Pirkt e-laikrakstu  Laikraksta tirdzniecības vietas    Kontakti    Reklāma
   

Seko līdzi jaunumiem: Twitter Draugiem.lv Facebook
Sākums Raksti Interešu izglītība e-žurnāls Vecākiem e-Pirmsskolas Izglītība Abonēt

Trīs aktuālie darbi: jaunais izglītības saturs, finansējums pedagogu algām un zinātnei

Autors: Daiga Kļanska @ 24.01.2019

Trīs aktuālie darbi: jaunais izglītības saturs, finansējums pedagogu algām un zinātnei
Foto: Ieva Ābele, Saeimas administrācija

 

23. janvārī Saeima apstiprināja Krišjāņa Kariņa („Jaunā Vienotība”) valdību, kurā izglītības un zinātnes ministres amats uzticēts Rēzeknes Tehnoloģiju akadēmijas (RTA) profesorei, filoloģei, Jaunās konservatīvās partijas (JKP) biedrei Ilgai Šuplinskai. Intervijā laikrakstam „Izglītība un Kultūra” viņa stāsta par jaunās valdības plānotajiem darbiem izglītības un zinātnes nozarē.

 

 

 

Kuri izglītības jomā ir trīs neatliekamie darbi, kas iekļauti valdības deklarācijā?

Ieejot Izglītības un zinātnes ministrijā (IZM) un ieraugot pašreizējo situāciju, iespējams, kaut kas mainīsies, bet līdz šim, rakstot Ministru prezidenta amata kandidāta Krišjāņa Kariņa veidotās valdības deklarāciju un tiekoties ar izglītības darbiniekiem, ir skaidrs, ka viens no galvenajiem jautājumiem būs pārskatīt, meklēt un piesaistīt finansējumu, lai varētu izpildīt pagājušajā gadā valdības apstiprināto pedagogu darba samaksas pieauguma grafiku. Pēc Finanšu ministrijas teiktā, tam nepieciešami 40 miljoni eiro, kas 2019. gada budžetā nav paredzēti. Papildfinansējums ir nepieciešams jau ar šā gada 1. septembri.

Otrs aktuālais darbs ir jaunā kompetenču pieeja, kas mani interesē arī personīgi. Esmu sekojusi tās sabiedriskajai apspriešanai, bet, tā kā nestrādāju skolā, man ir virkne jautājumu. Es patiešām gribu redzēt, cik tālu projekta veidotāji ir tikuši. Ir labi, ka ir 100 pilotskolu, ir labi, ka aptuveni puse pedagogu ir iesaistīti kursos. Saprotu, ka digitālo mācību līdzekļu rakstīšanas process nesokas tik raiti, kā gribētos. Taču reforma ir vajadzīga pēc būtības. Arī saturiski tā mani saista, jo tiek respektēta bērna iepriekšējā pieredze, ir izvēlēta holistiskā pieeja, kur bērns mācās ne tikai vienu mācību priekšmetu, bet redz un saprot kopsakarības. Man pašai problēma vienmēr ir bijusi iespējamās metodikas izvēle – tā, lai efektīvāk sasniegtu rezultātu. Strādāju RTA, kur valodas skolotāji apgūst arī moduli „Latgalistika”, docēju kursā „Folkloras un literatūras didaktika” (manā kompetencē ir literatūras didaktika). Nevēlos strādāt ar materiālu, kas ir novecojis, tāpēc konsultējos ar kolēģiem, bet esmu redzējusi tikai eksperimentālās programmas līdz 9. klasei, taču mani visvairāk interesē vidusskolas posms – lai izprastu, kā veidot pāreju, kādas ir pamatatšķirības starp tradicionālo un kompetencēs balstīto pieeju.

Piedalījos novadmācības kursa izstrādē un ievēroju lielas līdzības, piemēram, ir labi, ka ir mainīti pamatteksti, ir bērnam izprotamas tēmas – no tuvāk zināmā līdz mazāk zināmajam. Taču īsti neredzu modeli: kā skolotājs stundā strādā, kas ir paredzamais rezultāts, uz ko skolēnu sagatavo; pietrūkst precīzākas vērtēšanas sistēmas. Vai tā ir skolēna spēju un prasmju attīstīšana viņam optimālā līmenī? Manuprāt, diagnostikai tik un tā ir jābūt. Kad tikos ar savas dzimtās Dagdas vidusskolas skolotājiem, viņi teica, ka reforma ir pieņemama, jau šobrīd dažādu priekšmetu skolotāji sadarbojas, saskaņo tēmas, bet visus uztrauc neziņa – kādam rezultātam skolēnus gatavo. Skolotāji priecājas, ka prasmes valodā vairs nav vērstas tikai uz gramatikas apguvi, kā tas ir patlaban. Klasē mācās dažādu tautību bērni, tādēļ tiek uzsvērta komunikatīvā prasme. Sekojot sava bērna pildāmajiem uzdevumiem 5. klasē, arī es dažkārt neizprotu, kādēļ tik ļoti tiek akcentēta tieši plika gramatika. Protams, vidusskolā ir jāprot rakstīt gramatiski pareizi, bet sākumskolas un pamatskolas posmā būtu jādiferencē skolēna spēju potence, jāpalīdz veidot izglītojamā individuālo domāšanas un rakstīšanas stilu, tad saprotamāka kļūst izvēle turpināt studijas un iegūt augstāko izglītību vai apgūt kādu amatu.

 

Vai, apgūstot tikai komunikatīvās prasmes, zaudētāji nebūs latvieši?

Nevar tā nepārprotami atbildēt. Šķiet, vieta tukša nepaliek, attīstās citas spējas, piemēram, digitālās prasmes, kas varbūt ir pat svarīgākas par pareizrakstības prasmēm. Kad runāju, pareizrakstību nepārbauda, svarīgi, vai ir saprotams teiktais, vai izteikumiem ir loģiska struktūra. Mūsdienās ir gana daudz tādu pienākumu un amatu, kur tieši komunikatīvā kompetence ir noteicošā.

 

Kad lasu Ministru kabineta noteikumu anotāciju, tad redzu pieminētos rezultātus – teikumu ir daudz, bet doma nav izprotama.

Tā, manuprāt, ir specifiskā juridiskā valoda.

 

Tā pat nav juridiskā terminoloģija, vien bezjēdzīgi garš apraksts, kas traucē uztvert galveno ideju, piemēram, ka centralizēto eksāmenu rezultāti matemātikā tiks ņemti vērā, izvēloties studijas jebkurā specialitātē.

Jūs minējāt saturu, bet kurš ir trešais svarīgais darbs?

Samazinātais zinātnes bāzes finansējums kopš 2007. gada nav atjaunots. Patlaban tam nopietnu uzmanību pievērš arī Jauno zinātnieku asociācija, Latvijas Zinātņu akadēmija, Rektoru padome, tāpat tiek runāts, ka jāpārskata kvalitātes kritēriji, pēc kādiem piešķir finansējumu.

No savas pieredzes varu teikt, ka, pateicoties spēcīgam humanitārā virziena kolektīvam RTA, līdz pat 2014. gadam varējām daudz paveikt, gan iedibinot starpdisciplinārus pētījumus, gan intensīvi sadarbojoties ar ārzemju kolēģiem, piedāvājot daudzveidīgus zinātniskus un populārzinātniskus rezultātus mūsu sabiedrībai. Tad sekoja studentu skaita kritums, ierobežojumi starptautiskā finansējuma saņemšanai reģionālajām augstskolām. Ja zinātniskā slodze ir 0,25, tad nav iespējas izdzīvot, lai kā vēlētos strādāt zinātnisko darbu. Lai uzrakstītu kvalitatīvu projektu, studenti ir nepieciešami ideju turpinājumam, rezultātu pēctecībai, tādēļ veidojas riņķa dancis. Var saņemt pētniecības grantus, apmierināt savas – pētnieka – ambīcijas, nozarē var atklāt fundamentālas parādības, bet, ja nav sadarbības partneru un netiek piesaistītas lielākas finanses un studenti, tad to nevar uzskatīt par būtisku sasniegumu un atzīstamu rezultātu.

 

Vai visi trīs šie jautājumi ir arī valdības deklarācijā?

Jā, kā arī iekļautas visas jomas, kas ir IZM pārziņā, piemēram, turpināt atbalstīt iekļaujošo izglītību, protams, domājot par finansējuma piesaisti.

 

Patlaban, ja klasē ir visdažādākie bērni, arī divi vai vairāki ar īpašām vajadzībām un skolotājs ir viens, nodrošināt kvalitatīvu mācību procesu visiem nav iespējams. Vai ir domāts, kā pilnveidot mācību procesu, nodrošināt skolotājam palīgu?

Šo problēmu definē mana partijas biedre Anita Muižniece – viņai ir pieredze darbā skolā, viņa ir strādājusi arī jaunā satura izstrādē. JKP rindās ir daudz cilvēku, kas šo tematiku pēta un aktualizē. Ļoti ceru uz viņu atbalstu, bet arī pati redzu, ka iekļaujošā izglītība ir definēta dokumentos, vienlaikus realitātē šī aina ir vairāk nekā neskaidra.

 

Pastāvošais formāts ir graujošs gan bērniem ar īpašajām vajadzībām, gan pārējiem. Savstarpējā komunikācijā novērojama arvien lielāka agresija, to paspilgtina arī agresīva satura īpatsvars plašsaziņas līdzekļos, ko bērni nekontrolēti skatās mājās utt., tā ka ir grūti zināt, kas notiek bērnu psihē.

Audzinu pusaudzi un novēroju, ka arī viņa attieksme pret skolu nav visai pozitīva, sarunās mēģinu motivēt. Viņam ir spējas, bet darāmajam nesaskata jēgu.

 

Kas būtu jāmaina, lai nerastos šāda nepatika?

Bērni vairs nav vienkārši apsēdināmi solos. Salīdzinu ar redzēto Starptautiskajā vidusskolā „Ekziperī”, kur 1. klases telpā ir izklāts ērts paklājs. Arī mana meita mājas darbus pildīja tikai uz grīdas, sākumā mēģināju protestēt, bet sapratu, ka bērni tagad ir pavisam citādi. Dēlu skolā mēģināja lauzt, liekot rātni sēdēt solā; starpbrīdī arī nākas sēdēt, jo skolā nav plašu gaiteņu. Ko tas nozīmē aktīvam un vitālam bērnam? Viņš kādu laiku cietīs, bet būs reize, kad uzsprāgs. Ja vēl visu laiku atkārto arī vienmuļu tekstu…

Būšu starp tiem, kas iebildīs mācību procesā iekļaut bērnus ar sešu gadu vecumu, zinot, ka pārsvarā viņus sēdinās skolas solos, radinās pie stingras disciplīnas, nevis ļaus radoši izpausties un saglabās dzirksteli acīs. Pagarinātā dienas grupa pārsvarā ir nodrošināta tikai 1. un 2. klasē, bet daudzi vecāki strādā, ekonomiskā situācija un citas iespējas ir ļoti atšķirīgas. Paaudzes ir mainījušās, un ir jāmaina arī darba metodes skolā. Skolotājs taču zināmā mērā ir izredzēts: viņš visu laiku ir starp jauniem cilvēkiem, kas dzirkstī ar jaunām idejām un pasaules izzināšanu.

 

Tas nozīmē, ka ir jāmaina pedagoģijas studiju programmas. Kas notiek šajā jautājumā?

Saprotu, ka darba grupas Latvijas Universitātē, Daugavpils Universitātē, RTA, Liepājas Universitātē izstrādā jaunas pedagogu izglītības programmas. Ļoti ceru, ka šogad būs rezultāts, un redzēsim, kādas ir šīs ieceres. Kā programmu direktore un docētāja pedagoģijas programmās arī esmu par to domājusi. Nav noslēpums, ka jau ilgāku laiku pedagoģiju izvēlas studēt ne tie talantīgākie skolēni. Nedrīkst turpināt praksi, ka pedagoga specialitātē uzņem tos, kas citās programmās nav iekļuvuši. Valsts līdzekļu ir tik, cik ir, un atalgojums ir smags jautājums, varbūt vienīgi ierēdniecībā tas ir labi nodrošināts.

 

Varbūt jāsāk pārdomāt arī modeli „nauda seko skolēnam”?

Deklarācijā esam ierakstījuši, ka šis modelis ir jāpilnveido. Pamatdoma – izejas materiāls (t. s. pamatvajadzību grozs) ir jānodrošina neatkarīgi no skolēnu skaita. Tāpat kā zinātnē, bāzes finansējumam ir jābūt, tad var sekot kā snieguma, tā attīstības finansējums. Patlaban bērns zināmā mērā ir kļuvis par tirgus preci.

 

Domāju, ir godīgi jāpasaka, ka bērns ir tirgus prece, tāpēc ir izteikta skolotāju atalgojuma nevienlīdzība.

Atalgojuma pārskatīšana ir dienaskārtībā, tas ietekmē pedagogu stabilitāti, izglītības vidi kopumā. Augstskolās ir līdzīgi: dažkārt ir ļoti laba programma, bet pieteicies maz studentu – un to slēdz, bet bieži vien ne pašā kvalitatīvākajā veidā pastāv programmas, kas ir populāras tāpēc, ka ir cieši saistītas arī ar atalgojuma iespējām darba tirgū, – jurisprudence, ekonomika, sabiedriskās attiecības. Tā ir nūja ar diviem galiem, jo attīstība nenotiek. Noteicošais nedrīkst būt kvantitatīvais.

 

ds ir jaunās valdības skatījums uz skolu tīkla sakārtošanu, vai to saista ar administratīvi teritoriālo reformu?

Visticamāk, tā arī būs. Skolu optimizācijas plānu iesāka 2017. gada rudenī, bet mani biedē, ka tas ir īstenots mehāniski – saskaitot kilometrus. Kad kartē vairs neredzi Viļānu, Baltinavas, Rugāju, Ezernieku vidusskolu, ir jāaizdomājas, vai tas darīts objektīvi vai kāds izpaudis savu varu un gribu, lai konsolidētu līdzekļus. Neatbildēts paliek jautājums, ko iegūst palicēji. Cilvēki pašvaldībās man jautā, kāds ir administratīvi teritoriālās reformas mērķis, vai viss ir pārdomāts, vai pakalpojumu grozs iedzīvotājam būs pieejams.

 

Profesionālajā izglītībā 2016. gadā tika paredzēts izstrādāt jaunu finansēšanas modeli, bet ir jau 2019. gads – un nekas vairāk par ziņojumu nav izstrādāts, nav pārskatītas programmu izmaksas. Ar pašreizējiem līdzekļiem profesionālās skolas nespēj segt izdevumus, jo daudzās ir modernas tehnoloģijas utt.

Uz šo jautājumu nemācēšu atbildēt, jo šo izglītības jomu redzu fragmentāri, bet, piemēram, Malnavā un Daugavpilī attīstība ir notikusi: ir sakārtota infrastruktūra, ir darba vidē balstītas mācības, laboratorijas utt. Vide ir kļuvusi pievilcīgāka, bet sabiedrībā joprojām nav kliedēti mīti par tā saucamajām profenēm.

 

Valsts atbalsts būtu jāsniedz uzņēmējiem, kas iesaistīti darba vidē balstītu mācību nodrošināšanā.

Uzņēmējam jābūt ieinteresētam – tā ir iespēja sagatavot kvalificētu darbaspēku, tāpēc ka vidējās kvalifikācijas speciālistu pietrūkst. Motivācija varētu būt līgums un garantija, ka pieci labākie audzēkņi, kurus pats arī sagatavo, nākotnē būs viņa darbinieki. Kā tas notiek praksē, protams, ir cits jautājums.

 

Miljoni ir iztērēti pieaugušo mūžizglītībā, bet šķiet, ka bezjēdzīgi.

Patlaban IZM, Ekonomikas ministrijas un Labklājības ministrijas pārstāvji pārskata pieaugušo izglītības modeli, kurā iesaistīti mācību centri, bet vēl nav nekādas statistikas par rezultātu, vien nejaušības princips, veicot aptaujas. Pieaugušo izglītības jomai vēlos pievērst īpašu uzmanību tāpēc, ka finansējums tiek ieguldīts vērienīgs, diemžēl atdeve ir pieticīga.

Pats svarīgākais – esmu radusi cītīgi strādāt, sasniegt noteiktus rezultātus; to gribu redzēt arī IZM darbībā. Un gribu ticēt, ka Latvijas nākotni – bērnus un jauniešus – ir iespējams redzēt piepildām savus talantus un savas prasmes un zināšanas ieguldām mūsu zemes dzīvesstāsta veidošanā.

 

Komentāri:




anonīms

29.01.2019 4:54

Citi lasītāji iesaka:


E-pasts:
Parole
Reģistrēties
Skolas soma

Bērnu drošība

Pirmklasnieks

Latvijas Izglītības Vadītāju asociācija

LIZDA

Atziņas

Zinātnieki ir ielīduši skolēnu galvās un noskaidrojuši, ka, klausoties lekciju, skolēnu smadzenes darbojas mazāk nekā guļot, tādēļ ir jāmeklē motivācija, kas ir degviela, lai skolēni mācītos.
Zane Oliņa, izglītības eksperte


Gadās arī tā...

No skolēnu domrakstiem:
Edgaram bieži bija vēlme iedzert, bet viņš zināja savas robežas, kā par piemēru: viņš nelika galdā to, kas viņam pieder, un šajā gadījumā tas bija zirgs, kurš piederēja muižas valdniekam.

 

Kontakti

Laikraksts "Izglītība un Kultūra" un elektroniskais pielikums "Pirmsskolas Izglītība"

Tālr. 67096393; 25628748

 

Elektroniskais žurnāls „Vecākiem”

Galvenā redaktore — Vita Pļaviņa

vecakiem@izglitiba-kultura.lv

Tālr. 29190557

 

Abonēšanas, reklāmas un mārketinga vadītājs: Andris Barkāns

info@izglitiba-kultura.lv

reklama@izglitiba-kultura.lv

Tālr. 67096393; 25628748

 

Literārā redaktore: Zigrīda Purvlīce

redakcija@izglitiba-kultura.lv

 

Maketētāja: Linda Prātniece

redakcija@izglitiba-kultura.lv

 

Izdevēja SIA „AB konsultants” rekvizīti:

Reģ. Nr. 40103361805

Juridiskā adrese: Stabu iela 46/48–61, Rīga, LV-1011 

Biroja adrese: Dzirnavu iela 21, Rīga, LV-1010

Banka: AS „Swedbank”

Kods: HABALV22

Konts: LV78HABA0551030067643

 

Stingri aizliegts portālā www.izglitiba-kultura.lv un avīzē "Izglītība un Kultūra" publicētos materiālus kopēt, pārpublicēt, reproducēt, izplatīt, tulkot vai jebkādā citā veidā rīkoties bez redakcijas rakstiskas piekrišanas. Ja rakstiska atļauja no laikraksta redakcijas ir saņemta, obligāti ir jānorāda atsauce uz laikrakstu „Izglītība un Kultūra”.

Publikācijās paustais viedoklis ne vienmēr atspoguļo redakcijas viedokli.