Man nevajag, lai apkārt staigā 23 mazas Ratinīkas kopijas!

Autors: Vita Pļaviņa @ 04.01.2012

Foto: LETA foto

Dažas pamanāmākās jūsu gaitas saistās ar vasarā iznākušo dzejas grāmatu „Rūgts” un ikpiektdienas braucieniem uz kādu no Latvijas skolām, lai kopā ar skolēniem runātu par mūsdienu literatūru. Kā dzima ideja par šiem braucieniem?

Kad jūnijā iznāca manas dzejas grāmata, notika vērā ņemams lūzums. Latvijā nereti mazāk zināmus autorus, kamēr nav iznākusi grāmata vai īstenots kāds liels projekts, uztver kā pašdarbniekus. Kad iznāca grāmata, rudenī vienkārši sāku braukt pa skolām, jo mūsu kultūrā pastāv tradīcija skolēniem atrādīt dzīvus autorus. Pēkšņi konstatēju, ka no pantiņu lasīšanas mana viesošanās pāraug mācību stundās. Tāpēc, piedaloties Izglītības inovācijas balvas konkursā, mans mērķis bija parādīt, ka mācību stundas var būt arī citādas. Skolēni nereti pierod pie skolotāja un sāk viņu atdarināt, zina, kā atbildēt, lai gūtu vēlamu vērtējumu, jo skolotāja gaume nereti to ietekmē. Ja skolotājs ir ar stingrām, klasiskām vērtībām, bērna izteiksmes forma tam pieskaņojas, pat kļūst nedaudz vecišķa. Ja skolotājs ir vieglprātīgs, tad arī to bērni pārmanto. Tāpēc man šķiet nozīmīgi bērnam likt saprast, ka veidi, kā runāt par literatūru, var būt dažādi. Par literatūru kā mākslas veidu jārunā arī tāpēc, ka centralizētā eksāmena satura svārstībās literatūra atkal zaudē. Baidos, ka teksta analīze kļūs par socioloģiju, nevis par mākslas veidu. Es jūtu teju misijas apziņu sapulcināt visus tos latviešu valodas un literatūras skolotājus, kam ar darbu vienā skolā ir par maz, un izveidot platformu ar viesošanās pieredzēm, sarakstu ar skolotājiem un viņiem tuvām tēmām, kā arī apkopot metodiskos materiālus, ko vēlamies piedāvāt viens otram. Treknie gadi ļoti daudzus padarīja ļoti savtīgus, arī skolotājus. Radās pieradums neko nedarīt, ja par to nesaņem atlīdzību, visā vainot materiālo nevarēšanu. Čīkstēšana, ka mums tagad ir mazāk naudas, diez vai ir attaisnojums vēlmei noslēgties sevī.

Cik gadus strādājat kā skolotāja?

Kad absolvēju augstskolu, uzreiz sāku strādāt skolā Rēzeknē. Bet pēc tam bija studijas ārzemēs, doktorantūra, darbs reklāmas aģentūrā utt. Man ir dažāda pieredze, un tikai pirms trīs gadiem es atgriezos skolā. Man tagad beidzot ir vecums, kad jaunajai paaudze gribas kaut ko mācīt. Pirms tam gribēju ar skolēniem tikai draudzēties. Pieļauju, ka vecākam un pieredzes bagātam skolotājam puse no tā, ko es daru vai runāju, ir nekas vairāk kā tikai ķecerību virkne. Bet es negribu mācīt ar savu iesīkstējušo piemēru vai augstajiem estētiskajiem ideāliem. Gribu attīstīt bērnos iemaņas pamatot viņu reizēm pat nepareizo viedokli.

Kāpēc nepareizo?

Man nepatīk tik ierastā shēma: laikmets, tendences, personība, analīzes paraugs un tad gaidas, kad bērni norunās vai atrakstīs to pašu atpakaļ. Es ļoti daudz balstos intuīcijā, iespējams, tāpēc tas reizēm nerada sistēmas sajūtu, kas skolēnam nepieciešama. Latviešu valodu, protams, tā mācīt nevar. Man patīk mainīgums, spēlēšanās literatūras apguvē...

Bet tagad reizēm skola ir teju desu cehs – fabrikas sajūta mehāniskā cikliskuma dēļ. Un gada cikliskums ir tāds, ka Jauno gadu nepamanām skolā vispār. Ir 1. septembris un jūnijs. Mēs tāpat rosāmies darbā līdz Jāņiem, ja to izglītības ministrs nav pamanījis. Kad tad eksāmeni būtu jārīko – jūlijā? Vienlaikus eksāmeni ar mācību procesu nedrīkstētu būt. Kas eksaminēs? Kas papildus strādās ar bērniem? Arī sabiedrība ir stipri naiva, domājot, ka skolotājs ap diviem trijiem dienā ir brīvs. Paskatieties, piemēram, uz visziņu viedokli „Twiterī”! Labrīt, es aizbraucu trijos mājās, un man sākas otra darba diena! Gatavojos stundām un laboju darbus!

Kas skolotāja darbā „nogalina” visvairāk?

Visi tie, kas skraida pakaļ skolotājam, kontrolējot „papīru” aizpildīšanu. Es taču nevaru augustā paredzēt, ko darīšu aprīlī! Tas ir pretdabiski! Tāpat kā teju akli sekot plānam! Varbūt tiešām katrā skolā vajag kādu metodisko resoru, kas nodarbojas ar „papīru” rakstīšanu sabiedrības vai kāda cita spēka interesēs. Ja man puse dienas ir jādomā par birokrātiju, tad es nevaru domāt par to, kas man padodas vislabāk.

Mani kaitina realitāte, ka ministrija nepiedāvā idejas sistemātiski, bet haotiski, pielāgojoties ministru, politikas utt. maiņai. Manuprāt, vienīgā interesantā R. Ķīļa ideja ir par to, ka skolu direktori varētu rotēt, jo direktoram jāstrādā kā uzņēmuma vadītājam, nevis jāatražo tradīcijas un mītus par tām paaudžu paaudzēs.

Vēl mani nepārliecina, ka starp skolotāju un skolēnu jābūt ļoti formālai distancei mācību procesā.

Pilnu intervijas versiju lasiet laikraksta "Izglītība un Kultūra" 15.decembra numurā.