Pirkt e-laikrakstu  Laikraksta tirdzniecības vietas    Kontakti    Reklāma
   

Seko līdzi jaunumiem: Twitter Draugiem.lv Facebook
Sākums Raksti Interešu izglītība e-žurnāls Vecākiem e-Pirmsskolas Izglītība Abonēt

Iedzīvināsim pieeju mācīties darot un jebkuru soli sāksim ar attieksmi

Autors: Daiga Kļanska, laikraksta "Izglītība un Kultūra" galvenā redaktore @ 22.02.2018

Latvijas Universitātes (LU) profesore Dr. habil. paed. Ausma Špona un Rīgas Tehniskās universitātes (RTU) asociētā profesore Dr. psych.Airisa Šteinberga, iepazīstot jaunā mācību satura un pieejas apraksta projektu „Izglītība mūsdienīgai lietpratībai”, ir pamanījušas pretrunas, tādēļ pastāv bažas, ka tiks apgūti Eiropas Savienības struktūrfondu līdzekļi, bet būtisku uzlabojumu saturā un mācību pieejā nebūs.

 

Kādus riskus saskatāt jaunajā mācību satura un pieejas apraksta projektā?

A. Šteinberga: Pirmkārt, projektā ir pazudis pedagoģiski psiholoģiskais līmenis, bet, manuprāt, skolotājam tas ir primārais. Ja to pārzina, tad zinās atbildi uz jebkuru jautājumu, kas skar pedagoģisko procesu; arī uz jautājumu, ko darīt, ja bērni mainīs skolu, kurā ir mācījušies citādāk. Ja būs respektētas bērna, pusaudža vai jaunieša attīstības vajadzības, ja būs ievēroti pedagoģiskās darbības komponenti, tad neradīsies jautājums par apgūto mācību saturu.

Otrkārt, ir svarīgi, kādus jēdzienus lietojam. Manuprāt, neatbilstīgi ir vārdi „izglītotājs” un „izglītojamie”, jo šāda terminoloģija neatbilst cilvēka būtībai. No jauna izstrādātajos izglītības dokumentos tiek lietoti novecojuši termini un ir nekonsekvence to lietojumā, piemēram, termins tikums” iederas tautasdziesmās, reliģiskos rakstos (10 baušļu), bet ne audzināšanā 21. gadsimta skolā, kas ir vērsta uz mainīgo nākotni. Psiholoģijā ar vārdu „tikums” saista personības īpašības, kuras veidojas audzināšanas procesā un ir tā rezultāts. Dokumentā saskatu pretrunas: uzrakstītajā tekstā ir runa par attieksmēm, bet attēlotajās shēmās parādās tikumi kā rezultāts, jo tas ir ierakstīts Izglītības likumā, kas jārealizē. Pēc šīs analoģijas tad vajadzētu uzrakstīt VISUS faktus, jēdzienus un likumus, kas būtu jāzina, skolu beidzot.

Treškārt, politiku nedrīkst jaukt ar izglītības saturu, piemēram, kad runā par tikumiem. Domāju, ka mēs visi zinām, kā šis termins nonāca likumā… Izglītības saturā ir pamatzināšanas un prasmes, kas turpmākajā dzīvē attīstās par profesionālajām kompetencēm, ir zinātniski pamatotas zināšanas un to lietošanas prasmes, kas attīstās kā vispārējās kompetences, un ir personības attīstība, kuras rezultāts ir sociokulturālās kompetences un kas ietver prasmi izvēlēties sev atbilstīgo ticību vai pārliecību un atbildēt par savu izvēli. Nav pieļaujami, ka politiskas spēles ietekmē saturu skolā.

Rodas arvien lielāka pārliecība, ka vairākums no šiem projektiem, ko tagad mēdz saukt par izglītības reformu, ir tikai naudas apguves projekti.

A. Špona: Mēģināju uzrakstītajā atrast kādu kompetenci, kuru skolēns iegūs, apgūstot šo piedāvāto jauno saturu, bet man neizdevās. Kompetence ir zināšanās balstītas prasmes kā spēja darīt ar pozitīvu attieksmi, kas rada pašpieredzi. Piedāvātajā variantā trūkst cilvēka, viņa paša darbības.

 

Latvijas televīzijas 10. janvāra raidījumā „Tieša runa” šķita, ka sanākušie nerunā par bērnu kā dzīvu būtni, bet kā par lietu.

A. Špona: Piekrītu, jo nerunā par augošiem un dzīvot gribošiem cilvēkiem.

A. Šteinberga:Uzstādījums nav mūsdienīgs, jo mācību procesa centrā ir jānoliek nevis bērns, kā tiek runāts un rakstīts, bet gan sadarbības process. Bērns kļūst par līdzdalībnieku un ir iesaistīts mācību procesā. Jaunais saturs nemaina mācīšanas būtību, jo vecais labais veids, ka skolotājs māca bērnu, patlaban tiek pārnests attiecībā uz skolotājiem, jo ir kursi, kuros māca, kā būs jārealizē jaunais izglītības saturs. Bet skolotājs taču mācīsies darot! Neorganizējiet šos kursus un seminārus un ļaujiet skolotājiem darīt, citādi viņi kļūs bezatbildīgi! Atbildību uzņemas tie, kas izstrādā un vada šo procesu, pārējie ir izpildītāji. Visi vēlamies atbildīgu bērnu, pusaudzi un jaunieti – atbildīgu cilvēku mūsu sabiedrībā, bet kā par tādu var izaudzināt bezatbildīgs skolotājs, kuram neuzticas? Ja skolotājs prasa – dodiet paraugus, programmu, tas liecina, ka viņš ir bezatbildīgs.

A. Špona:Mācību procesā būtu iedzīvināma pieeja mācīties darot. Tas attiecas gan uz skolotāju, gan skolēniem. Skolotājs piedāvā satura variantus, lai skolēnam būtu iespēja izvēlēties, ko un kā mācīties. Bezgala svarīgas ir izvēles iespējas, bet tās netiek dotas. Vairāk būtu izmantojami skolēnu pašu resursi, viņu jau esošās zināšanas un prasmes, par kuru eksistenci viņi reizēm nemaz nezina – un tas ir viens no skolotāju uzdevumiem – atklāt skolēnam zināšanas par viņu pašu.

A. Šteinberga: Visvairāk mani šokē tas, ka neizmanto labos piemērus, kas jau ir Latvijā, piemēram, Jūrmalas Alternatīvā skola, kur jau 25 gadus darbojas kompetenču modelis. Noteicošie nav tikai izmērāmie rezultāti, kuri arī šajā skolā ir ievērojami. Tomēr svarīgākais – neesmu dzirdējusi negatīvas atsauksmes ne no skolēniem, ne no vecākiem, taču skolotājiem tur gan ir jāstrādā ļoti daudz.

A. Špona: Sadarbībā skolotājs mācās arī no saviem skolēniem. Par to, ka kaut kas nav kārtībā, liecina fakts, ja skolēni fiziski ir klasē, bet patiesībā guļ vai domās ir citur – tātad skolotājs neprot iesaistīt. Mazdēls no 1.  līdz 5. klasei mācījās sociālās zinības. Kad 5. klasē jautāju, ko viņš šajā priekšmetā mācījies, saņēmu atbildi: „Kā es to varu zināt, ko tur māca?!” Viņš nekavēja stundas, tomēr nebija ieguvis priekšstatu, par kādu mācību saturu ir runa.

A. Šteinberga:Projekta pozitīvais rezultāts būtu skolotāju izpratne, ko un kāpēc māca, un skolēnu zināšanas nebūtu fragmentāras, bet veidotu kopsakaru un noteiktu sistēmu: daba – cilvēki – sabiedrība.Manuprāt, var iztikt arī bez projekta, bet vajag labo gribu, piemēram, arī Ventspilī notiek skolotāju savstarpējā sadarbība un ir izstrādātas dažādas metodes. Atliek aizbraukt un iepazīt.Jūrmalas Alternatīvajā skolā un Ventspilī jau ir radīta sistēma, kura būtu aprakstāma un lietojama. Atliek paņemt un multiplicēt, tātad – ļaujiet darīt un attīstīties.

A. Špona: Nenoliedzami, projekta tapšanā iesaistītie skolotāji ir ieguldījuši lielu darbu, bet trūkst zinātniskās un pedagoģiski psiholoģiskās vadības un nostādnes par cilvēka un bērna attīstību mūsdienās. Tas ir liels mīnuss. Pieaugušais ir atbildīgs par bērna līdzsvarotu attīstību – fizisko, psihisko, sociālo, un neviens nav standarta bērns, tāpat kā nav standarta zināšanu. Nedrīkstētu būt arī standarta darbību. Nevienu mācību priekšmetu nevajadzētu sākt mācīt, kamēr nav radīta ieinteresētība, pozitīva attieksme un kamēr skolēni nemudina: „Skolotāj, mācīsimies fiziku, jo tas, ko stāstāt, ir tik interesanti!” Tā ir attieksme un audzināšana – ar to sākas mācīšanās. Tāpēc pēc svarīguma es sarindoju šādi: attieksmes, zināšanas, prasmes. Pirmais nebūs tikums, bet attieksme – pret sevi, pret citiem cilvēkiem, darbu, kultūru, sabiedrību, valsti.

A. Šteinberga: Kā psiholoģe varu piebilst, ka katrā bērna vecumposmā ir objektīvas attīstības vajadzības, piemēram, aizejot uz skolu, bērnam ļoti gribas mācīties, jo mainās attīstības vajadzības. Skolotājam pietiktu ar to, ka viņš zina – skolēns grib zināt – un savu pedagoģisko darbību organizē tā, lai šo vajadzību zināt apmierinātu. Ja objektīvās vajadzības skolā tiek nojauktas vai netiek ievērotas, tad bērns jau 2. klasē negribēs doties uz skolu.

Mans dēls 4. un 5. klasē uzdeva jautājumus, uz kuriem teicu – atbildes saņems, kad sāks mācīties fiziku un ķīmiju. Kad pienāca laiks, dēls neapmierināts teica, ka diemžēl stundās nesaņem atbildes uz šiem jautājumiem. Tas pats ir ar vērtību izpratni. Kad ir vidusskolas posms, ir vajadzība izzināt filozofijas pamatus, veidot savus uzskatus par dzīvi, veidot apzinātas vērtības. Ātrāk runāt par vērtībām nav jēgas, bet tikai tad, kad tās ir izprotamas un saprotamas. Katram attieksmju veidam ir jutīgais attīstības periods. Ir objektīvās vajadzības, kuras jārealizē, un, ja tās zinām un uz tām balstāmies, tad viss ir kārtībā. Uztraucamies, ka bērniem nav motivācijas, bet vispirms ir jāzina, vai tas, ko darām, atbilst viņa vecumam, vajadzībām. Diemžēl daudzi skolotāji to nezina vai varbūt ir aizmirsuši…

A. Špona: Jāņem vērā, ka visi bērni vai pusaudži nav vienādi, viņi ir ļoti atšķirīgi.

A. Šteinberga: Ceļš ir caur kopīgo un vispārīgo. Pirms 15 gadiem skolotāji iebilda, lai nestāsta par vecumposmiem, jo to viņi jau zinot, bet patlaban šķiet, ka nezina.

 

Vai projektā ir respektēti pirmsskolas vecumposma bērnu attīstības principi?

A. Šteinberga: Neesmu pārliecināta, vai autoritatīvi drīkst noteikt, ka bērnam sešu gadu vecumā ir jāsāk iet skolā. Tam varētu būt rekomendējošs raksturs. Galu galā ir taču kritēriji, pēc kā var noteikt bērna gatavību skolai.

A. Špona: Meitenēm varētu rekomendēt, bet ne zēniem.

A. Šteinberga: Jāņem vērā ne tikai dzimums, bet arī bioloģiskās un psiholoģiskās attīstības līmenis.

A. Špona: Projektā strādā astoņas sievietes un tikai trīs vīrieši. Zinu, ka Rīgā ir skola, kur strādā tikai sievietes un zēniem nav, pie kā pieiet un parunāties. Tas arī liek aizdomāties.

Mācīšanās ir pašizteikšanās. Ja cilvēks nedabū iespēju stundās izteikt sevi, tad viņš nezina, kas tālāk jādara ar sevi, lai mērķtiecīgi attīstītos. Brīvība ir brīvā griba un pašrealizācija. Ir minēta morāle: tad ir svarīgi, kā šo jēdzienu izprot. Morāle ir kārtība un ietver apzināšanos, attiecības, attieksmi un darbību. Svarīga ir ētika – un tā ir pienākums un atbildība. Patlaban skolā personības audzināšanas mērķis ir brīvība, patstāvība un atbildība. Ja apzinās savu pienākumu, tad to izpilda.

Ja skolēnam ir dota brīvība izvēlēties, tad viņš kļūst patstāvīgs un atbildīgs. Klasēs ar 25–30 skolēniem darbs var notikt grupās, bet ir svarīgi, lai tiek dota izvēle, lai skolēni paši nevis vienkārši risina uzdevumu, bet izvēlas to risināšanas veidu. Tad nebūs izglītotāja un izglītojamo – no šiem terminiem vajadzētu atbrīvoties gan formālajā, gan neformālajā saziņā.

Skolēns ir līdztiesīgs, bet ne vienlīdzīgs ar skolotāju. Skolēns par neskaidro jautā droši, un skolā viņam nav bail – lūk, tas ir svarīgi. Notiek pašpieredzes apmaiņa, bet projektā tā neparādās vai parādās ļoti maz.

Uz cilvēku attiecas pašpieredze, pašvērtējums, pašanalīze, pašregulācija, piemēram, ja neapmierina tas, ko un kā runā skolotājs, tad rodas vēlme viņam uzkliegt, bet varu sevi regulēt un būt pieklājīgs. Skolotājam ir jādara zināmi noteikumi klasē: kā uzvedamies, kā mācāmies, kā atskaitāmies utt.

Skolotājam ir vēlams būt ļoti kompetentam, lai nereducētu lietpratību uz lietu.

Matemātikā ir darbības ar skaitļiem, bet trūkst dzīves darbības. Ja cilvēks apjēdz procesus, piemēram, aprēķināt, cik un kādus materiālus iegādāties, lai izgatavotu virtuves skapīti vai izlīmētu tapetes zināma lieluma telpā, tad var pārnest domāšanu no viena procesa uz otru. Darbības procesa strukturālā pieeja ir subjektīvais mērķis, vajadzības, zināšanas, prasmes, pieredze, pieredzes apmaiņa, apmierinātība vai neapmierinātība ar darbu, produktu. Daudzi doktoranti pirmo reizi dzird, ka mācību procesam ir produkts, bet tās ir zināšanas, prasmes un kompetences, kas ir jānosauc un ko konkrētā dienā ir apguvis. Kā izmainījās attieksme, ja prata izmērīt sienas?Vai izmainījās attieksme pret reizrēķinu? Mācības tuvina dzīvei, jo iegūtais produkts dzīvē ir un būs vajadzīgs.

A. Šteinberga: Bieži ir dzirdēts, ka beigšu skolu un tad sākšu dzīvot”. Dēls izteicās, ka pabeigs skolu un tad mācīsies to, kas viņam ir vajadzīgs. Tas izklausās absurdi, bet laikam jau skolā daudzi skolotāji uzskata, ka skolā viņi strādā, bet dzīvo mājās un skolēnu darbu labošana mājās kaut ko atņem no viņu dzīves. Manuprāt, tas ir ļoti bīstams uzskats, jo profesija taču arī ir cilvēka dzīve. Attieksmes maiņai ir jānotiek cilvēku galvās, un tad varēs izmainīt attieksmi pret mācīšanu un mācīšanos un šīs izmaiņas atspoguļosies skolēnu attieksmē.

A. Špona:Ir nepieciešams diferencēt izvēles iespējas, tāpat diferencēt zināšanas un prasmes kā spēju darīt, jo, konstruējot kādu modeli, skolēns iegūs zināšanas, kas pirms tam bija diezgan abstraktas, īpaši, ja runājam par tehnoloģijām.

Pedagoģiski psiholoģiski pamatots mācīšanās process veicina bērnu uztveri, izpratni, lietošanu, atcerēšanos, bet daudzi skolotāji šo procesu nepārvalda. Katru klasi sākot, tas bērniem ir jāiemāca. Joprojām valda ilustratīvi izskaidrojošais, bet vajadzētu pāriet pie 21.gadsimtam atbilstīgā mācību procesa, t. i., problēmu mācīšanās. Nevis uztvert, atcerēties un skolotājam atstāstīt, bet uztvert, izveidot sev priekšstatu, tēlu par lietu, parādību, notikumu, izprast sakarības – un pie slēdziena par šo notikumu nonākam caur spriedumu. Barot skolēnus ar gataviem slēdzieniem 21. gadsimta skolāir nepiedodami! Ķīmijā, fizikā, bioloģijā skolotāji joprojām šos slēdzienus dod iemācīties, bet kompetence skolēnam radīsies tikai tad, ja pats nonāks pie slēdziena.

A. Šteinberga: RTU Inženierzinātņu vidusskolas skolēni mācās laboratorijās, jau 10. klasē nonāk vidē, kur redz pētniecisko procesu, iepazīst ne tikai mācību, bet arī zinātnisko pētniecību, piedalās šajos procesos. Šiem skolēniem 11. klasē jau ir individuālais plāns, un viņi zina, kurā studiju programmā tālāk studēs. Tas, protams, ir izņēmums, bet atbilst arī iecerētajam vispārīgajam kompetencēs balstītajam modelim.

A. Špona: Neizprotu, kas projektā domāts, rakstot par veselību un fiziskām aktivitātēm mācību jomā. Tās nav aktivitātes, bet darbības. Aktivitāte ir darbības mērs. Manuprāt, nepiedodami, ka nekur neparādās jēdziens „audzināšana”, bet ir tikai attieksmes, kas ir audzināšanas priekšmets. Lietderīgi būtu saturā runāt par audzinošām mācībām. Jebkurš solis sākas ar attieksmi pret priekšmetu, kas ir jāapgūst.

A. Šteinberga: Attiecībā pret jebko, ko mainām, visvieglāk ir izmainīt darbību, piemēram, piecelties un aiziet, bet, lai apzinātos, kāpēc tas ir vai nav pieņemami, ir nepieciešams daudz ilgāks laiks.

Priekšstats, ka matemātika attīsta domāšanu, ir aplams,toties visi to atkārto kā papagaiļi. Matemātika attīsta domāšanu tikai tad, ja cilvēks, kurš ir apguvis noteiktas matemātiskas likumsakarības, var izskaidrot, kā nonāk pie šā procesa un rezultāta. Ja ir apgūtas noteiktas matemātiskās likumsakarības, nevis formulas, tad tās var sākt lietot jebkurā jomā – mākslā, mūzikā, tehnoloģijās. Pati matemātika nedod priekšroku domāšanas attīstībā.

Ja cilvēks ir par sevi pārliecināts, prot izvirzīt mērķus, izvēlēties un domāt par domāšanas procesu, tad to varēs darīt jebkurā vietā – Latvijā, ASV, Krievijā. Vidi var apgūt, ja ir ielikts pamats – personības attīstība, ko nodrošina pedagoģija un psiholoģija. Ja skolotājs darbojas atbilstīgi šo zinātņu teorijai un praksei, tad priekšmetu zinātņu saturs tiek apgūts daudz vienkāršāk.

 

Komentāri:




lasu un brīnos

23.02.2018 18:02

"Rodas arvien lielāka pārliecība, ka vairākums no šiem projektiem, ko tagad mēdz saukt par izglītības reformu, ir tikai naudas apguves projekti". SKAISTI!!!

Citi lasītāji iesaka:


E-pasts:
Parole
Reģistrēties
Skolas soma

Bērnu drošība

Pirmklasnieks

Latvijas Izglītības Vadītāju asociācija

LIZDA

Atziņas

Lai spētu dzīvot, darboties un gūt panākumus mūsdienu pasaulē, ikvienam cilvēkam ir jāspēj efektīvi domāt, veidot efektīvas attiecības un efektīvi strādāt, jo izglītība savā augstākajā izpausmē ir tapšanas process.
Marks Prenskis (Mark Prensky), izglītības pētnieks


Gadās arī tā...

No skolēnu domrakstiem:
Edgars šajā darbā ir izveidots kā aizmāršības tēls. Bet Kristīne kā idioloģiska persona, kam sliktas īpašības praktiski nav novērojamas.

 

Kontakti

Laikraksts „Izglītība un Kultūra”

Laikraksta „Izglītība un Kultūra” elektroniskais pielikums „Pirmsskolas Izglītība”

Galvenā redaktore — Daiga Kļanska

daiga.klanska@izglitiba-kultura.lv

Tālr. 29808301

 

Elektroniskais žurnāls „Vecākiem”

Galvenā redaktore — Vita Pļaviņa

vecakiem@izglitiba-kultura.lv

Tālr. 29190557

 

Abonēšanas, reklāmas un mārketinga vadītājs: Andris Barkāns

info@izglitiba-kultura.lv

reklama@izglitiba-kultura.lv

Tālr. 67096393; 25628748

 

Literārā redaktore: Zigrīda Purvlīce

redakcija@izglitiba-kultura.lv

 

Maketētāja: Linda Prātniece

redakcija@izglitiba-kultura.lv

 

Izdevēja SIA „AB konsultants” rekvizīti:

Reģ. Nr. 40103361805

Juridiskā adrese: Stabu iela 46/48–61, Rīga, LV-1011 

Biroja adrese: Dzirnavu iela 21, Rīga, LV-1010

Banka: AS „Swedbank”

Kods: HABALV22

Konts: LV78HABA0551030067643

 

Stingri aizliegts portālā www.izglitiba-kultura.lv un avīzē "Izglītība un Kultūra" publicētos materiālus kopēt, pārpublicēt, reproducēt, izplatīt, tulkot vai jebkādā citā veidā rīkoties bez redakcijas rakstiskas piekrišanas. Ja rakstiska atļauja no laikraksta redakcijas ir saņemta, obligāti ir jānorāda atsauce uz laikrakstu „Izglītība un Kultūra”.

Publikācijās paustais viedoklis ne vienmēr atspoguļo redakcijas viedokli.