Kontakti    Reklāma
   

Seko līdzi jaunumiem: Twitter Draugiem.lv Facebook
Sākums Raksti e-žurnāls Vecākiem e-Pirmsskolas Izglītība Abonēt

Gudrības skola

Autors: Jānis Martinsons @ 09.02.2010

Uzdevums un mērķis

 

Zināšanu mācīšanās tagad pastāvošajās skolās audzēkņiem ir nepatīkama. Jaukākās atmiņas no skolas laikiem saistās ar to, kas atrodas ārpus zināšanu iegaumēšanas, t. i., ar skolas sabiedrisko dzīvi, sarīkojumiem, ekskursijām, draudzīgu attiecību nodibināšanu. Svarīgs ir apstāklis, ka skolu audzēkņi nonāk līdzīga vecuma jauniešu pulkā, kam visiem ir kopīgas intereses. Tas viss padara skolas apmeklēšanu patīkamāku un palīdz mazināt piespiestās zināšanu uzņemšanas radīto pretīgumu.

Ir gan arī zināšanu skolu tiešajā darbā daži brīži, kurus audzēkņi ar patiku atceras. Tie ir brīži, kuros iemirdzas kāds stars no gudrības un patiesības gaismas. Šādu gaišu brīžu, kad gudrs audzinātājs var veikt to audzināšanu, kādu diktē viņa sirdsapziņa, ir maz mūslaiku skolās. Tie iespējami tagad vienīgi kopīgajās rīta sanāksmēs, mācību dienu, nedēļu vai gadu uzsākot vai nobeidzot, jo programmas prasības šeit vēl nav iespiedušās. Tiem pielīdzināmi visi tie gadījumi, kad skolotāji izmanto katru mirkli, lai izrautos no visiem nepatīkamā, programmā paredzētā un kavētos pie tā, kas saista un interesē abas puses – ir audzinātāju, ir audzēkni. Tā, piemēram, mācību noslēguma pēdējās stundās, kad vairs nenotiek uzdotā atprasīšana un jaunās mācību vielas izskaidrojums, skolotāji stāsta savus pieredzējumus un novērojumus vai arī lasa rakstnieku darbus, kas visiem interesē. Šajos brīžos var brīvi atraisīties skolotāja jūtas, ir iespējama svarīgu un ierosinošu izteicienu pieminēšana, kas attīsta gudrību. Ar interesi un sirds dedzību teiktais rod interesi un dzirdīgas ausis arī klausītājos. Ar sevišķu patiku audzēkņi uzņem un iegaumē dažāda veida norādījumus par gudrību, ko atsevišķi audzinātāji vienmēr cenšas sniegt ārpus programmas un ko jaunieši var uzņemt brīvi, nepiespiesti, ko tiem neprasa atcerēties un atkārtot un kas viņus visvairāk izglīto.

Šīs trūcīgās, bet īstās izglītības iegūšana tagadējās skolās notiek "starp citu", dažreiz zagšus, neatjauti un slepeni, un tāpēc tai var veltīt samērā maz laika, jo programmās tai vieta nav paredzēta. No skolotāju snieguma zināšanu skolās tomēr audzēkņiem patīk visvairāk šis ārpus programmas mācītais, un tie ilgi atceras tos skolotājus, kas viņus ir centušies izglītot, turpretī tos, kas apmierinās tikai ar programmā noteiktās vielas izskaidrojumu, aizmirst tikpat ātri, kā sausos zināšanu faktus.

Visai darba gaitai skolās vajadzētu būt gaišai, apgarotai, prieka pilnai, kas iespējams vienīgi tad, ja audzinātāji var justies brīvi mācību vielas izvēlē un audzēkņi savukārt šīs mācības var brīvi un nepiespiesti noklausīties. Visam, ko tagad pastāvošajās skolās māca slepeni un neatļauti, būtu jākļūst par galveno mācību saturu, kam jāveltī vislielākā uzmanība un jāziedo viss laiks. Kam tagad izcili audzinātāji pievēršas paši bez norādījuma un atļaujas, tam skolās būtu jābūt visu audzinātāju galvenajam uzdevumam. Šo uzdevumu varēs veikt skolas, kas nebūs spiestas audzēkņiem mācīt neinteresantās zināšanas, bet kas mācīs, kā jādzīvo, kas vairos audzēkņos gudrību, tāpēc šīs skolas varam saukt par gudrības skolām.

Ir daudzi, kas jūt, ka pastāvošajās skolās bērnus spiež mācīties nederīgas zināšanas un nemāca to, kas tiem būtu visvairāk vajadzīgs. Bet tikai nedaudziem ir drosme to atklāti pateikt, un vēl mazāk ir to ,kas uzdrošinās pretoties obligātajai bērnu sūtīšanai zināšanu skolās. Apbrīnojama tāpēc ir kādas mātes rīcība Anglijā, kura ir atteikusies sūtīt savus četrus bērnus skolā, kaut arī viņai par to bija jāsaņem sods. Šī māte ir uzskatījusi, ka viņai pašai ir tiesības bērnus audzināt. Viņa ir paskaidrojusi amatpersonām, ka, pēc viņas pārliecības, bērniem jāļauj attīstīties dabīgi kā plaukstošām puķēm, kuras arī nevar piespiest atvērties ar skolas grāmatu palīdzību. Bez tam viņa norādījusi, ka tā mācot bērniem skaidri runāt, labi uzvesties, kā arī tīrību, laipnību, apdomību un maigumu, ko viņa uzskatot par svarīgāku nekā lasīšana, rakstīšana un aritmētika. Tas nozīmē, ka viņa gluži pamatoti gudrības attīstīšanu ir uzskatījusi par vērtīgāku nekā zināšanu mācīšanu. Ar savu rīcību viņa katrā ziņā ir vairāk izglītojusi savus bērnus, nekā to dara pastāvošās skolas. Tas, ko māte ir centusies darīt, būtu jāveic gudrības skolām. Angļu domātājs J. Raskins savas grāmatas "Unto this Last" ievadā arī norāda, ka būtu jādibina tādas skolas, kurās mācītu maiguma un taisnīguma paradumus, veselības kopšanas likumus.
Austrālietis Begbī (H. G. S. Begbie) kritizējot pastāvošās skolas, raksta: "Audzināšanas sistēma, kurā pārbaudījumi ir vissvarīgākais faktors, ir nepilnīga un vienpusīga, tur rakstura attīstība bieži paliek neievērota. Īsta audzināšana aptver visu dzīvi un rakstura attīstīšanu. Skolām un universitātēm vajadzētu raudzīties, lai viņu audzēkņus mācītu, kā dzīvot, nevis kā iegūt nepieciešamo dzīves iztiku."
Vajadzību reformēt esošās skolas ir izjutis jau L. Tolstojs. Viņa ieteikto un praksē (Jasnaja Poļana skolā) izmēģināto reformu galvenie principi minēti tālāk šinī nodaļā.
Lai skolās audzēkņi varētu attīstīt sevī esošo gudrību un iegūt īstu izglītību, būtu jāseko ķīniešu senajam paraugam, nodarbojoties galvenokārt ar filozofu un gudrības aprakstītāju mācības studijām. Angļu filozofs B. Rassels (B. Russel) norāda, ka Ķīnā "vecā mācīšana bija ļoti šaura. Tā bija nekritiska ķīniešu klasiķu un viņu atzīto komentatoru studēšana." (Scepticas Essays, 104. lpp.). Ķīniešu domātājs Lin Jutangs saka: "Rietumos ir tik daudz speciālu zināšanu un tik maz humanitāru zināšanu, kamēr Ķīnā daudz vairāk pievēršas problēmām, turpretī tur nav speciālo zinātņu." (The Importance of Living, 397. lpp.). Šī dzīves problēmu mācīšana skolās laikam tomēr ir bijusi ārkārtīgi nozīmīga un svētīga, jo tā ir veidojusi un ietekmējusi visas ķīniešu tautas uzskatus un dzīves kārtību. Šai mācīšanai ķīniešu garīgās dzīves veidošanā pozitīvā virzienā ir bijuši daudz lielāki panākumi nekā visai Rietumu pasaules zināšanu mācīšanai. Ķīniešu sadzīvē valda mērenība, laipnība un miers, kādu māca viņu domātāji. Tā Laotse saka: "Gudrais dzīvo pasaulē mierīgi, harmoniski." Ķīnā nepazīst trako steigu, nemieru un aktivitāti, kāda valda Rietumu pasaulē. Varam tikai pievienoties B. Rassela vārdiem: "Ja visa pasaule būtu kā Ķīna, visa pasaule varētu būt laimīga." (Scepticas Essays, 108. lpp.) Ja jaunākos laikos arī Ķīniešu skolās ieviešas Rietumu zemju atzītie mācību priekšmeti, un ar to mācīšana it kā ir kļuvusi plašāka, tad tas gan šai tautai drīzāk nāks par ļaunu, nekā par labu.

 

Ceļā uz gudrības skolu

Ceļā uz gudrības skolu tipu atrodas daudzās zemēs pastāvošās tautas augstskolas. Lai gan tās ir zināšanu skolas, kurās audzēkņi lielāko tiesu gūst praktiskai dzīvei nepieciešamās zināšanas, tomēr tanīs ir jau daudz kas pozitīvs. Tā, piemēram, Dānijā pastāvošo tautas augstskolu apmeklēšana ir brīva un tanīs nav noteiktas programmas. Tā kā to darbības lauks nav ierobežots ar programmu noteikumiem, tad daži šo skolu skolotāji ir mēģinājuši nodarboties ar gudrības jautājumiem. Interesants ir konstatējums, ka vienā no šīm augstskolām vislielākais audzēkņu pieplūdums esot tāpēc, ka kāds skolotājs tur ar audzēkņiem iztirzājot svētā Augustīna rakstus un ar šo tematu atsedzot daudz sadzīves problēmu, interesantā veidā, kā to norāda A. Aizsilnieks rakstā "Brīvā un obligātā skola" (Laikr. "Latvija", 1954. g. 4. dec.). Tas liecina, ka cilvēku interese par gudrības problēmām ir liela visur, tāpēc vajadzība pēc gudrības skolām ir tik liela.

Lai sekmētu cilvēku izglītošanu un cilvēcīguma vairošanu, ir jādibina gudrības skolas. Gudrības skolu uzdevums ir izglītot to apmeklētājus, attīstot viņos gudra cilvēka īpašības – pazemību, pieticību un cilvēku mīlestību, tādā kārtā veidojot viņus par labas, laipnas un cēlas sirds cilvēkiem, t.i., vairojot viņos cilvēcīgumu. Gudrības skolām jābūt garīguma vairotājām un cilvēku garīguma audzinātājām. Bet to vislabāk var veikt, izkopjot skolu apmeklētāju jūtu pasauli, viņu sirdis un dvēseles, kā to ir atzinis arī indiešu gudrais M. K. Gandijs, teikdams: "Ar garīgu audzināšanu es saprotu sirds audzināšanu." („Al1 Men are Broth¬ers", 151. lpp.). Domātājs un rakstnieks K. Raudive ir teicis: "Nepietiek vienīgi ar augstiem vārdiem un ticību, ka cilvēks savā būtībā ir labs. Te vajadzīga pacietīga un radikāla cilvēka sirds pāraudzināšana, un, iekams praktiski nekas netiek darīts, tikmēr visi skaistie vārdi un augstās frāzes ir tikai gaisa pilis." („Sapņi un īstenība", 45 lpp.).

Gudrības skolās būtu jāmāca viss tas, kas ir patiesi vērtīgs, svarīgs, kas izglīto, dara labākus un ceļ ikviena cilvēka garīgo līmeni, atmetot visu pārējo, mazsvarīgo un mazvērtīgo, kas neveicina esošās gudrības attīstību. Sauso zināšanu faktu "iekalšanas" vietā gudrības skolās jānotiek brīvai un nepiespiestai visu to jautājumu apskatei, kas rodas mēģinot iet pa gudrības ceļu. Gudrības skolām jānodarbojas ar gudra cilvēka dzīves ceļa pētīšanu. Gudru vīru izteiktie uzskati ir vērtīgākais, kas vien var būt garīguma laukā. Būtu dabīgi, ka viņu mācību studētu visi, kas tai ierādītu pirmo vietu ne tikai skolās, bet arī dzīvē, kā tas ir bijis Ķīnā. Ķīniešu filozofs Lin Jutangs saka: "Ķīnā dzīves gudrības studijas bija domātāju galvenā nodarbošanās." (The Importance of Living, 399. lpp) Tagad turpretī, kad pasaulē valda zināšanas, kas, salīdzinot ar gudrību, ir tomēr pavisam mazvērtīgas, gudrības problēmas ir pamestas novārtā. Visiem māca un iegalvo, ka zināšanas ir vērtīgākais pēc kā dzīvē jācenšas. Un tomēr, ja mēs neinteresējamies par gudrību, tas nozīmē, ka mēs svarīgāko atstājam neievērotu un tā vietā pievēršamies nenozīmīgiem sīkumiem. Vienpusīgas prāta spēju izkopšanas dēļ vairojas nejūtīgums un necilvēcīgums, tāpat kā pārmērīga fizisko spēku attīstīšana vairo cilvēkā dzīvnieciskumu. Turpretī dvēseles un sirds pozitīvo īpašību veidošana vairo cilvēcīgumu un garīgumu. Cilvēcīguma un gudrības nekad nevar būt par daudz, tāpēc to vairošanas centieniem ikviens var pievērties neierobežotā mērā, protams, ja vien tanī jau sastopami gudra cilvēka tikumu sākumi. Gandijs ir teicis: "Cilvēku inteliģences progress ir ierobežots, bet sirds īpašību attīstība nepazīst robežu." (All Men are Brothers, 168. lpp.) Gudrības skolās jau no mazām dienām audzēkņi jāradina skatīties gudrības un patiesības gaismā, kas plūst no garīguma cilvēku darbiem. Kavēšanās pārdomās pie visa, kas teikts par gudrību, mums atļauj pavisam nemanot uzņemt sevī vērtīgus norādījumus. Šī ieslēgšanās garīgi augstu stāvošu cilvēku uzskatu lokā un sevis veidošana saskaņā ar šiem uzskatiem ir tā, ko varam dēvēt par īsto sevis izglītošanu. Pēc zināma laika mēs esam kļuvuši jau citi cilvēki, mūsu izturēšanās, pārliecība un nostāja dažādos dzīves gadījumos ir mainījusies salīdzinot ar iepriekšējo. Viss jaunais un vērtīgais ir uzņemts, pārstrādājot to un piemērojot katra īpatnībām. Ja tas notiktu jau skolas laikā, tad gudrības skolas būtu sasniegušas savu mērķi.

Gudrības skolu uzdevums ir gatavot gudrības ceļa gājējus, kas būtu spējīgi arī citiem rādīt pareizo ceļu. Lai šādus cilvēkus sagatavotu, skolās ne tikai jāmāca viss, kas nepieciešamas gudrības ceļa gājējam, bet jāprasa arī to ik brīdi ievērot. Jaunatne jāievada pareizajā ceļā, lai tā spētu šīs gaitas turpināt arī vēlāk dzīvē. Ja arī daudzi nespēj gudrību sevī attīstīt un iet pa gudrības ceļu, jo tiem trūkst vēlēšanās būt pazemīgiem un pieticīgiem cilvēku mīļotājiem, tomēr nedrīkstētu attiekties no pareizā ceļa rādīšanas visiem. Kurā mājo gudrība, tam katrs gudrības skolas norādījums būs sevišķi noderīgs, bet arī pārējie mēģinās ievērot mācīto, kaut arī ar mazākiem panākumiem. Zināšanu skolās arī neviens neprasa, vai audzēkņi spēj iegaumēt zināšanas, bet piespiež visus mācīties. Tad jau labāk un svarīgāk ir aicināt skolu apmeklētājus interesēties par gudrības ceļu, neprasot, kas pa to spēs iet. Ja turpretī ar gudrības problēmām skolās neiepazīstina, tad maldīgus ceļus staigā ne tikai tie, kam gudrības trūkst, bet arī tie, kuri spēj gudrību vairot, jo tās sākumi viņos jau ir atrodami.

Gudrības attīstīšana

Tā kā izglītošana, t.i., gudrības attīstīšana audzēkņos ir daudz svarīgāka nekā zināšanu mācīšana, tad visām skolām vajadzētu būt gudrības skolām. Tām pilnīgi būtu jāaizstāj esošās pamatskolas, vidusskolas un augstskolas. Līdz ar to izbeigsies tagad tik izplatītā un mākslīgi kāpinātā vienpusīgā pievēršanās zināšanām. Lielā daļa zināšanu, kuras māca pastāvošajās skolās, gudrības ceļa gājējam ir nevajadzīgas, kā jau iepriekš norādīts. Tāpat arī vairums no tiem amatiem, kurus mūslaiku materiālistiski noskaņotā sabiedrība uzskata par svarīgiem un kuriem gatavo jaunatni, ir jāatzīst par pilnīgi liekiem.

Praktiskajam darbam nepieciešamās zināšanas un dzīvē vajadzīgie amati jāmācās pie šo amatu pratējiem un nevis skolās, kā to tagad dara. Arī līdz šim pastāvošajās amatnieku skolās un augstskolu speciālajās fakultātēs galvenā un gandrīz vienīgā amata mācīšanās notiek praktiskajos darbos, bet tā ir jāatzīst par nepilnīgu un nepietiekamu, lai amatu kaut vai nedaudz iemācītos.* Teorētiskās zināšanas ir jāiegaumē, lai izturētu pārbaudījumus un beigtu skolas. Pēc skolas gaitu nobeigšanas drīz vien visas zināšanas izzūd no atmiņas uz visiem laikiem. Ja amatu skolu un augstskolu beidzēji būtu atklāti, tad tiem visiem būtu jāatzīstas, ka pēc skolu diplomu saņemšanas tie amatu nemaz vēl neprot un ka tikai praktiskajā darbā īsti sākas amata mācīšanās.**

Tikai tad arī pamazām ir jāatkārto vai īstenībā gan jāmācās par jaunu arī viss tas, kas vajadzīgs no teorētiskajām zināšanām. Vai tad nav labāk amatu mācīties tūlīt praktiskajā darbā pie amatniekiem un no tiem arī iegūt nepieciešamās teorētiskās zināšanas, nekā lieki kavēt ilgus gadus skolā, mācoties daudzas savam darbam pilnīgi nevajadzīgas zināšanas? Veltīga ir aizbildināšanās, ka jāiegūst vispārējā izglītība, jo, kā jau aizrādīts, zināšanas audzēkņus neizglīto. Vispārējo izglītību visi amatnieki varētu iegūt vienīgi gudrības skolās, kuras tie apmeklētu kā pirms, tā pēc amata mācīšanās un pēc iespējas arī amata mācīšanās laikā. Ja daži amati prasa teorētiskās zināšanas tādā vairumā, ka to mācīšanai būtu jāveltī īpašs laiks, tad šim teorētiskajam kursam jābūt pēc iespējas īsākam un tajā jāietilpst tikai speciālajām amata zināšanām. Šīs zināšanas jāizskaidro neprasot tās paturēt atmiņā un nepārbaudot, cik katrs no tām atceras, bet cenšoties tās nostiprināt tūlīt praktiskajā darbā.
Iegūstot zināšanas pie amatniekiem un mācoties praktisko darbu tikai savā specialitātē, neviens nebūs spiests iegaumēt tās zināšanas, kas varbūt nepieciešamas citiem amatniekiem un kuras tagad zināšanu skolās piespiež mācīties visiem. Līdzšinējās zināšanu skolas tad varēs izbeigt savu darbību un skolu jaunatne būs brīva no to obligātajām prasībām un vergu audzināšanas paņēmieniem, kas jauniešus tagad nospiež kā smags slogs.

 

 

* skolotāju institūtā Latvijā prasīja tikai septiņas praktiskā darba stundas no katra audzēkņa, kas nekādu amata māku nespēja dot.

** Patiesības un atklātības mīļotāja A. Dž. Kronina romānā "Citadele" jauns ārsts pēc augstskolas beigšanas atzīstas: "Kad es dabūju diplomu, es biju sabiedrībai vairāk bīstams nekā noderīgs... Visu, ko tagad zinu, esmu mācījies pēc tam."

 

 

Jānis Martinsons

skolotājs, jurists, filozofs un reformators

Avots: www.humped.lv

Komentāri:




Citi lasītāji iesaka:



Kontakti

Izdevniecības vadītāja: Violeta Brenčeva

Tālr. 26002264

E-pasts: info@izglitiba-kultura.lv

Izdevniecības galvenā redaktore: Vita Pļaviņa

Tālr. 29190557

E-pasts: redakcija@izglitiba-kultura.lv 

vecakiem@izglitiba-kultura.lv

 

 

Laikraksts "Izglītība un Kultūra"

Laikraksta "Izglītība un Kultūra" elektroniskais pielikums "Pirmsskolas Izglītība"

Elektroniskais žurnāls „Vecākiem”

No 2019. gada augusta e-izdevumus izdod SIA "V-Media" (Reģ.nr. 4010336926) un SIA "Unigunde" (50003635891)