaldībās, kur ir lielās skolas, pārsvarā neko jau īpaši naudas sadalē mainīt nevajadzētu: darba samaksa ir vairāk tuvināta reālajam darbam, jo atšķirība tomēr ir, vai strādā ar 32 skolēniem vai, piemēram, 12. Mazajām skolām ir sarežģītāk – kā būtu ar vaučeru sistēmu, īsti skaidrs nav; vai kas mainītos? Bet mazās skolas kā daudzfunkcionāli centri ir labs risinājums, jo es uzskatu, ka skolas ēkai ir „jādzīvo” – tajā ir jābūt dzīvībai, kustībai, kur cilvēki izglītojas, kaut vai vienkārši uzmundrina, uzklausa. Varbūt lietderīgi sadarboties vairākām ministrijām (IZM, KM, RM).

Ja runājam par mācību procesu un saturu, pārmaiņas ir nepieciešamas. Bērni ir tik dažādi, tāpat kā mēs, pieaugušie. Vieniem mācības ir ļoti jauks process, bet daudziem sagādā grūtības. Gribas bērnus redzēt priecīgākus un smaidīgākus – lai mācās ar prieku!

Pilnu diskusijas tekstu lasiet laikraksta "Izglītība un Kultūra" 19. janvāra numurā.