Par laimi (1. daļa)

Autors: Kaspars Bikše @ 22.12.2009

Izskatās, ka mūsos jau ir ģenētiski iekodēta nepieciešamība būt laimīgiem… un, ja nespējam tādi būt, protams, jūtamies nelaimīgi. Mūsu ķermenis neapzināti, ar nepārvaramas gravitācijas spēka starpniecību mūs jau velk laimes virzienā, un vienalga – vai roka jau sniedzas pēc alkohola glāzes, vai kaujoties, vai sevi upurējot kāda labā, kalpojam reliģijai un tā tālāk. Daba neatpazīst – kas ir labs, kas – slikts. Viens gan ir skaidrs, ka bailes un sasprindzinājums ir divi no lielākajiem šķēršļiem ceļā uz laimi.

Tie ir ieprogrammēti, lai nodrošinātu sugas izdzīvošanu, tikai jautājums, vai mūsdienu apstākļos tas vairāk kaitē, vai noder.

Arī zinātnieki apstiprina, ka, mums ikvienam ir tāds kā „laimes iestatījums” — ģenētiska un apgūta nosliece dzīvot noteiktā laimes līmenī. Tāpat ir pierādīts, ka mēs savu laimes iestatī­jumu varam arī mainīt.

Pozitīvās psiholoģijas pētnieki jau ir identificējuši laimes neiromediatorus un pat vietu smadzenēs, kura atbild par laimes izjūtas rašanos. No tā izriet, ka laime nav abstrakta emocija. Drīzāk tas ir fizioloģisks stāvoklis, ko iespējams izmērīt — un ikdienas dzīvē iemācīties šos procesus izdzīvot biežāk.

Cilvēki, kas laimējuši loterijā, pēc gada atgriezās apmēram tajā laimes līmenī, kādu tika izjutuši pirms savas negaidītās laimes. Tas pats attiecās arī uz cilvēkiem, kurus piemeklējusi paralīze. Pēc aptu­veni gadu ilgušas invaliditātes arī viņi atgriezās savā sākotnējā laimes līmenī. Tātad sanāk - lai ko mēs pozitīvu vai negatīvu piedzīvotu, mūsu laimes rādītājam ir tendence atgriežas vecajā iestatījuma stāvoklī.

Minesotas universitātes zinātnieks Dr. Deivids Likens mēģināja noskaidrot, cik liela nozīme ir iedzimtībai un cik — audzināšanai. Likens un viņa līdzstrādnieki 1980. gadu beigās sāka pētīt tūkstošiem dvīņu pāru, tostarp vairākus identiskos dvīņus, kas audzināti šķirti. Daudzpusīgās pārbaudēs tika atklāts, ka aptuveni 50 procentus no laimes iestatījuma nosaka gēni, bet pārējie 50 procenti tiek iemācīti. Pusi no iemesla, kāpēc staigājam līksmi vai, gluži pretēji, ilgstoši jūties sadrūmuši, nosaka iedzimtība, otru pusi — domas, izjūtas un uzskati, kas veidojušies dzīves gaitā, proti, pie kā pieradinātas mūsu smadzenes.

Arī jaunāki pētījumi (Sonja Ļubomirska, Kenons Šeldons un Deivids Šāde) apstiprina Likena atklājumus, ka 50 procentus mūsu laimes nosaka gēni. Taču jaunā informācija par atlikušajiem 50 procentiem bija aizraujošāka. Izrādās, ka tādi apstākļi kā turības līmenis, ģi­menes stāvoklis un darbs nosaka tikai desmit procentus no laimes iestatījuma. Pārējos 40 procentus nosaka mūsu pastāvīgās domas, izjūtas, vārdi un rīcība. Tātad laimes iestatījumu mēs varam pārprogrammēt uz augstāku miera un labizjūtas līmeni, proti, mēs patiesi jus­tos laimīgi, ir tikai jāpārprogrammē savs laimes iestatījums.

Un, protams, vislaimīgākie ir tie, kas ir vienkārši ir laimīgi bez iemesla. Tāds ir Dabas iestatījums.