Būs vien jākūņojas laukā no saviem ierastajiem priekšstatiem

Autors: Vita Pļaviņa @ 13.01.2011

Foto: No personīgā arhīva

Taču, atbildot uz pašas jautājumu, kāpēc nav uzlabojumu izglītības pārvaldībā, viņa saka – nav mērķtiecīgas politiskās gribas. Pārdomājot, vai Latvijas skolu vadītāji ir gatavi skolu autonomijai, viņa nospriež – „maz”.

„Esmu apbraukājusi daudzas Latvijas skolas, vērtējusi stundas, runājusies ar pedagogiem un vadību, un esmu secinājusi – mums ir labi skolotāji un direktori, bet tikpat daudz cilvēku, kuri nav spējīgi augt un mainīties. Piemēram, kad Lielbritānijā konstatēja krīzi izglītībā un paziņoja, ka privātskolas ir vienīgās, kas spēj dot tiešām konkurētspējīgu izglītību, valsts mērķtiecīgi sāka deleģēt lielāku varu un konkrētu atbildību skolu direktoriem. Direktors ir tas, kurš organizē skolas pedagoģisko procesu; ja viņš spēj to kvalitatīvi izdarīt, tad arī ir augsti rezultāti, un tas ir maz atkarīgs no ministriju vai departamentu darbinieku virsvadības. Uz to būtu jātiecas arī mums. Latvijā direktoru ierobežo sen iedibināta pakļautība reglamentējošiem dokumentiem, kur paša konkrētā cilvēka atbildībai salīdzinoši maz nozīmes. Es, protams, nedaudz pārspīlēju, bet vēlos norādīt uz tendencēm. No otras puses, visi šai atbildībai nav gatavi, tomēr – ja loģiskā veidā nemēģināsim reformēt sistēmu, nekas nemainīsies. Piemēram, šobrīd notiek sešgadnieku jaunās programmas aprobācija. Šajā programmā ļoti konkrēti norādīts, kas kurā brīdī skolotājam būtu jādara, un tā ir ļoti uzskatāma vecās domāšanas uzturēšana, kur „augšas” ir izdomājušas, kā „apakšām” jāstrādā. Tā vietā lielos vilcienos būtu jānosaka vienkārši formulēti mērķi, ka, piemēram, beidzot šo programmu, bērnam jāpazīst burti, jāmāk skaitīt utt., bet skolotājs pats ir atbildīgs par to, kā viņš kopā ar bērniem sasniedz šo mērķi. Un tieši tāpēc ir nepieciešama politiskā griba visaptverošas reformas īstenošanai. Ja mēs esam pieraduši strādāt modelī, kur „augšas” norāda „apakšām”, kā pareizi strādāt, un izglītības dokumenti lielākoties tiek veidoti šādā stilā, tad nevaram gaidīt mūsdienīgus rezultātus. Latvijai nepieciešama tāda izglītības reforma, kura aptver visas izglītības pakāpes, liek mainīties ikvienam sistēmā strādājošam, kā arī saistās ar citām valsts attīstībai svarīgām nozarēm. Diez vai mēs spētu sasniegt augstus mācību rādītājus skolā, ja augstskolas nespēs sagatavot mūsdienu pieprasījumam atbilstošus pedagogus,” stāsta Z. Ozola.

Kādi, jūsuprāt, ir Latvijas stūrakmeņi, kompleksi, reformējot izglītības sistēmu?

Skolu autonomija un finanšu caurspīdīgums pārvaldībā ir pats pamats, kur skolas vadība ar savu pedagoģisko kolektīvu paši atbildīgi realizē pedagoģisko procesu, savukārt skolu finansēšanas mehānismi ir vienkārši un visiem labi saprotami jeb caurspīdīgi. Es domāju, ka Starptautiskais Valūtas fonds un Pasaules Banka no mums grib sagaidīt tieši šādu pārvaldības modeli, un tā ir tā strukturālā reforma. Un ar politiskā uzstādījuma palīdzību kardināli jāmaina pedagogu sagatavošana, mācību saturs jārada no jauna, un mērķtiecīgi jārada spējīga jaunā paaudze darbam skolā. Protams, tas saistāms ar visas valsts izglītības vīziju, jo neko nedos vienas jomas sakārtošana. Vairākām iniciatīvas grupām Latvijā ir sava izglītības attīstības vīzija, bet valsts līmenī īsti nav. Manuprāt, īstais ceļš vīzijas izstrādei būtu šādu iniciatīvas grupu sapulcināšana un pēc tam secīga darbības plāna izstrāde ar ilgtermiņa un īstermiņa uzdevumiem. Te vajadzētu saprast, ka ministrijai jātaisa nevis reformas plāns, bet jāsaaicina eksperti un jāuztic to darīt viņiem. Tas ir ļoti būtiski. Esot Katarā, visi kā viens uzsvēra: ir jābūt politiskajai gribai reformu īstenošanā. Iespējams, tas skan pārāk vispārināti un jēdziens „politiskā griba” neko neizsaka. Es gribētu akcentēt to, ka Latvija šobrīd ir ierēdnieciska valsts, bet, lai sasniegtu kvalitatīvi jaunu domāšanas veidu, jāgrib mainīties, un tas jādefinē nozaru speciālistiem, bet jāakceptē politiķiem.

Ko akcentēja citas pasaules valstis, reformējot izglītību?

Kembridžas profesors Čārlzs Klarks (Charles Clarke) uzsvēra nepieciešamību pēc efektīviem skolu līderiem un vajadzību attīstīt katras skolas kultūru jeb garu, kas padara to par individuālu. Un treškārt – kas Latvijā maz vērojams, bet nepieciešams – partnerība starp skolu, pašvaldības iestādēm un valsts vadību. Mums pastāv gradēta sadarbība, bet jārunā ir par partnerību. Tā ir būtiska atšķirība. Un, kad pasaules viedokļu līderi runā par teorijas saistīšanu ar praksi, ar to jāsaprot ne tikai praksi, kas notiek pedagogu sagatavošanas procesā augstskolās, bet arī tādā līmenī – ko skolas izmanto no pedagogu doktorantu pētījumiem pedagoģiskā darba uzlabošanai? Vai un cik citu kolēģu pētījumus ņemam vērā? „Patnis” to dara. Savā disertācijā pētīju skolas pārvaldības procesus, un uzlabojumus ieviesu arī savā skolā. Šobrīd skolas direktore Maija Kokare veic pētījumu par skolas kultūru. Doma par to, ka organizācija, kas pati visu laiku mācās, var daudz sasniegt un dot citiem, ir apstiprinājusies, mēs mērķtiecīgi veicinām savu pedagogu tālākizglītošanos.

Tas lieliski sasaucas ar Korejas profesora un pētnieka Kiyong Byun vēstījumu, ka viņi savā augstākajā izglītībā vēlas būt konkurētspējīgi, tāpēc 80% nodarbību notiek angļu valodā. Un pamatojums ir ļoti vienkāršs – tā ir galvenā zinātnes un tehnoloģiju valoda pasaulē. Korejieši vēlas, lai viņu cilvēki brīvi komunicē šajā vidē. Sūtot stažēties savus cilvēkus uz ASV, atgriežoties viņus gaida konkrētas darba vietas. Un skaidri redzams, ka te valsts domā kompleksi. Mums arī ir vajadzīga reforma, kas paredz visus aspektus, turklāt mums taču ir cilvēki, kas to var realizēt. Lai arī korejietis prezentācijā uzsvaru lika uz augstāko izglītību, savukārt Klarks uz skolu, mums jāsaprot, ka reformas vajadzīgas visos līmeņos.

Pilnu intervijas tekstu lasiet laikraksta „Izglītība un Kultūra”  13.janvāra numurā.