Kontakti    Reklāma
   

Seko līdzi jaunumiem: Twitter Draugiem.lv Facebook
Sākums Raksti e-žurnāls Vecākiem e-Pirmsskolas Izglītība Abonēt

Nr. 48

Nr. 48

Elektroniskā PDF versija

Abonēt

Lasi internetā

Darba devēji aicina tuvināt izglītību reālajam darba tirgus pieprasījumam

LETA informācija

Ir jāpievērš lielāka uzmanība profesionālās izglītības prestižam, un izglītība jātuvina reālajam darba tirgus pieprasījumam, aģentūru LETA informēja Latvijas Darba devēju konfederācijas (LDDK) ģenerāldirektore Elīna Egle. Šonedēļ LDDK prezidents Vitālijs Gavrilovs un ģenerāldirektore Elīna Egle uzstājas Eiropas Sociālā fonda nacionālās programmas projekta „Vienotas metodikas izstrāde profesionālās izglītības kvalitātes paaugstināšanai un sociālo partneru iesaistei un izglītošanai” noslēguma konferencē „Profesionālā izglītība – darba tirgum”. „Eurobarometer” dati liecina, ka Latvijā vairāk nekā 60% iedzīvotāju, atbildot uz jautājumu, kādu izglītību jauniešiem turpināt apgūt pēc obligātās pamatizglītības iegūšanas, norāda, ka labāk iegūt akadēmisko izglītību, lai varētu strādāt labi atalgotu darbu. Šāda tendence vērojama Austrumeiropā un jaunajās Eiropas Savienības (ES) dalībvalstīs, turpretī ES vecajās dalībvalstīs ir vērojama pretēja tendence – vairāk nekā 60% aptaujāto ieteiktu iegūt profesionālo kvalifikāciju, tas ir, turpināt izglītību profesionālajās programmās. Kopumā pasaulē 21. gadsimta darba tirgu raksturo profesiju un amatu daudzveidīgums, plašu kompetenču un prasmju nepieciešamība. Tiek ieviestas jaunas darba organizācijas formas, kas ļauj strādāt, izmantojot modernās tehnoloģijas, dažādas darba stundas neatkarīgi no darbavietas atrašanās vietas. Lai indivīdus sagatavotu darbam jaunajā ekonomiskajā situācijā, izšķiroša nozīme ir kvalitatīvai pamatizglītībai un sākotnējai profesionālajai izglītībai. Patlaban Latvijā kā galvenās tiek minētas šādas problēmas: zems profesionālās izglītības prestižs, novecojusi un neapmierinoša skolu materiālā bāze, skolu beidzēju nespēja atrast darbu un, galvenais, nespēja noturēties darbā atsevišķās profesijās. „Pētot citu ES valstu pieredzi, varam droši apgalvot, ka darba devēju iesaiste izglītības procesos un kvalifikācijas piešķiršanā ir izšķirošais priekšnoteikums izglītības atbilstībai darba tirgus prasībām. Jaunajām iezīmēm – elastībai un pieejamībai – būtu jāatspoguļojas arī Latvijas profesionālās izglītības sistēmā,” uzsvēra V. Gavrilovs. LDDK, iesaistoties izglītības un nodarbinātības jautājumu risināšanā kā sociālais partneris, piedāvā iespēju mazināt neatbilstību starp izglītības sistēmas piedāvājumu un darba tirgus reālo pieprasījumu, pievēršot pastiprinātu uzmanību profesionālās izglītības sektora attīstībai. LDDK uzskata, ka ir nepieciešams konkrēts mehānisms – sistēma, lai nodrošinātu pilnvērtīgu darba devēju iesaistīšanos profesionālās izglītības procesos. Turklāt ļoti svarīga ir vienota izpratne, kas ir tie darba devēji (uzņēmēji), kuriem ir tiesības un arī pienākums atbalstīt profesionālo izglītību, un vai viņi pārstāv visas nozares intereses.

Iekļaujošā izglītība – iespēja ikvienam mācīties atbilstoši viņa vajadzībām visu veidu izglītības iestādēs

Daiga Kļanska LETA Speciāli „Izglītībai un Kultūrai”

Nākamā gada 24.–26. februārī Rīgā notiks starptautiska izglītības konference „Iekļaujošā izglītība: no politiskā dialoga līdz saskaņotai rīcībai”. Kāds ir iekļaujošās izglītības pamatuzdevums, kādas ir iespējas Latvijā bērniem un jauniešiem iegūt izglītību atbilstoši viņu vajadzībām, kāda ir jauniešu pieredze? Iekļaujošās izglītības pamatuzdevums ir nodrošināt visiem bērniem un jauniešiem iespēju mācīties atbilstoši viņu vajadzībām visu veidu izglītības iestādēs neatkarīgi no viņu kultūras, sociālās izcelsmes un spēju līmeņa. Tas nozīmē, ka iekļaujošās izglītības koncepts nosaka nepieciešamību veikt izmaiņas mācību saturā, kā arī pārskatīt skolas darba pamatprincipus tā, lai izglītības sistēmā būtu ietverts un labi justos ikviens bērns, nodrošinot, ka izglītības sistēma tiešām „saredz” katru bērnu un viņa vajadzības. UNESCO definē iekļaujošo izglītību kā procesu, kurā tiek nodrošinātas atbilstošas visu izglītojamo daudzveidīgās vajadzības, palielinot ikviena līdzdalības iespējas mācību procesā, kultūrā un dažādās kopienās un samazinot izslēgšanas iespējas no izglītības un izglītībā. 3,5% no valsts skolēniem pagājušajā mācību gadā mācījās speciālajās skolās Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) apkopotie dati rāda, ka 2006./2007. mācību gadā Latvijā bija 63 speciālās skolas, 40 no tām – skolas bērniem ar garīgās attīstības traucējumiem. Šajās skolās mācījās 8336 skolēni jeb 3,5% no kopējā skolēnu skaita valstī. Speciālajās klasēs vispārizglītojošajās skolās mācījās 1040 skolēni, bet integrēti vispārizglītojošajās klasēs bija 1473 skolēni ar speciālajām vajadzībām. Latvijā var licencēt 30 dažādas speciālās pamatizglītības programmas. Izņemot programmas bērniem ar garīgās attīstības traucējumiem, kurās paredzēts atšķirīgs un atvieglots mācību saturs, visās pārējās programmās skolēni apgūst valsts pamatizglītības standartus, kā arī pēc to apguves kārto valsts pārbaudes darbus. Savukārt speciālā programma paredz rehabilitāciju un korekciju un skolām dod iespēju piesaistīt papildu līdzekļus speciālistu darba samaksai. Ikviena Latvijas skola var licencēt jebkuru speciālās izglītības programmu pat vienam bērnam, lai izglītojamajam nodrošinātu kvalitatīvu atbalstu mācībās un nodrošinātu veiksmīgu viņa integrāciju (iekļaušanu) vispārizglītojošā klasē. Šobrīd Latvijā ir licencētas 161 speciālas pamatizglītības un speciālas vidējās izglītības programma izglītojamajiem ar speciālām vajadzībām, kuri integrēti vispārējās izglītības iestādēs.

Ilgām pārdomām nav laika. Darāmā ir ļoti daudz

Jānis Krastiņš LIZDA priekšsēdētājas vietnieks

 2007. gadu Latvijas Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrība (LIZDA) uzsāka cerīgi – vienojoties par kopīgu Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) un LIZDA darba grupu, kuras mērķis bija strādāt pedagogu darba samaksas paaugstināšanas projektā 2011.–2014. gadam. Tai vajadzēja arī izstrādāt priekšlikumus par pedagogu darba samaksas pilnveidošanu, papildus darba apmaksu un tā finansēšanas iespējām no 2007./2008. mācību gada. Šīs darba grupas izveide bija Ministru prezidenta Aigara Kalvīša iniciatīva. Darba grupai nācās daudz diskutēt par pedagogu darba samaksas paaugstināšanas programmas uzlabošanu. IZM un LIZDA piedāvāja dažādus variantus, taču nenācās viegli rast vienotu viedokli. Dominējošais viedoklis bija pilnveidot pedagogu darba samaksu par tā saucamajiem „neapmaksātajiem darbiem” – veikt piemaksu par rakstu darbu labošanu, individuālo darbu ar skolēniem, kā arī darbu ar bērniem ar īpašām vajadzībām, kas pienāktos pedagogam papildus programmā paredzētajiem Ls 50 par likmi. Šo procesu saasināja daudzu tūkstošu skolotāju atklātā vēstule, kas norādīja uz nepilnībām izglītības sistēmā, tādēļ izglītības darbinieku arodbiedrība pieņēma lēmumu neapstiprināt izstrādāto pedagogu darba samaksas paaugstināšanas programmu, bet ķerties pie daudz radikālākiem paņēmieniem, izvirzot prasības IZM. Tajās LIZDA paredzēja pilnveidot pedagogu darba samaksas noteikumus 2007. gadā, uzsvēra nepieciešamību veidot valstī vienotu pedagogu sociālo politiku, pārskatīt pedagogu tiesību un izglītojamo pienākumu sabalansētību Izglītības likumā. Ņemot vērā augsto inflāciju, LIZDA uzstādīja prasību pedagogu darba samaksas grafikā paredzēto darba samaksas pielikumu pārcelt no septembra uz janvāri, kā arī daudzus citus pedagogam svarīgus jautājumus. Lai panāktu izvirzīto prasību realizāciju, LIZDA pārstāvji vairākkārt tikās ar Saeimas frakcijām, pārliecinot deputātus, cik nozīmīgs ir pedagoga darbs, uzskaitot problēmas izglītības sistēmā un lūdzot atbalstu pedagogu darba samaksas sakārtošanas jautājumā. Septembrī pedagogi, lai lieku reizi atgādinātu par savas profesijas nozīmīgumu, piketēja pie Ministru kabineta, taču tobrīd vēl neviens nezināja, ka Ministru prezidenta kabinetā norisinās sarunas, kurās tiek apdraudēta jau esošā pedagogu darba samaksas paaugstināšanas programma. Sākās rudens „piketu maratons”, kas vismaz radīja sajūtu, ka valdība savai izvirzītajai prioritātei – izglītībai – beidzot pievērsīsies reālos darbos.

Par Valsts kontroles atzinumiem vispārējās izglītības revīzijā

Lai arī Valsts kontroles (VK) ziņojuma par likumības revīziju „Vispārējās izglītības sistēmas realizācija atbilstīgi izvirzītiem mērķiem” kopsavilkuma 15. punktā ir teikts, ka vispārējās izglītības īstenošana kopumā tiek nodrošināta atbilstoši Izglītības likumā un Vispārējās izglītības likumā noteiktajiem mērķiem, VK preses relīze 10. decembrī vēstī pretēju ziņu: „Izglītības un zinātnes ministrija nespēj nodrošināt vispārējās izglītības iegūšanas atbilstību likumdošanai un izvirzītajiem mērķiem.” Protams, rodas jautājums, kā saprast šos pretrunīgos vēstījumus. VK atzinumos rakstīts arī, ka „valstī netiek nodrošināta kvalitatīva izglītības politikas realizācija, nav izstrādāta vienota vispārējās izglītības realizācijas un uzraudzības sistēma, laikus netiek konstatētas radušās problēmas un netiek veikts plānveidīgs darbs, lai sasniegtu noteiktos mērķus”, ko publiski paudusi arī valsts kontroliere Inguna Sudraba, teikdama, ka Izglītības un zinātnes ministrija (IZM) redz izglītības sistēmu tikai fragmentāri, nevis kopumā. Bet nedrīkst ignorēt faktu, ka VK pārbaude tika veikta līdz 2007. gada septembrim par laika posmu no 2004. līdz 2006. gadam. Tādējādi IZM 2007. gadā ir jau novērsusi daudzas VK uzrādītās nepilnības. Galvenā ziņa, ka viss ir slikti, tāpēc daudzās pozīcijās ir pārspīlēta. Manuprāt, VK izvirzītās problēmas vispār ir grupējamas vismaz trīs blokos: IZM atbildībā esošās, starpresoru un visas valdības līmenī risināmās, diskutablās problēmas. Sākšu ar starpresoru un visas valdības līmenī risināmām problēmām. Kā man klātienes sarunā skaidroja Inguna Sudraba, ar IZM nespēju pārskatīt sistēmu kopumā ir domāts tas, ka vispārējā izglītība tiek finansēta gan no valsts budžeta, gan no pašvaldības līdzekļiem, jo vispārējās izglītības iestāžu dibinātājas un īpašnieces ir pašvaldības, bet par pašvaldību finansējumu IZM informāciju neapkopo. Taču šīs divas finanšu plūsmas ir saskaņā ar šobrīd spēkā esošo likumdošanu. To apvienošana vai tiltu izveidošana starp tām nav tikai IZM kompetences jautājums. Līdzīgi visas valdības izšķiršanos prasa principa „nauda seko skolēnam” ieviešana. Tādam lēmumam jānāk vienlaikus ar tā īstenošanas mehānismu, un sekas nedrīkstētu būt lielo un mazo skolu, lauku un pilsētu skolu vēl izteiktāku atšķirību radīšana un mazo skolu totāla likvidēšana. Šobrīd Ministru kabinets ir noteicis minimālo audzēkņu skaitu klasē: lauku skolā – astoņi bērni, pilsētā – 15 skolēni, kuriem ir jānodrošina un jāapmaksā visi mācībām nepieciešamie pedagogi. Tas ir dārgi, bet palīdz mazajām skolām pastāvēt. VK uzrādītos ļoti atšķirīgos rādītājus par izdevumiem uz vienu skolēnu no pašvaldības budžeta (atšķiroties pat 42 reizes) iespējams skaidrot tādējādi, ka izmaksās iekļautas valsts investīcijas skolu renovācijai un modernizācijai. Runājot par IZM atbildības jomā esošām problēmām, teicu jau, ka daļa VK uzrādīto nepilnību tieši pēdējā gada laikā ir novērstas. Piemēram, par vienu no VK uzrādītām nepilnībām, ka vispārējās vidējās izglītības standartu īstenošanai nav noteikti nepieciešamie mācību līdzekļi un var netikt izpildītas mācību priekšmetu standartos noteiktās prasības vai arī, lietojot nepiemērotus mācību līdzekļus, var tikt apdraudēta skolēnu veselība un drošība, vēlos teikt, ka pretēji apgalvotajam IZM ir laikus konstatējusi un apzinājusi šīs problēmas. Tāpēc jau tik lielas budžeta investīcijas un ES struktūrfondu līdzekļi ir ieguldīti mācību kabinetu modernizācijā. Arī šogad modernizētajos 200 dabaszinātņu kabinetos mēģenes ar šķiltavām droši vien neviens nesilda. Tāpat IZM apzinās nepilnības pedagogu un obligātās izglītības vecuma bērnu uzskaites reģistros, tie tiek uzlaboti. Attiecībā uz normatīvu grāmatu iegādei un periodiskajiem izdevumiem pamatizglītības un vispārējās izglītības iestādēs – ne mazāk kā 7 lati uz vienu skolēnu un pedagogu: paldies pašvaldībām, kas to ir nodrošinājušas. IZM šogad izdevās dubultot valsts dotāciju grāmatu iegādei, taču tas viss, protams, prasa tālāku risinājumu. Līdzīgi kā jāturpina dialogs ar visiem izglītības procesa dalībniekiem un sociālajiem partneriem par kvalitatīvas izglītības nodrošināšanu – šovasar pedagogu reģionālās konferences, kuru laikā IZM vadība tikās arī ar pašvaldību vadītājiem un pārrunāja kopīgi risināmas un veicamas lietas, ir uzskatāms piemērs, ka tikai ar dialoga palīdzību var nonākt līdz saskaņotiem viedokļiem un vienotai rīcībai. Diskusijas palīdz virzīties uz priekšu visai sabiedrībai nozīmīgos jautājumos.

Nosaukti labākie no labākajiem

Zanda Brikmane

 10. decembrī Latviešu Biedrības namā notika gadskārtējais audzēkņu un pedagogu sporta nominācijas pasākums. Svētku pasākumu atklāja Rīgas vicemērs Almers Ludviks, bet vadīja sporta komentētājs Dāvids Erenštreits un aktrise Ieva Āva. Nomināciju jau ceturto gadu organizēja Rīgas domes Izglītības, jaunatnes un sporta departamenta (RD IJSD) Sporta pārvalde. Nominācijas mērķis ir izteikt atzinību Rīgas pašvaldības izglītības iestāžu veiksmīgākajiem audzēkņiem un pedagogiem par sasniegumiem sportā. Nominācijas pretendenti ir iestāžu audzēkņi un pedagogi, kuri laikā no pagājušā gada 1. septembra līdz šī gada 31. augustam sasnieguši augstus darba rezultātus, veicinājuši sporta attīstību Rīgā, kā arī popularizējuši Rīgas un Latvijas vārdu pasaulē. „Iesākumā sporta nominācijas bija apvienotas ar interešu izglītības nominācijām, bet pēdējos četrus gadus mēs šos konkursus organizējam atsevišķi, jo, ja vienā reizē jāapbalvo ļoti liels cilvēku skaits, pasākums ir par garu un dalībnieki zaudē interesi. Tā kā Rīgā ir daudz sporta skolu un vispārizglītojošo skolu, kuras lielu uzmanību pievērš sporta nodarbībām, nolēmām veidot atsevišķu nomināciju, kas paredzēta tieši sportistiem, sporta pedagogiem un treneriem,” par nominācijas vēsturi stāsta RD IJSD Sporta pārvaldes Starpskolu sporta un sporta skolu nodaļas vadītāja vietniece Ērika Bārbale. Var izvirzīt dažādām nominācijām Pretendentus var izvirzīt šādām nominācijām: labākais sporta skolotājs, labākais treneris, labākais sportists, labākā sporta spēļu komanda, labākais sporta skolas darbinieks, labākais vispārizglītojošās skolas direktors – skolas sporta dzīves atbalstītājs, labākais pedagogs – treneris bērniem ar īpašām vajadzībām, labākais sportists – bērns ar īpašām vajadzībām, gada treneris un gada sportists. „Septembrī mēs izsūtām nolikumu uz visām Rīgas pašvaldības sporta skolām un vispārizglītojošām mācību iestādēm. Līdz novembrim skolas varēja izvirzīt savus nominācijas kandidātus. Tiek izveidota speciāla komisija, kura izvērtē sportistu un pedagogu atbilstību nolikumam, viņu panākumus un skolēnu atsauksmes un labākos izvirza nominācijai. Šogad saņēmām aptuveni 200 pieteikumus,” stāsta Ē. Bārbale. Pretendentus nominācijām attiecīgajās kategorijās var izvirzīt izglītības iestādes, izglītības iestāžu kolektīvs, departamenta Sporta pārvalde, Rīgas pašvaldības speciālās skolas un nominācijas vērtēšanas komisija.

Latvijas Mūzikas akadēmija pārmaiņu zīmē

Baiba Kalna

Augusta beigās par Latvijas Mūzikas akadēmijas (LMA) rektoru kļuva līdzšinējais LMA mācībspēks, profesors, arī aktīvi koncertējošs mūziķis Artis Sīmanis. Tradicionālās simts dienas kopš stāšanās jaunajā amatā jau ir aizritējušas, un sarunā ar A. Sīmani – gan par LMA pašreizējām prioritātēm, gan par nākotnes vīziju. Raksturojiet, lūdzu, īsumā savu radošo CV! 1986. gadā es absolvēju Ļeņingradas Konservatoriju, 1987. gadā kā pedagogs sāku strādāt Mediņa mūzikas vidusskolā, un kopš 1991. gada esmu arī pasniedzējs Mūzikas akadēmijā. Pēc tam vēl vienu gadu mācījos Dānijas Karaliskajā Mūzikas akadēmijā. Paralēli pedagoģiskajam darbam daudz esmu nodarbojies ar organizatorisko darbu, rīkojis dažādus mūzikas festivālus, kur ieguvu krietnu pieredzi, kā veidot dažādus projektus, rakstīt finansu tāmes, dibināt starptautiskos kontaktus u. tml. Un kas jūs pamudināja uz visnotaļ nopietno soli – startēt Mūzikas akadēmijas rektora vēlēšanās? Solis patiešām ir pietiekami nopietns, un līdz tam es nebiju domājis, ka vēlētos kļūt par rektoru. Taču reizēm dzīvē ir vajadzīgi jauni pavērsieni, un situācija izveidojās tāda, ka daudzi cilvēki, kas mani pazīst, mēģināja mani uz šo soli pierunāt un atzina, ka es varu to darīt. Ilgi nevarēju izlemt, jo tas ir liels risks ne tikai man, bet savā ziņā arī akadēmijai. Tomēr, izsverot visus par un pret, nonācu pie secinājuma, ka tāda iespēja dzīvē kaut ko tik krasi mainīt ir dota tikai vienreiz, un – ja es to tagad nepieņemtu – varbūt pēc laika varētu sev to pārmest vai nožēlot. Mums ir daudz labu organizatoru, bet varbūt es zināmā mērā biju figūra, kas prot rast kompromisu starp atšķirīgi domājošiem cilvēkiem, ņemot vērā un apmierinot dažādas intereses, un tas rektora amatā ir visai būtiski. Jo ir jākārto dažādas lietas un bieži vien nevar skriet ar pieri sienā, kas gan nenozīmē, ka daudz ko tādā gadījumā nevajadzētu darīt, bet jautājums ir – kā mēs to darām, lai nonāktu pie optimāla gala rezultāta. Es neveidoju savu priekšvēlēšanu „kampaņu”, vienīgi cilvēkiem, kas ar mani runāja, pastāstīju, kāda ir mana pozīcija. Rektora vēlēšanās mēs bijām pieci kandidāti – ļoti dažādi, un es vajadzīgo balsu skaitu savācu jau pirmajā kārtā, tā kā šis atbalsts ir, un man ir jāstrādā tā, lai es to nezaudētu. Konservatorijas – tagad Mūzikas akadēmijas – rektori vienmēr ir bijuši komponisti vai diriģenti. Ar pūtēja ievēlēšanu šajā amatā šī tradīcija tiek lauzta un, iespējams, iedibināta jauna. Vai tagad prioritāte varētu būt šī mūzikas žanra pārstāvjiem? Domāju, ka nē. Es jau vairs te nedarbojos kā pūtēju nodaļas pārstāvis vai saksofonists, bet man ir jāredz visa aina kopumā. Varbūt vienīgi es labāk pārzinu tās problēmas, kas ir pūtējiem, jo ilgu laiku – no 1991. gada – esmu strādājis Pūšamo instrumentu katedrā. Bet mūsu akadēmija jau nav tik liela, šeit mācās nedaudz mazāk nekā 600 studentiem, būtībā tā ir viena liela Universitātes fakultāte, tā kā mēs labi pazīstam cits citu, visus pedagogus, zinām, kas notiek citās katedrās, un saskare visu laiku ir cieša. Daudzi lēmumi līdz šim tika pieņemti, neizdiskutējot tos ar katedrām, tādējādi nebija īstas skaidrības – kāpēc kas notiek, tagad vairāk ir jānāk ar savu viedokli, kas reizēm ir grūtāk. Kāda ir jūsu vīzija par Mūzikas akadēmijas perspektīvu, kuri ir tie prioritārie virzieni, kuri, jūsuprāt, LMA ir īpaši svarīgi? Pirmais, par ko es runāju jau, kandidējot uz šo posteni un ko arī tagad cenšos darīt, ir tas, ka mums ir jāatjaunina pedagogu sastāvs. Vidējais LMA pedagogu vecums ir pāri par piecdesmit gadiem, un ir jāpiesaista jauni pasniedzēji. To nevar izdarīt šajā mācību gadā, jo es stājos amatā augusta beigās, kad visas personālijas jau bija apstiprinātas. Kaut gan, protams, ne jau vecums ir svarīgs. Būtiski ir, kā mēs katrs strādājam, vai sevi pilnveidojam, vai arī nobeidzam augstskolu divdesmit četros gados, sākam strādāt un vairāk neko sevis pilnveidošanai nedarām. Manuprāt, mūžizglītība, par ko tagad tiek daudz runāts, tiešām ir svarīga, turklāt būtiski ir arī tas, ka ar gadiem rodas tāda pieredze un prasmes, kādu darba sākumā vienkārši nav. Mums ir daudz ļoti labu, profesionāli pieredzējušu pedagogu, kas ir krietni gados, un ir svarīgi, lai tiktu saglabāta saikne starp paaudzēm, lai viņiem būtu maiņa un neveidotos pārrāvums, un tā ir diezgan liela problēma. Mūzikas akadēmijā strādā arī diezgan liels skaits pieaicināto pedagogu, kuri šeit nav pamatdarbā. Tas lielā mērā ir saistīts ar mūsu akadēmijas specifiku – šeit apgūst arī tādu instrumentu spēli, kuru pasniedzējiem nav iespējams nodrošināt veselu slodzi, piemēram, oboju mācās trīs, četri studenti. Uz šādām specialitātēm pieaicinām pedagogus no malas. Mums ir jādabū atpakaļ arī tie pedagogi, kuri šeit ir mācījušies un vēl apguvuši izglītību kaut kur citur Eiropā, spēlējuši orķestros, cilvēki, kuriem ir ļoti liela zināšanu bagāža, kā arī cita pieredze, kas gan neizjauktu mūsu skolu, kas ir šeit. Šajā sakarā es domāju, piemēram, par stīdziniekiem, kuri spēlē Gidona Krēmera orķestrī „KREMERata Baltica”. Nākamgad no šā orķestra kā pedagogus noteikti piesaistīsim vijolnieci Evu Binderi, čellisti Martu Sudrabu. Domāju, ka LMA strādās arī baroka čelliste Ilze Grudule, viņa ir mācījusies Bāzelē, kur arī pašlaik darbojas. Pašlaik runāju par Stīgu nodaļu, bet tas pats attiecas arī uz citām nodaļām.

Mazliet par mūsu pašu grēkiem

Kaspars Bikše Pedagoģiskās meistarības skolas, pedagogu tālākizglītības kursu lektors

 Skolotāju pozitīvais nolūks un vilšanās Skolotāju pozitīvā nolūka nepiepildīšanās iemesls (panākt, lai skolēns sāk mainīties, lai vairāk cenšas u. tml.) nereti ir vien mūsu pašu negatīvo domu, emociju, attieksmes atspoguļojums gan pret skolēniem, gan kolēģiem, respektīvi tas, ka mēs, skolotāji, nereti paši esam konfliktā ar visu pasauli. Lai sakārtotu skolas vidi, vispirms sāksim ar sevi. Sabiedrības labā var strādāt jebkurš, kurš vien ir kustību spējīgs, un lielais vairums to arī dara, bet vēl dižāks darbs ir tikt galā ar sevi. Vispirms pieņemsim skolu tādu, kāda tā ir, pat ja no atsevišķa cilvēka viedokļa, maigi izsakoties, skola ir briesmīga. Te nu atcerējos vecu anekdoti, kur kāds pensionēts skolotājs pēc nāves nonāk ellē. Pēc neilga laika klanīdamies un atvainodamies ierodas elles pārzinis un saka: „Skolotāja kungs, ir noticis milzīgs pārpratums; jūsu vieta ir paradīzē, nevis ellē.” Skolotāja kungs izklaidīgi atmet ar roku un nosaka: „Ek, ko nu vairs! Es palikšu jau vien tepat – pēc skolas te ir tāds klusums un miers!” Kas ir mūsu pašu (domāts – skolotāju) lielākais grēks? Atcerēsimies galveno prasību, ko Daba izvirza katrai dzīvai būtnei: pieņemt apkārtējo pasauli visās tās izpausmēs, tas ir, nebūt ar to neapmierinātam. Tā kā mūsu psihe arī ir Dabas sastāvdaļa, tas pats attiecas uz mūsu domu organizāciju. Radītājs ir radījis šo pasauli, un tā ir ārkārtīgi daudzveidīga un unikāla; tā dod iespēju īstenot jebkuras vēlmes un apmierināt jebkuras mūsu vajadzības. Bet, ja mēs paši savu uzskatu, pārliecības vai ideju dēļ sākam justies neapmierināti, mēs automātiski nonākam konfliktā ar apkārtējo pasauli, tai skaitā – arī ar skolēniem. Būdami neapmierināti, faktiski mēs nespējam pieņemt neko, bet tas nozīmē... būt neapmierinātam ar tās Radītāju. Un tas ir grēks. Jo ne jau mēs esam radījuši šo pasauli, šos skolēnus, kolēģus, skolas vadību un ne jau mēs esam tiesīgi spriest par to, kas tajā ir pareizi un kas – nepareizi. Neapmierinātība kā negatīvisma avots Tas nozīmē, ka mēs, neapmierināti būdami, uzskatām, ka Radītāja darbs ir nepilnīgs. Lūk, ja mēs paši to visu būtu radījuši, tad nu gan būtu tos „iztaisījuši” par īstiem cilvēkiem! Nereti tāda loģika ir apslēpta mūsu neapmierinātībā ar skolēniem, kolēģiem un pasauli kopumā. Galu galā mēs sākam pat spriest, kādai vajadzētu būt pasaulei un kādiem tur būtu jādzīvo, taču aizmirstam, kas radījis mūs pašus. Tātad grēks – tās ir visas negatīvās emocijas, domas, attieksme, kāda skolotājam ir pret nesekmīgajiem skolēniem, un nav pat svarīgi, vai esam neapmierināti ar dzīvi kā tādu, ar konkrētu skolēnu, skolu, notikumu vai pats ar sevi. Tieši uzkrātās negatīvās emocijas un nevis kaut kāda nepareiza rīcība vai nepareizi dzīves uzskati, neaudzinātība ir galvenais cēlonis tam, ka skolas dzīvē rodas aizvien jaunas un nebeidzamas problēmas. Dažādās dzīves uztveres Skolotāja, skolēna, kolēģa u. tml. uzskati, pārliecība par dzīves uztveri var būt pat visnepieņemamākā – tas nav grēks. Mēs varam būt nesekmīgi, slinki, pavirši un tā tālāk – tas nav aizliegts; pasaule taču ir ļoti daudzveidīga. Bet, ja mēs savas pārliecības dēļ, ka drīkst mācīties tikai labi, piesātināmies ar negatīvām emocijām pret nesekmīgajiem skolēniem, kā arī automātiski pret jebkuru citu cilvēku, ģimeni, ministriju, sabiedrību un tā tālāk, tas jau ir grēks. Ja skolotājs ietiepīgi atzīst tikai vienu un nepieļauj, ka varētu būt arī citi varianti, tas arī ir grēks. Tas ir grēks, kura dēļ arī mūsu personiskajā dzīvē rodas problēmas un konflikti. Skolēns drīkst būt nesekmīgs (galējs reperis, panks u. tml.), taču arī viņš nedrīkst nosodīt citus skolēnus par to, ka klasesbiedriem ir citādi uzskati par mācībām, cenšanos dzīvē sasniegt kaut ko vairāk u. tml. Ja skolotājs, būdams godprātīgs un apzinīgs, pieļauj, ka arī skolēniem ir pašiem savas idejas, pārliecības un viņi dzīvo saskaņā ar tām, nekādu īpašu problēmu nebūs, bet, ja esam neapmierināti ar viņu nesekmību un slikto uzvedību, mēs automātiski kļūstam neapmierināti ar visu pasauli. Kad mēs kļūstam visneapmierinātākie? Tad, kad mēs savās galvās iepotējam pārliecību par to, kādai šai pasaulei ir jābūt. Mums ir pozitīvais nolūks, mums ir patiesa vēlme justies pilnvērtīgam, bet tik un tā skola nav tāda, kā mums gribētos. Tāpēc mēs ar to esam neapmierināti.

Pētījums: Pamatskolas jāuztver kā zemas lasītprasmes riska zonas

Aiga Viduleja

Pamatskolas joprojām jāuztver kā zemas lasītprasmes riska zonas, atzīts Andreja Geskes un Antras Ozolas pētījumā „Skolēnu sasniegumi lasītprasmē Latvijā un pasaulē”. Salīdzinot ceturtās klases skolēnu sasniegumus lasītprasmē atkarībā no skolas tipa, pētījuma autori secinājuši, ka pamatskolu skolēnu vidējie sasniegumi ir bijuši zemāki nekā vidusskolu un nepilno pamatskolu skolēnu sasniegumi. Savukārt skolēnu sasniegumi skolās ar krievu mācību valodu bijuši augstāki nekā skolēnu sasniegumi skolās ar latviešu mācību valodu. Šo atšķirību pētnieki skaidro ar urbanizācijas faktoru. Skolēni ar latviešu mācību valodu vairāk dzīvo laukos, savukārt ar krievu mācību valodu – Rīgā. Vidēji augstāki skolēnu sasniegumi lasītprasmē bijuši tieši Rīgas novadā, tas ir, Rīgā, Rīgas rajonā un Jūrmalā. Tomēr salīdzinājumā ar 2001. gadu lasītprasme Rīgā ir pasliktinājusies, bet Vidzemē tā ir uzlabojusies, secinājuši pētījuma autori. A. Geske un A. Ozola konstatējuši, ka Latvijā vidējie sasniegumi lasītprasmē ir augsti – virs vidējā rādītāja. Valstu sarakstā, neskaitot Kanādas provinces, Latvijas ceturto klašu skolēni atrodas 13. vietā lasītprasmes jomā. 2001. gada pētījumā Latvija bija piektajā vietā aiz Zviedrijas, Nīderlandes, Lielbritānijas un Bulgārijas. No minētajām četrām valstīm Zviedrija, Nīderlande un Bulgārija joprojām sarakstā ir pirms Latvijas, bet Lielbritānija ir noslīdējusi zemāk. No valstīm, kas sarakstā ir pirms Latvijas, Luksemburga, Beļģija un Dānija 2001. gada pētījumā nepiedalījās, bet pārējās – Krievija, Honkonga, Singapūra, Itālija, Ungārija un Vācija – ir Latviju apsteigušas, atzīst pētnieki. Pētījuma autori norāda – lai gan skolēnu sasniegumi salīdzinājumā ar 2001. gadu samazinājās nenozīmīgi, tomēr tas jāvērtē kā liels solis atpakaļ, ņemot vērā citu valstu skolēnu izaugsmi. Latvijas, Lietuvas un Krievijas izglītības sistēmas ir attīstījušās no vienotās padomju izglītības sistēmas, bet pēdējo gadu izglītības reformas Krievijā bijušas daudz sekmīgākas, atzinuši pētnieki. Latvijā potenciāli nedaudz ir samazinājies augsto sasniegumu skolēnu grupas apjoms un nedaudz palielinājies zemo sasniegumu skolēnu grupas apjoms. Lai gan šī izmaiņas ir nelielas, tas jāuztver ļoti nopietni. Latvijas Universitātes Pedagoģijas un psiholoģijas fakultātes Izglītības pētniecības institūta veidotās sērijas „Izglītības pētniecība Latvijā” piektā monogrāfija ir veltīta ceturto klašu skolēnu lasītprasmes izpētei starptautiskā salīdzinošā izglītības pētījumā. Skolēnu lasītprasme ceturtajā skolas gadā ir īpaši nozīmīga, jo šajā laikā notiek pāreja no lasīt mācīšanās uz mācīšanos lasot. Laba lasītprasme ir pamats sekmīgām mācībām turpmākajos gados. Darbā analizēti Latvijas skolēnu sasniegumi, to starptautiskie un nacionālie konteksti Starptautiskās Izglītības sasniegumu novērtēšanas asociācijas Starptautiskajā lasītprasmes novērtēšanas pētījumā 2006, kas norisinājās 39 valstīs no 2003. līdz 2007. gadam.

Lasi avīzē


Kontakti

Izdevniecības vadītāja: Violeta Brenčeva

Tālr. 26002264

E-pasts: info@izglitiba-kultura.lv

Izdevniecības galvenā redaktore: Vita Pļaviņa

Tālr. 29190557

E-pasts: redakcija@izglitiba-kultura.lv 

vecakiem@izglitiba-kultura.lv

 

 

Laikraksts "Izglītība un Kultūra"

Laikraksta "Izglītība un Kultūra" elektroniskais pielikums "Pirmsskolas Izglītība"

Elektroniskais žurnāls „Vecākiem”

No 2019. gada augusta e-izdevumus izdod SIA "V-Media"

Reģ.nr. 40103369264