Ja skolotājs izturas pret skolēnu ar cieņu, to pašu arī saņem pretī

Autors: Linda Tunte @ 09.06.2011

Kādi ir jautājumi, tēmas, ar kurām jaunieši visbiežāk pie jums vēršas?

 Visbiežāk pie manis tiek sūtīti skolēni ar mācīšanās, uzvedības un emocionālajām problēmām. Uzvedības un mācīšanās problēmas patiesībā ir ļoti saistītas, jo nereti skolotāji norāda uz bērnu uzvedības problēmām, taču novēroju, ka to pamatā bieži ir mācīšanās grūtības – ja problēmas sagādā lasīšana vai pārāk ātrs temps stundā, skaļa uzvedība ir kā aizsargreakcija, lai nejustos slikti kopējā kompānijā. Nereti saskaros arī ar emocionālām lietām, kad vecāki šķiras, dzīvo ārzemēs vai ir bezdarbnieki, bērni cenšas šo situāciju atrisināt. Bērni ir ļoti gudri, ir bijis gadījums, kad 4. klases puisēns man jautāja: „Mana mamma drīz būs bez darba, ko lai es daru?” Jautājumi, kas saistās ar attiecībām, saskarsmi skolā, pēdējā laikā risinās ātrāk un sakārtotāk. Jāatzīst, ka konflikti ir mazinājušies, protams, tas ir atkarīgs no situācijas katrā skolā – ja skolā ir stingri noteikta kārtība, darbojas sociālais pedagogs, administrācija demonstrē savu attieksmi šais jautājumos, psihologam strādāt ir vieglāk.

Kā iesakāt rīkoties skolotājiem, kuru klasē ir skolēni ar mācīšanās un uzvedības problēmām?

 Valmieras Pārgaujas pamatskolā no šā mācību gada sākuma tiek piedāvāta arī speciālās pamatizglītības programma izglītojamiem ar mācīšanās traucējumiem. Pašlaik pēc šīs programmas mācās 15 skolēni, kuri izgājuši pedagoģiski medicīnisko komisiju un kuriem atzīti mācīšanās traucējumi. Šie skolēni gan ikdienas darbā, gan pārbaudījumos var izmantot atbalsta pasākumus – ilgāku darba izpildes laiku, atgādnes u. tml. Sākumā bažījāmies, kā bērni jutīsies klasē, taču tagad redzam, ka viņi ir kļuvuši motivētāki mācīties, uzlabojas sekmes. Tas gan ir grūts darbs – gan katra bērna kognitīvo spēju diagnosticēšanā, gan individuālo mācību plānu izstrādē.

Bet ne visās skolās ir šādas speciālās programmas.

 Jebkurā gadījumā ar šiem bērniem ir jāstrādā, jāizmanto vecāku atbalsts un sadarbība. Vecāki bieži nobīstas no speciāliem pasākumiem, nevēlas tos; esmu runājusi ar vecākiem un skaidrojusi, kāpēc jārīkojas tā vai citādi. Piemēram, ja bērnam ir lasīšanas problēmas, vecāki var dažkārt mājās tekstus bērnam lasīt priekšā, lai viņš nejūt diskomfortu un netērē tam nevajadzīgi daudz enerģijas. Lai situācijas risinātu, ir jāstrādā arī ar vecākiem, kuri reizēm vienkārši neizprot problēmas būtību. Piemēram, dažreiz cilvēki brīnās, kāpēc meitenēm mācīties ir vieglāk, viņas uzmanību notur ilgāk, sēž rāmāk, bet puikas ir nemierīgāki. Vecāki domā, ka puiši ir palaidņi, taču patiesībā atšķirība ir fizioloģiska – puišiem vajag izskrieties, izkustēties ik pa laikam, un tad viņi atkal ir gatavi sēdēt rāmi un mierīgi. Mācību slodze bērniem ir tiešām liela. Pie manis mēs mēdzam iedzert tēju un 40–50 minūtes netraucēti runāties, tas mazina vientulības sajūtu, kas aktuāla daudziem bērniem.

Kādi vēl ir paņēmieni, ko varētu izmantot arī skolotāji, lai iedrošinātu jauniešus runāt, uzticēties?

 Es cenšos izstrādāt noteiktu ritmu, kad bērns nāk pie manis, – konkrētā nedēļas dienā un laikā; dažādi rituāli un tradīcijas rada drošības izjūtu. Bieži skolotājiem atgādinu, cik būtisks ir acu kontakts – ja klasē ir ap 30 skolēnu, ar kuriem strādā 1 skolotājs, ir pagrūti, taču jārod iespēja ik pa laikam katram pieiet klāt, veltīt kaut acu skatienu, uzjautāt, vai nebūs auksti pie atvērta loga, uzsmaidīt u. tml. Tas radīs sajūtu, ka katrs no skolēniem ir īpašs, nevis tikai viens no grupas. Ir situācijas, kad pieaugušais konkrētajā brīdī nevar ar bērnu parunāties, uzklausīt viņu, tad vajadzētu noteikt citu precīzu laiku, kad saruna varēs notikt. Pieaugušajiem jāmācās arī atvainoties – kļūdīties var gadīties katram, taču ir jāprot atvainoties, tā skolnieks jutīs vienlīdzīgāks, pieņems, ka arī pieaugušie nav ideāli. Arī man gadās reizes, kad kāda konsultācija ir jāatceļ, vienmēr atvainojos skolēniem par to. Tāpat esmu sākusi ar skolēniem komunicēt „draugos”, kaut agrāk to neatbalstīju. Tagad mums ir noruna – ja kāds netiek uz konsultāciju vai ir kādas izmaiņas, par ko man jāzina, viņi man var rakstīt šajā portālā. Ir jārespektē bērnu vēlmes – nereti ir gadījumi, kuru risināšanā ir jāiesaista vecāki, tad pirms tikšanās ar vecākiem runāju ar bērnu, jautāju, ko man vajadzētu vai nevajadzētu teikt viņa vecākiem. Katrā ziņā viņa viedoklis tiek ņemts vērā.

Kas ir tie gadījumi, kuros iesaistāt arī vecākus?

 Cenšos aprunāties ar vecākiem, kuru bērniem tiek sniegtas konsultācijas, vismaz vienu vai divas reizes gadā, īpaši tas attiecināms uz jaunāko klašu bērnu mammām un tēviem. Citādi ir ar 15–16 gadus vecām meitenēm, kurām aktuālas ir jūtas un emocijas, viņas bieži nevēlas, lai vecāki uzzina par viņu romantiskajām attiecībām, kas parasti ir saistītas ar pirmo mīlestību. Tiesa, jebkurā gadījumā, pirms sāku strādāt ar skolēnu, nepieciešams saņemt tam vecāku rakstisku atļauju, lai viņi būtu informēti, dotu piekrišanu mūsu darbam. Vecākiem ir jāzina, ka bērns iet pie psihologa.

Pilnu intervijas tekstu lasiet laikraksta „Izglītība un Kultūra” 2. jūnija numurā.