Psiholoģe Dace Freiberga: „Bērna uzvedība ir ģimenes spogulis”

Autors: Inese Matisāne @ 17.11.2011

Foto: No personīgā arhīva

Ko skolā dara psihologs?

Mans darbs ir saistīts ar trim „vaļiem” – bērniem, vecākiem un pedagogiem. Visvairāk es strādāju ar bērniem. Ar vecākiem ir grūtāk tāpēc, ka viņi tik viegli neļaujas kontaktiem. Nāk tie, kuri ir ļoti motivēti, ieinteresēti, bet tie vecāki, kuru bērniem patiešām ir lielas problēmas, aizbildinās, ka nevar tikt, nevar atnākt. Savukārt pedagogi ir diezgan pasīvi. Varbūt tas ir tikai mans subjektīvais viedoklis, ka pedagogi dara to, kas viņiem jādara: viņiem ir ļoti daudz darba, viņi ir noslogoti. Kad ieeju skolotāju istabā starpbrīdī, visi kaut ko kopē, dara, meklē, un, kad stundas beigušās, pulksten trijos skolā ir kapa klusums. Vai tas saistīts ar zemajām algām vai ko citu, grūti pateikt, taču pedagogi pēc stundām skolā neuzturas. Nav tā, ka viņi nāktu viens pie otra, dzertu kafiju, spriestu vai smietos. Vai arī – sēdētu un tāpat vien nesteidzīgi pļāpātu. Varbūt citur tas tā ir, bet savā skolā es to neredzu.

Kāds tam būtu izskaidrojums?

Skolotāji ir noguruši, jo ir grūti strādāt ar bērniem, – tas gan nav nekāds jaunums! Šobrīd augstu vilni sit visatļautība stundās, kad ir ne tikai jāpanāk disciplīna, kas ir mežonīgs, jāsaka, elles darbs, bet jāiemāca arī savs priekšmets. Un tad es iztēlojos: ja skolotājam ir sešas septiņas stundas pēc kārtas un visur ir jāiemāca priekšmets, jāpanāk disciplīna, tad nekam citam vairāk nav spēka. Tā kā pati vadu atkarību profilakses seminārus jauniešiem, tad es saprotu skolotājus.

Psihologs ar bērnu drīkst strādāt tikai tad, ja ir vecāku rakstisks lūgums/atļauja.

Atļaujas sagatavoju mācību gada sākumā, un klases vecāku sapulcēs vecāki parakstās. No vecākiem varētu nākt arī mutisks lūgums, tad varu uzsākt darbu ar bērnu, jo rakstveida piekrišanu var nokārtot pēc tam. Ir arī vecāki, kas atsakās no sadarbības ar skolas psihologu. Psihologam ir jāievēro profesionālās ētikas kodekss, kas liek nodrošināt klienta konfidencialitāti, tāpēc nav jāuztraucas par to, ka psihologa kabinetā runātais varētu tapt zināms citiem audzēkņiem.

Novērojumi un pētījumi liecina, ka ar katru gadu skolās palielinās nihilisms, necieņa, nedisciplinētība un nevēlēšanās mācīties. Vai šīs iezīmes sabiedrības apziņā ir totalitārā režīma mantojums vai 21. gadsimta iezīme?

Es teiktu, ka gan viens, gan otrs. Bet lielākoties tomēr – tā ir šī gadsimta iezīme. Šobrīd daudz tiek runāts par tā saukto digitālo paaudzi. Tie ir bērni (sākot no mazajiem līdz lielajiem), kuri ļoti ātri orientējas ciparos un skaitļos: viņi var būt nesekmīgi matemātikā, bet var ātri sameklēt internetā nepieciešamo informāciju, perfekti izrēķināt ar kalkulatoru, bet galvā to nespēj. Mani pārsteidz, kā pirmklasnieks, paņēmis mammas jauno telefonu, paspaida dažas pogas un apmāca mammu, kas turpat sēž ar instrukciju rokās.

Tā ir 21. gadsimta īpatnība, ka bērni ir citādi – radošāki, atvērtāki, runātīgāki, bet tas arī nes līdzi problēmas. Viņiem ir grūtības ievērot disciplīnu. Viņi ir ļoti kustīgi, zinātkāri, grib pārsteigumus, krāsu dažādību, par ko skolotāji varētu teikt: mēs neesam nekādi klauni, lai stāvētu skolēnu priekšā uz ausīm.

Ne jau kurš katrs, kas studējis, var būt par psihologu vai pedagogu.

Tas, kurš spēj un kurš ne vai kas labs un ne tik labs, ir atkarīgs no izvirzītajiem kritērijiem. Protams, psiholoģiskā konsultēšana nav viegla, jo katram cilvēkam, arī skolēnam, nav viegli pārdzīvot emocionāli sāpīgu pieredzi vai mainīt savus ieradumus. Domāju, ka katru profesiju izvēlas kāds noteikts cilvēku loks. Kāpēc, piemēram, skolotāji ir skolotāji, policisti ir policisti, psihologi ir psihologi?

Ja skolotājam pašam ir psiholoģiskas problēmas un viņš tās neatzīst, tad arī skolas psihologs daudzos gadījumos cīnīsies ar vējdzirnavām.

Manuprāt, lielākās problēmas rodas drošības trūkuma dēļ. Jebkāda nedrošība – emocionāla, finansiāla – spēj izsist pamatu zem kājām. Kad bērns sajūt, ka vecāki konfliktē, arī skolā viņš jūtas slikti – ir nemierīgs, „izrunājas”, var kādu pagrūst. Skolotāji nesaprot, kas ar viņu notiek, un izsauc vecākus, savukārt vecāki sūdzas, ka netiek galā ar bērnu... Patiesība ir tāda, ka katram no viņiem šī drošība ir izgrūstīta. Arī pieaugušo attiecībās ir līdzīgi.

Mājās runā par iPad un iPhone un to, cik daudz naudas vajag tam vai citam braucienam vai kā kredītus sakombinēt tā, lai nepārmaksātu, vai kādas mantas kur „izmestas” par atlaidēm...

Cilvēki ir ļoti dažādi. Vieniem dominē mantu kults, bet ir arī mammīte, kura strādā pusslodzi nakts maiņā, viena audzina bērnu, ir intelektuāli tik spēcīga un vēl paspēj aizvest viņu uz baseinu, uz kuru dabūjusi bezmaksas abonementu. Pēc maniem novērojumiem, mantu kults centra un nomales/lauku skolās sākas dažādi.

Uz patēriņu ieprogrammētos cilvēkus mārketings ar dažādu metožu palīdzību aicina pirkt un vēlreiz pirkt.

Bērnudārzā tie ir vāģi, cepurīte ar sarkano mašīnu, somiņa ar mašīnu, skolā – bleibleidi, kas maksā 5–8 latus, un arēna šo ripiņu griešanai par 18–20 latiem. Meitenēm ir citas sērijveida mantas – zirgs ar krēpēm un bez krēpēm un citi nieciņi. Skumji, ka vecāki ir kā ķīlnieki šīm modes lietām – uz viņiem tiek izdarīts spiediens. Jautājums ir par to, kā vecāki spēj turēties pretī, vai viņi jūtas iekšēji stipri un pašapzinīgi, lai adekvāti izskaidrotu bērnam tās vai citas lietas nepieciešamību.

Varbūt problēmas cilvēku attiecībās rodas tāpēc, ka cilvēki nesarunājas?

Domāju, ka sarunājas, bet sarunām nav dziļuma. Bērns pārnāk mājās no skolas, mamma jautā: „Kā klājas?” Viņš atbild: „Normāli.” Mamma ir aizņemta, lai pajautātu, ko nozīmē šis „normāli”. Liela kļūda ir arī tā, ka daļa vecāku paši nepastāsta bērniem par kādu priecīgu dienas notikumu. Vai arī bieži dzirdēts, ka cilvēki saka: „Ir okey.” Kas tas par vārdu, un ko ar to var pateikt?

Par ko bērni visbiežāk stāsta skolas psihologam?

Tās ir vecās labās draudzības tēmas: kurš, ar ko draudzējas... Vakar tas bija savādāk. Pieaugušajiem tās šķiet bērnu pļāpas, bet bērnam sāp sirds. Šogad ir tendence runāt par neko – bērni atnāk, jo vienkārši grib parunāties. Vecāki ir projām, daži iet jūrā, daži ir aizbraukuši peļņā uz Angliju, ģimenes šķirtas, un bērns dzīvo pie vecvecākiem. Bērni bieži jūtas vientuļi un vēlas ar kādu aprunāties. Tā mēs pasēžam, citreiz es uzdāvinu kādu mantu (man te pilns skapis), un bērns aiziet priecīgs, un man arī prieks.

Kā bērna attīstība ietekmē viņa sekmes un uzvedību?

Pieaug to bērnu skaits, kam ir mācīšanās grūtības. Bērniem aizvien biežāk ir vērojams uzmanības deficīta un hiperaktivitātes sindroms. Ja kādreiz (pirms 5–7 gadiem) bija pa vienam šādam bērnam klasē, tad tagad – trīs līdz pieci, bet, ja klasē ir daudz bērnu ar mācīšanās grūtībām, tad ir ļoti grūti organizēt mācību darbu, un skolotāji ir tiešām apbrīnas vērti – kā viņi to visu spēj! Sēdina dažādās kombinācijās, strādā gan individuāli, gan kolektīvi. Tas atkarīgs no tā, kā nokomplektējas klases kolektīvs. Varētu teikt – tas ir pilnīgi no Dieva. Ja klasē nav bērnu ar mācību grūtībām, ir pavisam cits klimats klasē, cits mācību darbs, jo viens, divi vai trīs bērni spēj dezorganizēt darbu klasē.

Cik daudz klases audzinātājs un skolotājs drīkst iejaukties skolēnu uzvedībā?

Man patīk, kā šīs lietas notiek 28. vidusskolā. Ja ir kāds starpgadījums klasē, skolotāji vienmēr reaģē – tūlīt tiek runāts ar vainīgo un, ja gadās, arī cietušo. Man ļoti patīk, ja skolotājs saudzīgi, bet arī stingri parāda robežas, ko drīkst un ko ne, un kas būs tad, ja skolēni pārkāps šīs robežas. Ja bērns turpina pārkāpt uzvedības normas, tiek sasaukta neliela sapulce, kurā piedalās vecāki, klases audzinātājs, sociālais pedagogs un psihologs, ar mērķi palīdzēt vecākiem un bērnam mainīt uzvedību. Bērna uzvedība ir ģimenes spogulis. Nekad viena pagale nedeg. Arī lielajiem tā ir, bet mazajiem tas ir izteikti.

Tātad bērnu uzvedību ir iespējams ievirzīt pozitīvā gultnē?

Jā, ja vecāki ir gatavi sadarboties. Sākumskolā noteikti ir vajadzīga vecāku līdzdalība, bet vecākajās klasēs personīgi es vairāk strādāju ar skolēniem pašiem. Cenšos saprast, kālab bērns tā teica, kālab viņš tā darīja, ko viņš patiesībā jūt un ko vajag viņa dvēselei. Sliktā uzvedība ir tikai virsslānis, ko redz visi un kas nav pieņemams, bet tam apakšā ir kāda vajadzība, ko bērns pats nesaprot.

Pusaudžu konflikti nav izdomājums. Kas jāzina skolotājam?

Pusaudžu laiks, sākot no 6. klases, ir vētrains laiks. Pusaudži ir aizņemti ar attiecību veidošanu, un parasti tās ir spēcīgas jūtas, kas tiek pārspīlētas. Pusaudžu vecumā reakcija parasti mēdz būt asa, skolēniem nereti ir grūti pieņemt atšķirīgus vienaudžus, arī ņirgāšanās vienam par otru un apsmiešana ir bieža parādība, un tas noved pie konfliktiem. Šādos gadījumos vispirms palīdzība jāmeklē pie klases audzinātāja, pēc tam – pie skolas psihologa.

Attiecībām ar pusaudžiem jābūt uz sadarbību vērstām, bet ne ļoti draudzīgām. Skolotāji, kas veiksmīgi strādā ar pusaudžiem, ir ļoti elastīgi – viņi pārzina, ko skatās un klausās pusaudži. Šobrīd, piemēram, meitenes skatās modeļu šovu. Tad vēl tās „O!Kartes” akadēmijas... Skolotājs zina, ko pusaudži klausās, kas šobrīd viņiem ir „topā”: kādas dziesmas, kādi izpildītāji. Protams, tam visam vajadzīgs laiks, bet būtu labi, ja skolotājs kaut nedaudz tajā orientētos, ka, piemēram, Bībers šobrīd vairs nav modē. Es to pagājušajā nedēļā arī uzzināju. (Smejas.) To jau ceturtā klase klausās, sestie par to smejas. Un, ja skolotājs iet līdzi laikam un zina šos mazos saskarsmes kodus, viņš tos veiksmīgi var pielāgot. Man liekas, ka katrs skolotājs pats jūt to draudzēšanās smalko robežu, kuru nevajadzētu ļaut pārkāpt.

Vai zināt gadījumus, kad kāds skolēns skolotājam kļuvis īpaši mīļš?

Skolotājs arī ir tikai cilvēks, un tā var notikt. Bet tā ir īpaša mīlestība, kuru pēc tam ir grūti kontrolēt, ja kaut kas notiek. Arī pati neesmu bez grēka – arī man ir tādi bērni, ar kuriem man ir interesantāk. Strādājot ar viņiem, es pati ļoti bagātinos. Cenšos būt objektīva, vienādi izturēties pret visiem, tomēr, ja šis bērns ienāk pa durvīm, man acis iemirdzas vairāk.