Autors: Kaspars Bikše @ 25.01.2010
Latvijas un Dānijas pedagogu tālākizglītības kursu lektors
Vēstulēm un ieteikumiem: kaspars.bikse@gmail.com
Mēģinot izskaidrot krīzes cēloņus un meklējot to risinājumu iespējas, jūtam, ka tajā visā pietrūkst paša galvenā, kaut kā vienojoša, kaut kāda kopīga modeļa, kas sevī ietvertu visas iepriekšējās un esošās metodes, zināšanas un pieredzes.
Mana septiņpadsmit gadu ilgā pieredze skolā apstiprina, ka tādi ārējie faktori, kā skolas iekšējās kārtības noteikumi, mācību satura standarti, programmas, pedagoga principi veido tikai fonu. Liela nozīme ir priekšstatiem ar kādiem mēs iesaistāmies šī fona veidošanā. Tā kā mūsu zemapziņas procesi, saprāts kopš dzimšanas brīža tiek programmēti uz noteiktas apkārtējās pasaules ainas redzēšanu, veidošanu un interpretāciju, mēs radām sev milzum daudz problēmu un ciešanu. Mēs dedzīgi vēlamies mainīt situāciju, tikai nezinām - kā.
Gadu gadiem skolās bērnus mācām būt gudriem, būt labestīgiem, taču maz kas mainījies. Vai nesekmība, negatīvā attieksme un vardarbība mazinās? Vai skolotāji par maz strādā, slinki vai ļaunprātīgi? Vai skolotājs nepietiekami cīnās? Kāds tam ir cēlonis?
Ir saprotams, ka upura un tirāna meklēšana mūsos tiek ielikta jau kopš mazotnes, piemēram, bērns sasit galvu pret durvīm. Bērns sāk raudāt. Māte, lai viņu nomierinātu, saka: "Sliktās durvis! Iesitīsim tām!" Še tev, še tev!" Un bērnā tiek ieprogrammēts, ka apkārtējā pasaule viņam dara pāri. Tādējādi bērns kļuvis par upuri. Un šī shēma atkārtojas.
Ne jau apkārtējā pasaulē - ne vardarbībā, ciešanās un pat ne zemajā mācīšanās un uzvedības motivācijā meklēsim iemeslus. Nonāksim strupceļā, ja cēloņu izskaidrojumus meklēsim ārpusē. "Ja cilvēks patiesību meklē ap sevi, tad viņš mīda ar kājām to, ko meklē," māca dzenbudisms. Tātad problēmas nemitēsies, ja turpināsim jaukt sekas ar cēloņiem. Izskaidrojumus meklēsim nevis ārpusē, bet gan tikai sevī, tas ir, mūsu pašu radītajā modelī upuris - tirāns.
Gan skolotāji, gan skolēni sāk justies kā upuri. Kur ir upuri, tur drīz vien uzrodas arī tirāni, bet arī upura lielākais sapnis ir... kļūt par tirānu. Šī modeļa skolēni un skolotāji ir spiesti sev iedvest, ka pasaule ir ierobežota, tāpēc nemitīgi izjūtam resursu trūkumu (laiks, nauda, sliktākas atzīmes), tāpēc mūsu turpmāko dzīvi nodarbina doma, kā sagrābt pēc iespējas vairāk, kā pieveikt konkurentus, tas ir, kā paaugstināt vidējo aritmētisko atzīmi (nevis par to, cik pasaule ir vienreizēji plaša un unikāla) u. tml., jo pasaule taču ir ierobežota - visiem nepietiks.
Ja mēs, skolotāji, turpināsim palikt upura vai tirāna lomā, nekad nespēsim uzkrāt spēkus, bet tikai turpināsim tos zaudēt.
20.08.2010 18:44
Daudzejādā ziņā Kasparam piekrītu! Tie ir secinājumi, bet kā tik laukā no šī apburtā apļa? Mums, skolotājiem, liek koncentrēties uz izmērām lietām- standarts, programma, tematiskais plāns, skolēna dinamika, vidējā atzīme.... utt. To vieglāk kontrolēt, izmērīt, secināt atskaitēs.... Sirdssiltumu, sirdsgudrību jau neizmērīt....
Izglītības un zinātnes ministrs Roberts Ķīlis rosina sabiedrisko diskusiju par nepieciešamām izmaiņām izglītības sistēmā. Kādas izmaiņas, jūsuprāt, ir nepieciešamas?
|
Kontakti: SIA "Izglītības biznesa konsultācijas" Marijas iela 2, 5.stāvs, Rīga, LV-1050 T. 67357585, F. 67357584, Galvenā redaktore: Violeta Brenčeva e-pasts: violeta@izglitiba-kultura.lv Reklāmas un mārketinga vadītāja: Agita Zaharovska e-pasts: reklama@izglitiba-kultura.lv |
Pārpublicēšanas vai citēšanas gadījumā atsauce uz "Izglītība un Kultūra" obligāta. Publikācijās paustais viedoklis ne vienmēr atspoguļo redakcijas viedokli. |