Mediju pedagoģijas aktualitāte Latvijā

Autors: Vita Pļaviņa @ 31.03.2011

Foto: No personīgā arhīva

Runājot par mediju pedagoģiju, ko jūs saprotat ar vārdu „mediji”?

Zanda Rubene (Z. R.): Šo vārdu var saprast dažādi, un mēs par to turpinām aktīvi diskutēt. Plaši skatoties – medijs ir starpnieks, kas sniedz informāciju. Taču tajā brīdī, kad runājam par masu mediju, tad runājam par plašsaziņas līdzekli lielai auditorijai. Nesen, diskutējot ar kolēģiem filologiem, viņi ieteica mediju kompetenci tulkot kā saziņpratību. Filologi apšauba arī to, ka grāmata ir medijs, taču mēs uzskatām, ka faktiski jebkas var kļūt par mediju. Šobrīd, sadarbojoties gan ar Somiju, gan Vāciju, redzam, ka tieši grāmata ir viens no tiem medijiem, ko ļoti cītīgi pēta. Tātad, no vienas puses, mediju pedagoģijā gan pēta jaunos medijus (kā iemācīties ar tiem strādāt un izmantot to pedagoģisko potenciālu), gan pēta tradicionālos medijus.

Andrita Krūmiņa (A. K.): Taču pati mediju pedagoģija sastāv no mediju didaktikas, mediju mācības un medijaudzināšanas. Mediju mācība vairo izpratni par mediju komunikācijas procesiem. Piemēram, kad es mācos apieties ar tehnoloģijām – filmēt, montēt video, intervēt utt. Respektīvi, es mācos nebūt akls mediju patērētājs. Savukārt mediju didaktika katram pedagogam ir svarīga, lai saprastu, kā, izmantojot mediju, varam mācīt un mācīties efektīvāk. Un, tā kā medijam ir būtiska loma socializācijas procesā, kas ietekmē vērtību un attieksmju veidošanos, personības attīstību, tad vecākiem un skolotājiem ir pastiprināti jāpievērš uzmanība arī medijaudzināšanas jautājumiem. Lai nesanāk tā, ka medijs audzina bērnu.

Kāpēc par mediju pedagoģiju pedagogi vispār ir sākuši runāt?

Z. R.: Tad, kad medijs kļuva par vienu no spēlētājiem izglītības un audzināšanas procesā un socializācijas procesā cilvēks savus priekšstatus, uzvedību, paradumus sāka gūt, komunicējot ne tikai ar līdzcilvēkiem, bet arī ar medijiem. Turklāt bieži vien mūsdienu cilvēks daudz vairāk laika pavada vienpusējā komunikācijā ar masu mediju. Sanāk, ka šobrīd skolotāji un vecāki, neņemot to vērā, ignorē bērnu pieredzi, ko daudzējādā ziņā formējuši mediji.

A. K.: Un tad ir vairāki varianti, kā skolotāji un vecāki vispār reaģē uz situāciju, kad bērna uzmanību piesaistījis medijs. Vai nu ignorē, vai ir pret medijiem, uzskatot, ka tie var nākt tikai par sliktu bērnam, bet vēl ir variants saskatīt šo mediju realitāti kā iespēju, kā pedagoģisko potenciālu.

Z. R.: Taču skolotāju mediju kompetence nebūt neliecinās par viņu mediju pedagoģisko kompetenci. Viņš var būt ļoti labs tehnoloģiju pratējs, bet viņš var neprast izmantot tehnoloģijas izglītojošos un audzinošos nolūkos.

Tātad mediju pedagoģija palīdz gūt pedagoģisko ieguvumu, izmantojot tehnoloģijas?

Z. R.: Es domāju, ka pagaidām pedagogiem varbūt trūkst profesionālo kompetenču strādāt ar tehnoloģijām tieši mediju pedagoģiskajā kontekstā.

A. K.: Bet viens ir saturs, otrs – forma. Šajā gadījumā ar tehnoloģijām esam nomainījuši formu, bet saturs nav mainījies. Mums svarīga gan forma, gan saturs, gan attieksme.

Z. R.: Mediju kompetence nav tikai šī tehnoloģiskā prasme, bet arī ētiskais, estētiskais, emocionālais aspekts. Piemēram, ja cilvēks prot tehniski vadīt ar auto, tas vēl nenozīmē, ka viņš var piedalīties satiksmē.

A. K.: Mediju kompetence paredz ne tikai to, ka es esmu lietotājs, bet arī tā veidotājs. Principā demokrātiskā sabiedrībā visiem ir jābūt līdzvērtīgām tiesībām. Tā kā medijiem mūsdienās ir ļoti liela nozīme, tad patiesībā jebkuram būtu jābūt tiesībām uz mediju kompetenci.

Z. R.: Vācijā ir veikts pētījums par ikdienas simboliem, ko izmanto bērns un jaunietis ārpus skolas un skolas dzīvē. Te parādās tas, ka simboli, ko izmantojam skolā, piemēram, klasiskie daiļliteratūras sacerējumi, Mendeļejeva tabula, globuss, karte, skolēna ikdienas pieredzē nav. Ārpusskolas dzīvē viņam ir mediju veidotie simboli, un vienīgais, kas ir gan vienā, gan otrā „telpā”, ir karte. Skolās bieži vien resursu trūkuma dēļ trūkst tehnoloģiju, savukārt bērna istabā ir maz grāmatu. Arī saturiski, piemēram, skolēna grāmatu plauktā ir romāns „Krēsla”, savukārt skolotājam – „Pūt vējiņi”, bet stāsts ir par vienu un to pašu. Mediju pedagogi piedāvā atcerēties ikvienam pedagogam zināmu lietu – mēs iemācāmies tikai to, kas mums ir interesanti. Un interesants mums ir tikai tas, kas ir personīgi nozīmīgs, tātad – mūsu pieredzē bijis. Redzot šīs kopsakarības, ir vieglāk piekļūt skolēna apziņai, izmantojot viņa ikdienas pieredzi. Tas arī ir mediju pedagogu mērķis – parādīt skolotājam un vecākiem iespējas, kā mūsdienu informācijas laikmetā bērna pieredzi sasaistīt ar mācību saturu. Savādāk iznāk plaisa starp to, ko ikdienā skolēns izmanto, un to, kas skolā jāapgūst.

Piemēram, portāls www.pasakas.net ir labs piemērs, kā bērnos veicināt interesi par lasīšanu. Tur dažādas pasakas un stāstus var lasīt uz ekrāna un vienlaicīgi klausīties audioierakstu.

A. K.: Arī animācija kā metode ļauj veiksmīgi sasniegt mācību mērķi. Turklāt animāciju var izmantot jau gatavu vai arī radīt kopā ar bērniem. Mūsu bērnu dzimtā valoda ir šī digitālā valoda, savukārt mums – kā otrā valoda.

Z. R.: Antropologs Roberts Ķīlis reiz, runājot par šo tēmu, salīdzināja mūsdienu bērnu mediju apguves tempu un veidu ar to, kā padomju laika bērni apguva krievu valodu. Mēs nepamanījām, kā tas notika, jo dzīvojām vidē, kur šo valodu lietoja.

Pilnu raksta versiju lasiet laikraksta "Izglītība un Kultūra" 24.marta numurā